Vai hokejs apvienos Latviju?
Sallija Benfelde    30.05.2023

 

 

 

 

"Latvija! Latvija! Latvija!” Tik daudz laimīgu, smaidošu cilvēku un tik daudz sarkanbaltsarkano karogu pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā Latvija laikam nebija pieredzējusi kopš neatkarības atgūšanas. "Latvija ir liela! Tā ir Latvijas tautas uzvara!”, sacīja hokejisti pie brīvības pieminekļa, kur tos sagaidīja trīsdesmit tūkstoši cilvēku. Un tas bija paldies no sirds par atbalstu, kuru puiši juta visā pasaules čempionāta laikā. Rīgas pilī, sveicot komandu, Valsts prezidents Egils Levits sacīja: „Jūs uz brīdi devāt tautai vienotības sajūtu, ka mēs saderam viens ar otru, un šādi brīži ir reti.” Un tā tiešām tas bija, ne tikai latvieši, arī tie, kuru dzimtā valoda nav latviešu, tie, kuri ikdienā runā krievu valodā, čempionāta laikā sauca: „Latvija!”, tērpušies hokeja izlases kreklos Latvijas karoga krāsās vai turot karogu rokās gan Rīgā, gan Daugavpilī, gan citviet Latvijā. Hokejs vienoja, uzvara ļāva sajust šo vienotību, pleca sajūtu, ko ikdienā nereti pazaudējam. Protams, latviešus apvieno dziesmu un deju svētki, kas ir kā mūsu kopā sanākšana no visas pasaules, bet tie nekad tā visus neapvieno.

 

Latvijas sabiedrība ir sašķelta ne tikai etniski, bet šī etniskā sašķeltība, kas sev nes līdzi arī pilnīgi pretējas ideoloģiskas nostādnes starp Rietumiem un Austrumiem, ir bīstama. Šīs pretējās nostādnes sevišķi asi jūtam pēdējā gada laikā, kad Ukrainā notiek karš. Pirmais jautājums, protams, ir par patiesībā nenotikušo citu tautību, it sevišķi krievu valodā runājošo, integrāciju Latvijā. Jāatzīst, ka vainot tajā mēs tomēr vispirms varam paši sevi. Ne tādēļ, ka nevajājām, smagi nesodījām vai nelikām cietumos, ne tādēļ, ka nemēģinājām izsūtīt tos, kuri neprot latviešu valodu un to pat negrasās mācīties. Mēs vienkārši mierīgi visam ļāvām notikt tā, kā notiek. Un, lai cik neticami tas varētu likties, daudzi joprojām, dzīvojot šeit, jūtas, kā Padomju Savienībā, jo viņu dzīvēs nekas nav mainījies. Teorētiski viņi, protams, zina, ka dzīvo Latvijas valstī, ka tā vairs nav Padomju Savienībā un ka tādas PSRS vairs sen nav. Žurnālistu sarunās ar šiem nu jau gados vecākajiem cilvēkiem atklājas, ka viņi nejūt, ka kaut kas būtu mainījies, jo viņi var un visur runā tikai krievu valodā, bērni un tagad jau mazbērni mācās skolās ar krievu mācību valodu un līdz pat pēdējam laikam viņi ir svinējuši savus okupācijas laika svētkus, gājuši saviem karogiem un ziediem godināt atbrīvotājus no fašistiem, pat nepieminot un nezinot par sabiedrotajiem, nezinot, kā un kāpēc sākās Otrais pasaules karš, pat nenojaušot par Hitlera un Staļina sadarbību līdz tā sākumam. Jo viņu skolās par to nerunāja, viņu sabiedrībā arī par to nezināja un neinteresējās. Tagad pēkšņi viņiem atgādinām, ka te ir Latvija, te latviešu valoda ir valsts valoda un te ir citi likumi un cita izpratne par vērtībām.

