Vai Hitlera un Musolīni gars sasniedzis Ameriku?
Kārlis Streips    08.03.2016

 

ASV prezidenta vēlēšanas ir būtiskas arī eiropiešiem, un izskatās, ka galvenie kandidāti tajās būs Hilarija Klintone, kuŗai ir plaša ārpolītiska pieredze, un aptrakotais miljardieris Donalds Tramps, kuŗam tādas pilnīgi nemaz nav.

 

Priekšvēlēšanu cīņa ASV rit pilnā sparā. Republikāņu partijai sākumā bija kādi  17 dažādi kandidāti, bet tagad ir palikuši tikai četri, kopš leģendārais chirurgs Bens Karsons, kuŗš kampaņas laikā allaž šķita esam pusaizmidzis, paziņoja, ka viņš kampaņu tālāk neveidos un tā vietā mudinās amerikāņus balsot par tiem kandidātiem, kuŗi ir evaņģeliski kristieši. Tas nozīmē, ka viņš centīsies vēlētājus piesaistīt senātoram no Teksasas pavalsts Tedam Krūzam, kuŗš patlaban kampaņā ir otrā vietā. Republikāņu partijas galvenie vadītāji lielas cerības saista ar  senātoru no Floridas pavalsts Marko Rubio, bet viņam ar kampaņu īsti nevedas. Ceturtais kandidāts ir Ohaio pavalsts gubernātors Džons Keisiks. Viņam „nespīd” nekas. 

 

Savukārt demokratu pusē ar Hilariju Klintoni aktīvi sacenšas senātors no Vermontas pavalsts Bernijs Sanderss. Viņš, tāpat kā T. Krūzs, ir guvis uzvaru vairākās priekšvēlēšanās un vēlētāju sapulcēs, un viņš cer gūt uzvaru vairākās lielās un vairāk vai mazāk liberālās pavalstīs, kuŗās priekšvēlēšanas vēl nav notikušas. Tiesa, matēmatika šajā ziņā ir nepielūdzama, un H. Klintonei patlaban ir vairāk delegātu nekā sāncensim, tostarp viņa apgalvo, ka viņai ir ļ daudz tā dēvēto superdelegātu, kuŗi ir Demokratu partijas vēlētas amatpersonas un citi grandi. Laiks rādīs, kuŗš no abiem kandidātiem galu galā iegūs nepieciešamo delegātu skaitu. Esmu pietiekami liberāls, lai cerētu, ka uzvaru gūs B. Sanderss, bet lielas cerības neloloju, lielā mērā tāpēc, ka daudzi no viņa solījumiem šķiet pagalam nereāli, un novembrī pilnīgi noteikti balsošu par Hilariju. 

 

Kas attiecas uz Donaldu Trampu, jāteic, ka šim cilvēkam  taču nav nekādu bremžu. Kampaņas pieteikumā, kā atminamies, viņš paziņoja, ka meksikāņu migranti Amerikā „nodrošina” narkotikas, noziegumus un arī izvarošanas. Citreiz viņš ir teicis, ka  liks uzbūvēt mūri gar visu gaŗo ASV un Meksikas robežu, pie tam par tā uzbūvēšanu viņš liks samaksāt Meksikas valdībai. Meksikas prezidents viņam „cienīgi”  atbildēja. 

 

Donalds Tramps arī atļāvies aktrisi Roziju Odonelu nosaukt par  “resnu un neglītu”,  kad telekanāla Fox News diktore Megana Kelija viņam uzdeva nepatīkamus jautājumus, viņš „komentēja”, ka acīmredzot viņai bijusi mēnešreize. Par ASV senātoru no Arizonas pavalsts Džonu Makeinu, kuŗš daudzus gadus pavadīja Vietnamas cietumā un tur tika smagi mocīts, D. Tramps paziņoja, ka  šis cilvēks nav nekāds kaŗa varonis, jo īsts varonis nebūtu ļāvis sevi sagūstīt... Un vēl prezidenta amata kandidāts Tramps  ir lielījies, ka viņš varētu kādu nošaut, bet vienalga cilvēki par viņu balsotu. Kad M. Rubio paņirgājās par miljardiera mazajām rociņām, netieši bilstot, ka mazas rociņas arī nozīmē … nu  neuzticēšanos attiecīgajam cilvēkam, visi saprata, ka patiesībā viņš devis mājienu par Trampa  dzimumlocekli, uz ko D. Tramps attrauca, ka šai ziņā  nu viņam problēmu neesot... Un tāda ir nopietna saruna starp  kandidātiem uz valsts galveno amatu?!

