Vai katram sava brīvība?
Sallija Benfelde    24.03.2015

 

Marta pirmajā nedēļā 12. Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija saņēma iesniegumu par Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ojāra Ērika Kalniņa neētisko rīcību un Latvijas sabiedrības dezinformēšanu. Iesniegumu parakstījuši Saeimas deputātu Tibetas atbalsta grupas vadītājs Mārtiņš Šics, atbalsta grupas vadītāja vietniece Inese Laizāne un vēl 11 deputāti, un tas saistīts ar Tibetas trimdas valdības ārlietu ministres Diki Čojangas kundzes viesošanos Latvijā šī gada februārī.

 

Iesniegums tiks izskatīts martā, un, neatkarīgi no Saeimas komisijas lēmuma, notikušais liek atcerēties par to, ka brīvības jēdziens polītikā tiek tulkots pēc vajadzības. Pirms Diki Čojangas vizītes Latvijā un tikšanās ar Saeimas deputātiem, ilggadīgais Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš centās uzspiest savu viedokli un iespaidot Saeimas frakciju deputātus netikties ar Tibetas trimdas valdības ministri, savu nostāju pamatojot ar to, ka viņam zvanījis Ķīnas vēstnieks Latvijā un brīdinājis par iespējamām ekonomiskajām konsekvencēm un sankcijām pret Latviju šīs tikšanās gadījumā. Vēl vairāk, O. Kalniņš savā paziņojumā ziņu aģentūrai BNS pauda, ka tikšanās ar trimdas ministri būtu tas pats, kas deputātu tikšanās ar Ukrainas Doņeckas prokrieviskajiem separātistu līdeŗiem, kā arī apgalvoja, ka Tibetas pārstāvis principā ir separātists, jo atbalsta Tibetas atdalīšanos no Ķīnas Tautas republikas (ĶTR).

 

Šis O. Kalniņa paziņojums bija pārsteidzošs un šokējošs, jo, pirmkārt, neatbilda patiesībai par tibetiešu darbību un, otrkārt, Savulaik Ķīnas okupētās Tibetas ciešanu ceļš līdzinās Latvijas okupācijas skarbajiem gadiem.

 

Kā zināms, 1950. gadā Ķīnas Tautas Atbrīvošanas armija iebruka Tibetā, tā tika okupēta un pievienota Ķīnai. 1959. gadā notika nacionālā sacelšanās, kuŗas laikā, pēc Ķīnas aplēsēm, tika nogalināti 87 tūkstoši tibetiešu, lai gan paši tibetieši uzskata, ka sacelšanās laikā Ķīnas armija nogalinājusi daudz vairāk cilvēku. Pēc sacelšanās desmitiem tūkstošu tibetiešu devās trimdā uz Indiju. Ķīniešu valoda kļuva par valsts valodu tibetiešu valodas vietā. Vēlāk tā dēvētās Kultūras revolūcijas laikā, visā ĶTR norisinājās organizēta vandālisma kampaņa, kuŗas laikā tika iznīcināta liela daļa Tibetas kultūras mantojuma un reliģisko vietu. Tika iznīcināti vairāk nekā 6000 klosteru, tūkstošiem budistu mūku un mūķeņu tika nogalināti vai ieslodzīti. Lieki piebilst, ka Padomju Savienība aizstāvēja komūnistu Ķīnas rīcību starptautiskajās organizācijās. Vēl jāpiebilst, ka tibetiešu garīgais līderis Dalailama 1989. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju par centieniem atrisināt Tibetas jautājumu mierīgu sarunu ceļā un vienmēr ir sludinājis mieru un savstarpējo cilvēkmīlestību.

 

Ja runā par Tibetas neatkarību un vienotās Ķīnas “territorijas apdraudēšanu”, tad polītiķi, it īpaši O. Kalniņš, nevar nezināt par t.s. “Vidusceļa pieeju” –  Ķīnas valdība, ievērojot tās konstitūciju un Valsts reģionu autonomijas likumu, var nodrošināt tibetiešu tautai vienotu autonomu administrāciju. Turklāt, visos līdz šim izstrādātajos dokumentos paredzēts, ka šis mērķis sasniedzams vienīgi miermīlīgā ceļā. 1974. gadā Dalailama sāka veidot polītisko dialogu ar Ķīnas valdību, lai rastu miermīlīgu risinājumu unikālās tibetiešu kultūras un identitātes aizsardzībai. Šis polītiskais virziens tika radīts demokratiskā procesā, vairāku desmitgažu gaŗumā rīkojot sarunas starp Tibetas Centrālo administrāciju un tibetiešiem. Šis priekšlikums ir abpusēji izdevīgs, jo vērtējams kā vidusceļš starp esošo situāciju un neatkarību – tas iestājas pret pašreizējo Ķīnas valdības īstenoto represīvo un koloniālo polītiku pret tibetiešiem, vienlaikus nepieprasot atdalīšanos no ĶTR.

