Vai patriotisms ir izklaide?
Sallija Benfelde    07.03.2024

 

 

Droši vien tāds jautājums pirmajā brīdī var likties kā ķecerība, jo patriotisms – tas taču ir pienākums, tā ir atbildība, nereti tas ir dzīvesveids. Manuprāt, atbilde ir rodama tautas dziesmas divrindē: “Savu laiku dubļus bridu,/ Savu laiku rotājos.”

 

Domāju, ka šobrīd pienācis laiks nevis runāt par patriotismu, bet darīt, iespējams, ne to interesantāko darbu. Brist dubļus.

 

Savulaik trimdā esošie latvieši, lietuvieši, igauņi ar savām demonstrācijām apturēja Austrālijas valdības plānus atzīt Baltijas valstu aneksiju. Latvija savu neatkarību atguva, pateicoties arī diasporas latviešu ikdienas darbam un spējai pārliecināt, piemēram, Amerikas polītiķus, ka mēs gribam būt brīvi. Gandrīz pirms pieciem gadiem intervēju mūsu laikrakstam nu jau Mūžībā aizgājušo, toreizējo 13. Saeimas deputātu Ojāru Ēriku Kalniņu par to, kā, tikai kopīgi darbojoties trimdai un Latvijas cilvēkiem, mēs atguvām neatkarību. Arī tagad ir vajadzīga trimdas jeb diasporas palīdzība un atbalsts, lai panāktu ASV kongresa atbalstu Ukrainai. Ja Ukraina zaudēs, agrāk vai vēlāk Putins uzbruks Latvijai. Pat tad, ja NATO mūs veiksmīgi aizstāvēs, būs kritušie, būs asinis un nāve. Tādēļ latviešiem visā pasaulē būtu jāapvienojas, atgādinot savām valdībām un polītiķiem, ka Krievija neapstāsies Ukrainā un Baltijā.

 

Tagad Latvija, Lietuva un Igaunija dara visu, lai palīdzētu Ukrainai. Kur ir diasporas latvieši? Vai dara visu iespējamo un šķietami neiespējamo, kā to kādreiz darīja “vecās trimdas” organizācijas? 

 

Reizēm ziņas pasaka daudz vairāk par skaistiem un pareiziem vārdiem, tādēļ te ieskats dažās pēdējās nedēļas ziņās.

 

Dmitrijs Kuļeba, Ukrainas ārlietu ministrs: „Krievija rīkojas katru reizi, kad Rietumi neko nedara. Katrai mums nepiegādātai pretgaisa aizsardzības sistēmai viņi atbild ar simtiem raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām”.

 

Naktī no 2. uz 3. martu notika dronu uzbrukums Odesai, un viens no tiem trāpīja daudzstāvu dzīvojamā mājā. Šajā uzbrukumā bojā gāja divpadsmit cilvēki, un pieci no bojā gājušajiem bija bērni. Vismazākajam, Timofejam, bija tikai četri mēneši. Tikai septiņi mēneši bija Elizabetei. Visvecākajam no bērniem, Sergijam, bija desmit gadi. Vairākus no viņiem zem drupām izdevās atrast tikai nākamās dienas vakarā. 

 

Anna Gīna, ukraiņu žurnāliste 3. martā: „Pasaulē šodien atzīmē Rakstnieku dienu, bet tā ir cita reālitāte. Manā reālitātē tūkstošiem cilvēku aizlūdz par nogalinātiem bērniem. Marks, Timofejs, Elizabete... kuŗš mazulis būs nākamais? Manā reālitātē tieši pašlaik kauc gaisa trauksmes sirēnas, un tas nozīmē, ka kārtējā krievu raķete lido uz dzīvojamo rajonu, bērnudārzu, slimnīcu, skolu. Uz jebkuŗu Ukrainas pilsētu vai ciemu. Ziniet, mūsu izpostītie sapņi, izšķirtās ģimenes – tas ir briesmīgi. Bet pats briesmīgākais, pats šausmīgākais un neiedomājamākais ir nogalinātie bērni. Dzīvi sadegušie Charkivā, neizdzīvojušie pēc šķembu ievainojumiem Dņiprā, izvilktie no drupām Odesā”.

