Vai jauns Kremļa projekts?
Sallija Benfelde    30.08.2022

 

Pēdējā kompānijas Factum aptauja, kas veikta no 16. līdz 21. augustam, liecina, ka vēlēšanās piedalīsies 50,5 procenti vēlētāju. Līdz 14. Saeimas vēlēšanām vēl ir mēnesis un jācer, ka tajās tomēr balsos vairāk pilsoņu, jo pašlaik aptaujas rezultāti liecina, ka Saeimā var iekļūt arī Šlesera partija „Latvija pirmajā vietā” (LPV) – par to šobrīd izvēlējušies balsot 4,8 procenti. Tālu no iekļūšanas vairs nav arī Latvijas krievu savienība (LKS). Tomēr manuprāt daudz bīstamāka ir partija „Stabilitātei!” jeb Rosļikova partija, par to jau šodien ir gatavi balsot 6,6 procenti vēlētāju. Protams, jāskatās arī, kādi būs pētījumu centra SKDS aptauju rezultāti, bet jāpiebilst, ka 2018. gada Saeimas vēlēšanās kompānijas Factum reitingu precizitāte bija 93 procenti. Tiesa gan, arī Latvijā cilvēki tagad biežāk izvēlas paklusēt un neatklāj savas domas – tā situāciju vērtē SKDS direktors Arnis Kaktiņš.

 

Acīmredzot krievu valodā runājošie pilsoņi Latvijā domā un meklē, par ko balsot Saeimas vēlēšanās. Augusta sākumā SKDS publicētajos partiju reitingos Saskaņa vairs bija tikai trešajā vietā aiz Jaunās Vienotības un Nacionālās apvienības, bet Latvijas krievu savienībai, Šlesera partijai un Rosļikova partijai bija reitingu kāpums. Saskaņa acīmredzami strauji zaudē popularitāti savu atbalstītāju vidū izvairīgās attieksmes dēļ -  cenšoties gan nosodīt karu, gan klaji nevērsties pret Krieviju. Varētu domāt, ka tagad Saskaņas atbalstītāju balsis sadalīsies starp minētajām partijām, un neviena no tām Saeimā neiekļūs, tomēr šī prognoze nav droša, jo ļoti daudz vēlētāju uzskata, ka nav vērts piedalīties: nekas jau nemainoties un viņu balsij neesot nekādas nozīmes. Tas nozīmē, ka, jo mazāk pilsoņu nobalsos, jo mazāk balsu vajadzēs, lai, rēķinot procentos, katrai partijai tie palielinātos. Tādēļ ir pāragri priecāties, ka vairāk vai mazāk uz Krieviju orientētās partijas pašlaik vēl nav pārkāpušas 5 procentu barjeru. 

 

Vai šobrīd ir vērts bažīties, ka no vēlēšanās reģistrētajām partijām kāda atkal ir kļuvusi par „Kremļa projektu”? Tā dēvētā uzvaras pieminekļa nojaukšana lielā daļā Latvijas sabiedrības radīja svētku sajūtu, bet ne LKS, ne „Stablitātei!” to neatbalstīja, tāpat kā to nedarīja daudzi vēlētāji. Kā zināms, šovasar SKDS aptaujās noskaidroja, ka no ģimenē krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem ap 40 procentiem nosoda Krievijas izvērsto karu Ukrainā. Vairākums aptaujāto – ap 60 procentiem – neatbalstīja Uzvaras parkā esošā pieminekļa nojaukšanu. Grūti pateikt, vai tie, kuri bija pret nojaukšanu, ar to samierināsies un cik lielu ietekmi tas var atstāt uz vēlēšanu rezultātiem. Jāpiebilst, ka pieminekļa nojaukšana noritēja mierīgi, policija rūpīgi sekoja līdzi tam, lai nenotiktu nekāda pulcēšanās un nemieri. Līdz šim pat nav īpaši pastiprinājušies kiberuzbrukumi Latvijai – tādi notiek visu laiku, tos izdodas atvairīt. Protams, tie var pastiprināties, Krievija jau izteikusi draudus saistībā ar notikušo. Viens no Krievijā strādājošajiem Kremļa medijiem NTV, aicinot uz diskusiju raidījumā „Tikšanās vieta” 26. augustā, jautāja, vai Krievija vēl kaut ko var darīt un pieminēja gan Igaunijā, Narvā, demontētos sešus pieminekļus, arī tanku T-34, kurš tika aizvāks, gan atzīmēja, ka Latvijā uzvaras piemineklis ticis novākts ar īpašu cinismu, iztērējot vairāk nekā divus miljonus eiro, bet aptuveni 300 tūkstošus esot savākuši vietējie rusofobi. Protams, netika pateikts, ka pieminekļa nogāšana nemaksāja tādu naudu, jo divi miljoni ir summa, kas kopumā būs vajadzīga arī territorijas atjaunošanai un iekātošanai no jauna. Raidījumā gan tika pateikts, ka, piedraudēt ar gāzes un naftas piegāžu pārtraukšanu nav īpašas nozīmes, jo „viņi paši atsakās”. Draudēt ar ienākumu samazināšanos, jo Krievijas tūristi vairs nebrauks uz Latviju, arī nav vērts, jo visas trīs Baltijas valstis ievieš vīzu aizliegumus Krievijas pilsoņiem Uzbrukt Latvijai un sākt „specoperāciju”, nozīmē pieteikt karu NATO, tāpēc jautājums ir - ko darīt? Diskusijas bija karstas, kā parasti, daudz netrūka no kaušanās tiešajā ēterā: vieni sacīja, ka izeja pie Baltijas jūras „ir mūsu logs Eiropu, mēs neprasām neko tādu, kas nav mūsu”, un NATO nekad par Baltijas valstīm nekaros, otri atbildēja, ka karš ar NATO nav Krievijas interesēs un NATO Baltijas valstis aizstāvēs.