 

Diemžēl sarunas par šo jautājumu tika pārtrauktas 1993. gadā. Dalailama kopš 1987. gada ir populārizējis vidusceļa risinājumu, uzstājoties arī ASV Kongresā un Eiropas Parlamentā, cenšoties pārliecināt Ķīnas valdību par nepieciešamību atjaunot sarunas. Nopietns dialogs atsākās 2002. gadā. 2008. gadā, kad Tibetā izcēlās nepieredzēti plaši protesti, Ķīnas valdība aicināja Tibetas līdeŗus rakstveidā formulēt savas autonomijas prasības. Sarunās 2008. gadā tika prezentēts Memorands par tibetiešu patieso autonomiju. Ķīnas valdība pauda vairākus iebildumus un bažas par šo Memorandu. Lai kliedētu bažas un iebildumus, pēdējā sarunu kārtā 2010. gada janvārī Tibetas līdeŗi nāca klajā ar Paskaidrojumu Memorandam par tibetiešu patiesu autonomiju. Memorandā un Paskaidrojumā tika izklāstīts, kā tibetiešu patiesā autonomija būtu nodrošināma ĶTR sastāvā – atbilstoši tās konstitūcijai, suverenitātei, territoriālajai nedalāmībai utt. Tātad tibetieši neprasa atpakaļ savu neatkarību, viņi tikai grib brīvi elpot savā zemē un grib novērst represijas, kuŗām viņi visu laiku tiek pakļauti.

 

Gan jāatzīst, ka kopš 2010. gada dialogs ar Ķīnu ir izsīcis, tomēr Tibetas līdeŗi joprojām ir apņēmības pilni īstenot vidusceļu patiesas autonomijas nodrošināšanai un ilgtspējīga risinājuma rašanai, izmantojot dialogu starp Dalailamas sūtņiem un Ķīnas valdības pārstāvjiem. Vēl jāpiebilst, ka daudzas valstis ir oficiāli paudušas atbalstu dialogam starp Dalailamas sūtņiem un ĶTR valdības pārstāvjiem, tostarp ASV, ES, Lielbritanija, Francija, Vācija, Austrālija un Jaunzēlande. Pēdējo gadu laikā ar rezolūcijām, aicinājumiem un paziņojumiem par atbalstu dialogam ir nākuši klajā ASV, ES, Francijas, Italijas, Japānas, Austrālijas, Brazīlijas, Luksemburgas u.c. valstu parlamenti. Atbalstu vidusceļa īstenošanai ir pauduši tādi pasaules mēroga līdeŗi kā ASV prezidents Baraks Obama, arī bijušais ASV prezidents Džordžs Bušs, bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, Vācijas kanclere Angela Merkele u.c. Pēc ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās ar Dalailamu 2011. gada 16. jūlijā un 2014. gada 21. februārī, ASV prezidenta administrācija atzinīgi vērtēja Dalailamas apņemšanos turēties pie miermīlīgiem risinājumiem un dialoga ar Ķīnu, lai īstenotu vidusceļu.

 

Tāpat ASV prezidents atbalstīja tieša dialoga izveidi, lai atrisinātu ilgstošās nesaskaņas, norādot, ka sekmīga dialoga rezultātā ieguvēji būtu gan ķīnieši, gan tibetieši. Vidusceļu atbalsta arī vairāki Nobela miera prēmijas laureāti, un 2012. gadā divpadsmit Nobela miera prēmijas laureāti nosūtīja atklātu vēstuli Ķīnas prezidentam Hu Dziņtao. 2012. gada 14. jūnija Eiropas Parlamenta rezolūcijā par cilvēktiesību situāciju Tibetā ir vairākkārt uzslavēta demokratiski ievēlētā Tibetas trimdas valdība un Viņa Svētības Dalailamas polītika un “Vidusceļa piedāvājums” Tibetas autonomijai, pamatojoties uz Ķīnas Tautas Republikas Konstitūciju, neapdraudot “Vienas Ķīnas polītiku”.

 

Protams, Ķīnai nepatīk tāda nostāja, un tā cenšas pierunāt un ietekmēt citas valstis, lai tās aizmirstu par Tibetu un ar to saistītos jautājumus. Lielajā polītikā ne vienmēr tiek ievērots līdztiesības un vienlīdzības princips, un kuŗiem gan, ja ne latviešiem un arī Ojāram Kalniņam to labi vajadzētu zināt! Tādēļ deputāta Kalniņa rīcība patiesi satrauc, un jāpiekrīt Saeimas deputātu iesniegumā rakstītajam: „Saeimas Ārlietu komisijas vadītājam nav tiesību publiski melot un sniegt masu medijiem un Latvijas sabiedrībai dezinformāciju par Tibetas trimdas valdības vēlmi atdalīties no Ķīnas Tautas Republikas jo, gan Tibetas trimdas valdības, gan Viņa Svētības Dalailamas paziņojumos un dokumentos nekad nav prasīta Tibetas neatkarība”. Tāpat jāpiekrīt arī iesniegumā atgādinātais, ka O. Kalniņa rīcība „...ir ne vien nosodāma, bet arī sodāma. Tiek pārkāpts Saeimas deputātu ētikas kodeksa 6. punkts: “Deputāts ir morāli atbildīgs par savu rīcību (runām, balsojumiem, u.c.)….” un 7. punkts: “.…deputāts balstās uz faktiem, to godīgu interpretāciju un argumentāciju.”

 

Atliek cerēt, ka arī pats deputāts un Ārlietu komisijas vadītājs Kalniņš sapratīs, ka nevar spriest pēc principa – katram sava līdztiesība, taisnīgums un brīvība, vieniem tā pienākas, bet otriem ne.