 

Protams, valodas zināšanas vajag prasīt, jānodrošina latviešu valodas kursi un, protams, svētkus ar saviem karogiem un Staļina portretiem, Krievijas armijas formās viņi var svinēt Krievijā, ne Latvijā. Tomēr manuprāt ir vietā atcerēties, ka ar naidu neko panākt nevar jeb kā kā saka sen zināms sakāmvārds – miers baro, nemiers posta. Nav iespējams panākt īsā laikā to, kas nav izdarīts 30 gados, piespiežot ar varu. Acīmredzot ir jāprot atrast arī pozitīvais, vienojošais, būs vajadzīga arī pacietība. Zināmā mērā pret šiem iedzīvotājiem ir jāizturas kā pret migrantiem, kurus jāintegrē sabiedrībā, neaizmirstot arī pieklājīgi, bet noteikti prasīt no viņiem Latvijas likumu un vērtību ievērošanu. Ne velti socioloģiskie pētījumi liecina, ka vislielākā nozīme integrācijas veicināšanā ir uzņemošajai sabiedrībai – tātad mums, Latvijas pilsoņiem. Piemēram, domāju,ka pēdējā laikā diezgan populārais sauklis: „Atkrieviskosim Latviju!” var radīt tikai vēl papildu naidu starp latviešiem un krievu valodā runājošajiem. Manuprāt drīzāk vajadzīgs ārlietu ministra Edgara Rinkēviča nesen kādā diskusijā sacītais, ka vajadzētu domāt: „Latviskosim Latviju!” Jebkurā gadījumā tas nebūs izdarāms ne viegli, ne ātri un ne ar naidu, un ar varu. Lojalitāte nerodas, ar varu spiežot mīlēt Latviju.

 

Tomēr vēl daudz bīstamāki manuprāt ir tie, kuri ir Latvijas pilsoņi, daudzi no kuriem arī pēc tautības ir latvieši, ne viens vien ir ievēlēts arī Saeimā, bet viņus interesē ne jau Latvija. Protams, vārdos viņu lielāko tiesu Latviju mīl bezgalīgi, un pirms Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā pagājušajā gadā, nereti tik pat skaļi mīlēja Krieviju. Tagad par Krieviju klusē, tikai visu laiku žēlojas, ka krievu valodā runājošajiem šeit neesot tiesību, patiesībā ar to domājot, ka viņiem nav privilēģiju.

 

Sestdien, 27. maijā, Rīgas centrā, pie Brīvības pieminekļa uz akciju pret valdības īstenoto polītiku, kas vairāk gan izskatījās, kā aicinājums uz apvērsumu,¬ pulcējās vairāki tūkstoši cilvēku. Latviski klātesošos uzrunāja partijas "Latvija pirmajā vietā" līderis Ainārs Šlesers, savukārt partijas "Stabilitātei" vadītājs Aleksejs Rosļikovs uzrunu teica krievu valodā. Protams, atklāti neviens gluži neaicināja kaut ko tādi darīt, tika runāts par valdības darbu, par to, ka skolās būs jāmācās tikai latviešu valodā. Un, protams, Latviju laimīgu padarīt varētu tikai tad, ja Šlesers un Rosļikovs būtu valdībā. Vēl martā partijas konferencē, Ainārs Šlesers savā runā atklāti teica: „Ja Pīlēns ir prezidents, tad Kariņa nav. Nevajag tautai gaidīt un mocīties, redzot Kariņu un Levitu vēl trīsarpus gadus. Mēs strādāsim pie tā, lai viņus abus iznes ar kājām pa priekšu.” Tobrīd Pīlēns vēl pat nebija apstiprinājis, ka kandidēs un Apvienotais saraksts viņi nebija izvirzījis. Šodien, 29. maijā, Šlesers paziņoja, ka atbalstīs Pīlēnu prezidenta vēlēšanās, acīmredzot cerot kādus polītiķus „iznest ar kājām pa priekšu. Savukārt Rosļikovs jau aprīlī ir atklāti melojis par Valsts prezidenta Egila Levita pilsonību tiešsaiste sociālā tīklā TikTok, sakot: „ Mums ir svarīgi, kas notiek šeit, nevis pie jums tur, Rietumos. Mēs atšķirībā no jums, Egil Levita kungs, esam šeit dzimuši un šeit dzīvojam. Mums atšķirībā no jums ir tikai viena, Latvijas pase, kuru mēs mīlam un cienām.”

 

Šo polīttiķu rīcība nepārsteidz, bet pārsteidz tas, ka Drošības dienestiem joprojām izskatās, ka viss ir kārtībā un ka šie cilvēki un viņu tuvākie atbalstītāji joprojām nav saukti pie atbildības. Mēs, protams, varam izmisīgi censties integrēt sabiedrībā cilvēkus, kuri lāgā nesaprot un negrib saprast, ka dzīvo Latvijā, bet kā integrēt Latvijā Saeimas deputātus?