 

Varu vien papildināt – kaut kādas provokācijas uz robežas ir iespējamas, tāpat kā krievu valodā runājošo iedzīvotāju kūdīšana, tomēr īsta šantāža no Krievijas puses, manuprāt, vairs nav iespējama. Vēl vairāk, BBC ziņo, ka, nespējot eksportēt dabasgāzi uz Vāciju, Krievija rūpnīcā Somijas pierobežā Portovajā to lielos apjomos sadedzina. 

 

Tomēr tas nenozīmē, ka uz Krieviju orientētajām partijām vai tām, kuras tagad, kara laikā, slēpjas aiz kristīgās ticības un ģimeniskuma, karu vairs nepieminot, nav izredžu iekļūt Saeimā. Jau minētais Rosļikovs, kā zināms, aicina piešķirt Latvijas pilsonību visiem nepilsoņiem un sola sodīt tos, kuri pieņēma lēmumu par pieminekļa nojaukšanu un tos, kuri to organizēja un izdarīja. Rosļikova teikto var noskatīties un noklausīties portāla Delfi arhīvā priekšvēlēšanu raidījumu ciklā „Nākamais, lūdzu!”, 26. augusta ierakstā, no kura epizodes skatāmas arī Apple un Spotify podkāstos. Arī sabiedrisko mediju portālā lsm.lv sadaļā „Kas notiek Latvijā?” ir skatāmas sarunas ar partijām, un 30, maijā tā notika ar partiju „Stabilitātei!”. Vēl jāpiebilst, ka jau pēc tiešraides Delfos, Rosļikovs pārmeta raidījuma vadītājai, ka tā ar viņu pēc raidījuma turpinājusi sarunāties latviešu valodā. Gribot negribot jāatceras Krievijas režisors Ņikita Mihalkovs, kura filma „Saules nogurdinātie” 1994. gadā saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu par labāko starptautisko spēlfilmu un kuru kādreiz uzskatīja par vienu no talantīgākajiem un interesantākajiem Krievijas režisoriem. Mihalkovs jau krietni sen ir kļuvis par kvēlu Putina atbalstītāju un nesen, 26. augustā, Piemaskavas pedagogu forumā publiski paziņoja (un to tālāk ziņoja Krievijas ziņu aģentūra РИА Новости), ka ukrainim runāt ukraiņu valodā (savā zemē), nozīmē, ka viņš ir rusofobs, pret to ir jācīnās, tas esot jāiznīdē jau „pašā saknē”. Zemtekstā bija skaidri saprotams, ka rusofobija nozīmē, ka ukrainis ir nacists, bet pret nacistiem jācīnās. Tātad, ja ukrainis savā dzimtenē runā savā valodā, viņš ir jāiznīcina – tāda ir Mihalkova un Putina režīma atbalstītāju nostāja, pat ja brīžiem tā tiek paslēpta aiz mazliet citādi noformulētiem jautājumiem un atziņām.

 

Arī LKS, kura līdz šim vairāk bijusi zināma līdz ar Tatjanu Ždanoku, kura ievēlēta Eiropas Parlamentā no Latvijas un kuras negatīvā nostāja pret Latviju nav nekāds jaunums, šogad cenšas izcelties arī Rīgas vēlēšanu apgabala saraksta pirmais numurs, Rīgas domes deputāts un partijas līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs. Nostāja valsts valodas jautājumā un pret pieminekļa nojaukšanu neatšķiras no Rosļikova nostājas, tikai izteiksmes veids ir mierīgāks. Pirms dažām dienām Mitrofanovs paziņoja: „Lai neeskalētu konfliktu starp Rietumiem un Krieviju, Latvija varētu biežāk paklusēt” un sacīja, ka Latvijas valstsvīru reakcija uz Krievijas politiku ir provocējoša un ir jāpārtrauc meklēt veidus, kā vēl provocēt Krieviju uz vēl asāku un bīstamāku reakciju. Mitrofanovs gan saņēma īsu un precīzu ārlietu ministra Edgara Rinkēviča atbildi: „Latvija neklusēs. Mēs iestājāmies un turpināsim iestāties pret Krievijas agresiju, atbalstot Ukrainu tās cīņā par brīvību un neatkarību. Esam labi apguvuši vēsturi un pazīstam savu kaimiņu. Vienīgais, kurš šodien palaida garām iespēju paklusēt, ir biedrs Mitrofanovs.”

 

Par partijām, kuras patiesībā orientētas uz Krieviju un apdraud Latvijas drošību un neatkarību, un to izteikumiem, aicinājumiem varētu rakstīt daudz, bet ir skaidrs, ka šis Saeimas vēlēšanas ir tikpat svarīgas un ar nozīmi nākotnē, kā savulaik referendums par latviešu valodu 2012. gadā. Tādēļ vēlēšanās ir jāpiedalās, jo pilsoņu vairākums nav par Latviju Krievijas sastāvā.