Vai Putins sapņo par jaunu pasaules pārdalīšanu?
Sallija Benfelde    30.06.2020

 

 

Neapšaubāmi, lielais jautājums šobrīd pasaulē ir Covid 19 radītā krize. Katrai valstij, protams, ir vēl arī savas problēmas, un tā visa ēnā daudzi jautājumi paliek nepamanīti, par spīti tam, ka tie nākotnē var radīt ļoti nopietnas sekas.

 

Viens no tādiem jautājumiem, manuprāt, ir Krievijas vēlme gandrīz jebko apgriezt „ar kājām gaisā”, pārrakstīt vēsturi un pirmām kārtām Otrā pasaules kaŗa cēloņus un sekas. Publiskajā vidē ir izskanējuši – tiesa, drīzāk, kā anekdoti, nevis nopietni apgalvojumi – ka vīrusa krize Latviju ir gandrīz pilnībā nobeigusi un ka tik slikti nav nekur, un ka Otro pasaules kaŗu ir sākusi Latvija.

 

Tomēr ir vēl kāds notikums, kas ir simptomatisks un kas Latvijā, šķiet, ir paslīdējis garām publiskās vides acīm un ausīm. Proti, šogad maijā Krievijas partijas Roģina (Dzimtene – krievu val.) līderis, Valsts domes deputāts Aleksejs Žuravļovs Valsts domē ir iesniedzis likumprojektu, kas paredz atcelt un pasludināt par Krievijas territorijā nelikumīgu PSRS Tautas deputātu kongresa pieņemto rezolūciju – nosodīt Molotova-Ribentropa paktu. Un atzīt to par spēkā neesošu, nelikumīgu. Jāatgādina, ka 1989. gada 24. decembrī PSRS Tautas deputātu kongress pieņēma rezolūciju par Vācijas-Krievijas 1939. gada 23. augustā parakstītā savstarpējās neuzbrukšanas jeb Molotova -Ribentropa pakta polītisko un tiesisko novērtējumu. Kā zināms, šī pakta slepenā daļa paredzēja Eiropas sadalīšanu starp Krieviju un Vāciju, un Otrais pasaules kaŗš faktiski sākās nedēļu pēc pakta parakstīšanas, kad 1. septembrī Vācija iebruka Polijā. Savukārt 17. septembrī Polijā iebruka PSRS kaŗaspēks, un abu valstu armijas Polijas territoriju sadalīja tā, kā bija paredzēts Molotova-Ribentropa paktā.

 

Tas, ka Tautas deputātu kongress atzina pakta slepenās daļas esamību un to nosodīja, bija ļoti būtiski daudzām valstīm, arī Baltijas, kuŗu territorijas tika okupētas vai pakļautas faktiskai pārvaldei. 

 

Žuravļovs skaidro, ka viņaprāt rezolūcijas projekta autori nav bijuši objektīvi un bezkaislīgi pakta vērtētāji un ka apgalvojumam par to, ka pakta slepenā daļa pārkāpusi trešo valstu neatkarības un suverenitātes principus, nav pamata. Vēl vairāk, Žuravļovs uzskata, ka rezolūcijas autoriem bijis vēl kāds mērķis – radīt leģimitātes ilūziju Baltijas valstu iziešanai no PSRS, jo tās it kā neesot tur labprātīgi iestājušās.

 

Protams, var smieties vai raustīt plecus un uzskatīt Žuravļovu un viņa partiju par dīvainīšiem, kādu netrūkst nevienas valsts polītikā, bet, pirmkārt, partija Roģina ir viena no Putina polītikas atbalstītājām. Savulaik tā tika dibināta 1998. gadā kā Krievijas Reģionu partija, 2003. gadā tā tika pārdēvēta par partiju “Roģina” jeb “Tēvzemes nacionāli patriotisko savienību”, savas ideoloģijas pamatā liekot krievu nacionālismu. Sākumā tai bija problēmas ar prokuratūru, kas to apsūdzēja rasismā, bet, Krievijas polītikai kļūstot agresīvākai un nacionālistiskākai, par partijas vadītāju kļuva Valsts domes deputāts Aleksejs Žuravļovs, kuŗš formāli pārstāvēja valdošo Putina partiju “Vienotā Krievija”. 