 

Ukraina jau sen lūdz Vāciju nodot tai tāldarbības raķetes "Taurus", savukārt Berlīnē nesteidzas to darīt. Vēl jo vairāk, Vācijas kanclers Olafs Šolcs katēgoriski noraidījis iespēju piegādāt šīs raķetes Ukrainai tagad, to motivējot ar risku, ka Vācija varētu tikt iesaistīta kaŗā ar Krieviju. Tāda pozīcija pilnībā atbilst noskaņojumam Vācijas sabiedrībā, 3. martā  intervijā Rus.LSM.lv atzina Zviedrijas Starptautisko attiecību institūta zinātniskais līdzstrādnieks Andreass Umlands. Pēc viņa domām, tieši bailes, nevis prokrievisks noskaņojums liedz Vācijai un citām rietumvalstīm sniegt maksimālu palīdzību Ukrainai kaŗā pret Krieviju. “Vairākums vāciešu diemžēl ir pret šo raķešu nodošanu Ukrainai. Tā nav prokrieviskas vai pretukrainiskas nostājas izpausme. Drīzāk bailes no tā, ka šo raķešu piegāde varētu ievilkt Vāciju kaŗā un ka būs kaut kāda Krievijas atbildes reakcija vairs ne attiecībā pret Ukrainu, bet gan pašu Vāciju,” paskaidroja Umlands. Viņš piebilda, ka bailes neļauj rietumvalstīm izrādīt maksimālu atbalstu Kijivai, jo tās nevēlas vājināt savas aizsardzības spējas Krievijas draudu priekšā. “Un tur, manuprāt, ir arī zināma kognitīvā disonanse. Daudzi stratēģiski domātāji Rietumos tic, ka ir divas Krievijas. Viena Krievija kaŗo pret Ukrainu, bet otra ir bīstama rietumvalstīm, tā, teiksim, var uzbrukt Vācijai. Tomēr ir tikai viena Krievija. Tāpēc, man šķiet, to labi saprot Baltijas valstis, tādēļ tās tik daudz palīdz Ukrainai,” norādīja polītologs. Pēc viņa teiktā, neskatoties uz to, ka Igaunijai, Latvijai un Lietuvai draud lielākas briesmas no Krievijas, tās izrāda lielāku atbalstu Ukrainai, jo saprot, ka nav divu Krieviju.

 

Savukārt ASV Pārstāvju palātas Aizsardzības komitejas sēdē ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins paziņoja – ja Ukraina tiks sakauta kaŗā pret Krieviju, ASV nāksies sūtīt kaŗā savu armiju, jo Kremļa agresija turpināsies. Viņš norādīja, ka Ukrainas militāras sakāves gadījumā, Putins neapstāsies. Pēc Ostina domām, Krievija turpinās savu militāro ekspansiju un uzbruks citu savu kaimiņvalstu suverēnām territorijām. “Baltijas valstis tiešām uztraucas, ka tās būs nākamās. Tās pazīst Putinu, tās zina, uz ko viņš ir spējīgs. Ja Ukraina kritīs, es patiešām uzskatu, ka NATO nonāks kaŗā ar Krieviju,” sacīja Pentagona vadītājs.

 

Lūk, tāda neiepriecinoša ir polītikas ainava jautājumā par kaŗu Ukrainā 4. martā. Un ārzemēs dzīvojošie latvieši var atgādināt savu mītnes zemju varai, ka stāsts nav tikai par Ukrainu un tā nākotni. Protams, ja vien latviešiem citās valstīs patiesi rūp Latvijas liktenis.