Vai ir vērts?
Ilmārs Knaģis    23.01.2018

 

Likās, ka noslēpumainie čekas maisi it kā būtu jau aizmirsti, bet ne. Tā lieta atkal sākta kustināt. Un tieši Latvijas simtgades priekšvakarā. Vai īstais laiks atrasts?

 

Ceru, ka arī ārzemju latviešiem Krievijas VDK Latvijā atstāto „maisu” lieta ir zināma. Čekas maisi Latvijā vienmēr būs kā krievu okupantu atstāta bumba ar laika degli. Kā Padomju Savienības Azerbeidžanai piešķirtais strīdīgais Kalnu Karabachas apgabals, lai neatkarīgajām pēcpadomju valstiņām Armēnijai un Azerbeidžānai būtu par ko plūkties. Kā bumba ar laika degli Ukrainai bija Chruščova uzdāvinātā Krimas pussala Vai kādam gan ienāca prātā, ka pieklājīgā publikā tā nav pieņemts – šodien uzdāvināt un rīt ņemt atpakaļ.  

 

Daudz ir nokavēts pēdējās atmodas laikā, un arī čekas maisu atvēršana. Ja to neizdarīja varas pārņemšanas laikā, tad darīt to tagad diezin vai būtu prātīgi. Vācijā bija lustrācija. Nu, un tad? Nekas briesmīgs taču nenotika! Nekādas izrēķināšanās. Latvieši gan nav vācieši, teiksiet. Jā, tas gan. Bet, vai mēs visu zinām, kā tur patiesībā tās lietas notika? Es biju Berlīnē. Redzēju krustu tūkstošus gan ielu krustojumos, gan pie Brandenburgas vārtiem, pie nojauktā mūra paliekām – vācu VDK upuŗu vārdus un uzvārdus.

 

Bet, laikam neviens čekists dzīvē neko pareizāk par savu kantori nav teicis, kā vecais čekists Johansons par maisiem: „Augšgals aizzīmogots, bet apakšgals ar parastu diegu aizšūts”. Ne jau bez humora tas bija teikts. Un ne bez humora tie maisi tika pakoti un zieģelēti. Esmu par to pārliecināts. Tas kantoris jau daudz agrāk par mums visu zināja un gatavojās. Bet vai pēc čekas ģenerāļa teiktā vispār ir vairs vērts par tiem maisiem runāt? 

 

Vai mēs zinām, kā īsti tās čekistu „lietas” tika fabricētas? Cik patiesībā godprātīgi bija čekisti arī pret savu kantori? Cik gudri? Varbūt ne pārāk? Liela gudrība diezin vai bija vajadzīga, tādā iestādē iestājoties. Maza tauta, katram savi radi, draugi, ar kādu kopā skolā mācījies, ar citu vienā podiņā čurājis (piedodiet!).

 

Bet vai mūsu atieksmei pret čekas pekstiņiem un arī maisiem, arī vajadzētu būt nenopietnai? Nekādā gadījumā. Nav un nekad nav bijusi taisnība, ka Krievijā komunistiskās valsts vara piederējusi kompartijai. Tā tas bija tikai teorētiski. Patiesībā augstākā vara piederēja čekai. Es 20 gadus esmu nodzīvojis Krievijā, un diezin vai kāds labāk par mani zina par tur notiekošo. 

 

Partijā esmu bijis (jau Latvijā būdams) Ar čekistu šņabi esmu dzēris (to gan vēl Krievijā). Vervēts esmu vēl Sibirijā. Bēgdams esmu gaidījis lodi pakausī (bet tas gan laikam aiz dumjības).

 

Vai kaut vienam no t.s. stukačiem, čekas aģentiem ir attaisnojums viņa darbībai? Nevienam. Nekādi nopelni Latvijas labā nevar attaisnot nodevību. Nekādi. 

 

Piedot? Vai Valsts un tauta ir tevi pilnvarojusi? Un tie tūkstoši, kas guļ gan lēģeru purvos un šachtās, gan kaŗalaukos, gan uzspridzinātajos partizānu bunkuros?

 

Bet, bija jau arī tā. Man ar to čekas kantori ir nācies diezgan daudz saskarties. Jāatzīst gan, ka vairāk ar tās darbības sekām.  

 

Pašā atmodas sākumā man bija draugs Juris Pukše. Labs draugs. Tagad jau Viņsaulē. Abi bijām izsūtīti. Es 15 gadu vecumā, Juris – 14. Es Jeņisejas lejtecē, Juris Parabeļā, Obas upes baseinā. Pēc atgriešanās Latvijā 1947. gadā, mani 1949.gadā izsūtīja otrreiz, bet Juri otrreiz neizsūtīja. 

 

Kad Dzintra Geka sāka apsekot no Sibirijas atgriezušos izsūtīto bērnu otrreizējo izsūtīšanu 1949. un turpmākajos gados, Juris teica, ka viņam esot „cemme”, kādēļ viņš neesot otrreiz izsūtīts? Viņš minēja, vai tajā jaunības dullumā, ”po pjanke” (dzērumā) viņš neesot kaut ko tādu parakstījis, ko tagad vajadzētu nožēlot? 