 

Otrkārt, ļoti daudziem Krievijas iedzīvotājiem Baltijas valstu neatkarība joprojām ir kā dadzis acī, kā apvainojums. To, ka PSRS konstitūcijā bija paredzētas republiku tiesības izstāties no Padomju Savienības, daudzi neatceras vai negrib atcerēties, tāpat kā to, ka Baltijas valstis aizgāja no PSRS nevis ar asiņainām revolūcijām, nogalinot kompartijas vadoņus un okupācijas armijas kaŗavīrus, bet gan pat pēc PSRS likumiem leģitīmi ievēlētajai Augstākajai Padomei par to nobalsojot. Turklāt Latvijas Neatkarības deklarācija nebalstījās uz minēto PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumu, bet gan uz starptautisko likumdošanu.

 

Žuravļova likumprojektu var apstiprināt, var neapstiprināt – visticamāk, tas notiks tā, kā labpatiks Putinam. Putina publiskie izteikumi par to, ka Molotova -Ribentropa pakts bijis nepieciešamība un ka Baltijas valstis iekļāvušās PSRS pēc savas gribas, liek domāt, ka likumprojektu varētu apstiprināt. Jebkuŗā gadījumā tas ir kā vēl viens brīdinājums par to, ka Krievija pārtop ļoti bīstamā valstī. Militārs uzbrukums diez vai ir gaidāms, bet ideoloģiskais uzbrukums notiek jau vairākus gadus un tikai pastiprinās. Jau esmu rakstījusi, ka Kremļa ideoloģija bieži “iesūcas” mūsu prātos un uzskatos pavisam nemanāmi, un mēs kļūstam par savas valsts noliedzējiem. Ja paseko līdzi tam, ko Kremļa balsis pauž kaut vai saistībā ar Covid-19, tos pašus tekstus varam lasīt sociālajos tīklos, tikai to autori ir cilvēki, kuŗi sevi bieži uzskata par Latvijas patriotiem, kuŗi visu un visus atmasko labākas dzīves vārdā. Tādēļ informāciju, kuŗas internetā netrūkst nevienā jautājumā, jāvērtē rūpīgi, lai nesanāk, ka labu gribot, pūšam tādu žuravļovu stabulē.

 

Latvijas Ārlietu ministrija ir nākusi klajā ar paziņojumu, kuŗā rakstīts: „Latvijas Ārlietu ministrija kategoriski noraida š.g. 19. jūnijā Krievijas Federācijas prezidenta V.Putina pausto, kas lasāms rakstā "Lielās uzvaras 75 gadi: kopīga atbildība vēstures un nākotnes priekšā”. Baltijas valstis tika okupētas un anektētas prettiesiski, lietojot draudus un militāras provokācijas. PSRS pārkāpa savas starptautiskos līgumos noteiktās saistības un veica agresijas aktu. Tautas suverēnā griba tika falsificēta viltus vēlēšanās. Baltijas valstu iluzorā autonomija padomju okupācijas apstākļos bija tikai aizsegs padomju režīma noziedzīgajai polītikai, ko noteica padomju valsts un komūnistiskās partijas vadība Maskavā (..).”

 

Protams, var diskutēt, vai iebrukums Latvijā nebūtu sācies jau 1939. gadā, ja Ulmanis būtu atteicies atļaut valstī izveidot krievu kaŗabazes un vai vispār Latvijai starp divām agresīvām un totālitārām varām bija jebkādas izredzes saglabāt savu valstiskumu. Tāpat var diskutēt, vai bez Ulmaņa apvērsuma un vienpersonīgās absolūtās varas Latvija būtu mēģinājusi pretoties un būtu pasaulei ziņojusi par to, ka tiek okupēta. Var arī jautāt – ja būtu paziņojums par okupāciju, vai Latvija būtu iekļauta PSRS sastāvā un nekļūtu par statelītvalsti, kā vairums Austrumeiropas valstu pēc Otrā pasaules kaŗa. Šobrīd lielais jautājums ir, vai ASV un Ķīna piekritīs ar Putinu pārrunāt situāciju un vai vienosies par jaunu pasaules pārdalīšanu? Kāda būs Francijas un Lielbritanijas nostāja?

 

Tomēr Putins jau ir spēris soli tālāk – viņš aicina sēsties kodollielvalstīm pie viena galda, pārrunāt sankcijas un vienoties par problēmu risinājumu. Citiem vārdiem sakot, Putins vēlas jaunu pasaules pārdalīšanu. Protams, diez vai kāds eksperts šobrīd ir gatavs prognozēt, vai Putinam izdosies iecerētais. Tomēr skaidrs, ka pret Krievijas izplatītajām ziņām un apgalvojumiem jāizturas ar piesardzību un nopietni jāvērtē pasaulē klejojošās ziņas un apgalvojumi.