 

Pēc kāda laiciņa Juris smaidīdams nolika man priekšā Totalitāro režīmu noziegumu apsekošanas komitejas dokumentu, paša komitejas vadītāja, Induļa Zālītes parakstītu, ka Juris Pukše nekādās attiecībās ar VDK nekad nav bijis. 

 

Man nekad nebija ne mazāko šaubu par Juŗa uzskatiem, bet viņš bija principiāls cilvēks, pat pedants. „Kārtība ir kārtība!” - viņš teica (Juŗa tēvs bija virsnieks, kaŗa lidotājs Latvijas armijas gaisa spēkos). 

 

Vēl viens piemērs, kā viegli varēja nokļūt VDK annālēs. Komunistu valdīšanas laikos visa ģeoloģija bija stingrā Vissavienības VDK uzraudzībā (kādi Latvijas ģeoloģijā noslēpumi – smiltis, grants, dolomīti?). Manai sievai Lidai, rakstot atskaites, visai bieži nācās geoloģijas fondos ņemt dažādus materiālus. Visu pret parakstu, protams, no čekista rokām. Darbu beidzot, atkal čekista paraksts. Bet, ja darba laikā jāaiziet uz tualeti (piedodiet), atkal tā pati procedūra un atkal paraksts. 

 

Kas tolaik tādus sīkumus „ņēma galvā”? Bet pašā atmodas sākumā sieva man izstāstīja par tiem fondiem un viņas daudzkārtējiem parakstiem. Es tūlīt pie tā paša Zālītes un nākamā dienā nolieku sievai priekšā papīru paša Zālītes parakstītu, ka nekādas attiecības ar to „trīs burtu” iestādi viņai nav bijis. 

 

Jā! Attiecības nav bijušas, bet desmitiem Lidas parakstu taču ir. Man tas tomēr zem jautājuma zīmes.

 

Bet kā ar mani pašu? 

 

Kur tagad ir tas mans uzvārds ar sarkanu strīpu pasvītrots, ko es nejauši ieraudzīju čekista piezīmju grāmatiņā 1988. gadā, Juŗa Alunāna ielā (tur, Kultūras darbinieku namā, toreiz mitinājās arī Polītiski represēto klubiņš, Igora Noskova vadībā). Čekists bija atnācis jautāt, cik kādreizējo izsūtīto Rīgā vēl palicis. Čekas pekstiņi? Es toreiz teicu, lai paskatās sava kantora šņoŗgrāmatās.

 

Es bieži domāju, kā šitais viss izskatīsies pēc gadiem piecdesmit? Par čeku tikai leģendas? Ne atmiņas vairs? Lai Dievs dod!

 

Ne vienreiz vien es esmu teicis un arī rakstījis savās atmiņās, ka visā briesmīgajā, kas notika Latvijā 1940. un citos pirmajos krievu okupācijas gados ne tik daudz bija ļaunuma kā muļķības, stulbuma, krievu aziātiskās izpausmes nezināšanas (es uzsveru – ne tik daudz, jo bija jau arī ļaunums). Bet varbūt vajadzēja stāstīt visu, ar visiem uzvārdiem, lai nākamās paaudzes neatkārtotu iepriekšējo kļūdas? Veltas cerības! Atkārtos! Tās pašas „kļūdas” atkārtos. Par stulbumu arī jāmaksā …

 

Kāds mans labs paziņa dienām sēdēja archīvos, rakņādamies un uzrakstīja grāmatu par viņa pagastā čekas represētiem. Grāmata bija vajadzīga. Katrā pagastā tādai grāmatai vajadzētu būt. Tikai autors man pats stāstīja ka pie viņa nākuši cilvēki un teikuši: „Kā tu tā par manu vectēvu … ”

 

Kad Jēkabpilī lasījām čekas safabricēto „lietu” (nu jau sašūtu kopā – tēva, mātes un manu), es smējos, sieva raudāja un grasījās iet palūkoties uz tēva stukača pēcnācējiem. Es neļāvu. Pirmkārt jau tādēļ, ka  kas safabricēta vēl Krievijā pirms daudziem gadiem. Ir zināms taču, kāds bija latviešu strēlnieku liktenis gan sarkanajā Krievijā, gan Latvijā krievu okupācijas laikā. Otrkārt, kā Staļins esot teicis: „Dēls par tēvu neatbild”. Un lika dēlus cietumā. Bet tas jau no citas operas …

 

Par savām attiecībām ar stukaču pēcnācējiem esmu rakstījis arī savās atmiņās. Un vēlreiz gribu likt atcerēties Latvijas PSR VDK ģenerāļa, Johansona teikto par čekas maisiem: „Augšējas gals aizzīmogots, apakšējais ar parastu diegu aizšūts”. Un pēc tā visa vai ir vērts?

„Laiks akmeņus lasīt – laiks akmeņus mest,” kā teica vecais Zālamans.