 

Mulsina tas, cik lielu atbalstu šis cilvēks iegūst no evaņģeliskajiem kristiešiem. Cilvēks ir trīsreiz šķīries un precējies, tostarp  divreiz ar migrantēm no Austrumeiropas. Te nu bija  migrācijas oponents! Trampa  reliģiskie uzskati īstenībā ir pagalam neskaidri. Attiecībā uz kristiešiem svarīgajiem sociālajiem jautājumiem Tramps kādureiz teicis, ka viņš atbalsta sievietes tiesības izvēlēties abortu, citreiz atkal, ka ne. Savulaik viņš ir paudis atbalstu gejiem un lesbietēm, tagad viņš bauro, ka ievēlēšanas gadījumā  gādās par to, lai Augstākā tiesa atceltu pērno spriedumu par viendzimuma laulību atļaušanu visā valstī. Vienvārdsakot, šis ir cilvēks, par kādiem saka vienkārši -  muldoņa, jo teju vai katru dienu no viņa mutes birst laukā nudien pārsteidzoši apgalvojumi un paziņojumi.

 

Taču pavisam satraucoši, runājot par Trampu un viņa atbalstītājiem, ir tas, ka pēdējo vidū arvien skaļāki un redzamāki kļūst radikāli labējie spēki. Pirms kāda laika par savu atbalstu miljardieŗa kandidātūrai paziņoja kādreizējais Kukluksklana vadītājs Deivids Dūks...

 

Tas ir vienkārši atbaidoši. Amerikas radikāli labējie aktīvisti ir rasisti, viņi ir antisemīti, viņi iebilst pret visu to, ko dara ASV valdība, it īpaši pret to, ko dara tumšādainais prezidents Baraks Obama. Lasītāji gan Amerikā, gan arī Eiropā labi pazīst radikāli labējo pasauli. Vai tiešām kādam ir jāatgādina par Hitleru un Musolīni? Vai kādam ir jāatgādina, ka laikā pēc Otrā  pasaules kaŗa, ebrēju skaits mūsu valstī bija samazinājies par 95 procentiem, un tie, kuŗi palika dzīvi, izglābās tikai tāpēc, ka pirms vācu okupācijas PSRS pārvalde viņus bija deportējusi uz Sibīriju? Vai eiropiešiem ir jāatgādina par radikālo polītisko partiju parādīšanos bīstami  daudzās valstīs, sākot ar Lepēnu ģimenīti Francijā, turpinot ar partiju Džobik Ungārijā, un tā tālāk? Arī daži labi mūsu pašu polītisko spēku pārstāvji ir klaji  aizspriedumaini pret musulmaņiem, iebilst pret ebrēju īpašumu restitūciju u.tml. 

 

Kad  Trampa polītiskajās sapulcēs parādās protestētāji, viņš no tribīnes aicina tos izraidīt no zāles, reiz pat piebilstot:  “Centieties viņu neievainot, bet, ja jūs viņu ievainosit, es jūs aizstāvēšu tiesā!” Droši TV esat redzējuši skatus, kuŗos Tramps bļauj:  “Prom viņu, prom  viņu, prom  viņu!” Arī šajā ziņā viņš atgādina Hitleru un Musolīni, bet vēl jo vairāk viņš atgādina cilvēku, kuŗu gados vecāki ASV iedzīvotāji atcerēsies pietiekami spilgti. Runa ir par kādreizējo Alabamas gubernātoru Džordžu Volesu, kuŗš bija kaismīgs savas pavalsts integrācijas pretinieks - stāvot uz Kapitolija kāpnēm, viņš brēca:  “Segregācija šodien, segregācija rīt, segregācija vienmēr!”. 1968. gadā viņš bija kandidāts ASV prezidenta vēlēšanās, un, tieši tāpat kā Tramps, arī viņš piesaistīja daudz protestētāju. Arī Voless no tribīnes aicināja ar tiem izrēķināties, kādā sarīkojumā  viņš pavēstīja, ka protestētāji protot  daudz vārdu no četriem burtiem, ar to domājot rupjības, bet esot gan divi vārdi, kuŗus viņi acīmredzot nepazīst, proti – darbs (work) un ziepes (soap). Lasītāji atcerēsies, ka Voless guva uzvaru sešās ASV dienvidu pavalstīs kā Amerikas Neatkarības partijas pārstāvis. Tas bija tas gads, kad uzvaru guva bēdīgi slavenais Ričards Niksons, un lasītāji, protams, atcerēsies, kā tas beidzās.

 

Radikāli labējo parādīšanās Amerikā ir nudien atbaidoša. Lasītāji atcerēsies “suverēno tiesību” aizstāvjus Oregonā, kuŗi vairāku mēnešu gaŗumā okupēja kādu federālu celtni un apgalvoja, ka nepametīs to, iekams valdība nebūs atdevusi tiesības pārvaldīt territorijas, kuŗas patlaban pārvalda federālā valdība. Viss beidzās mierīgi, aizstāvjiem acīmredzot jūtoties tik pašpārliecinātiem, ka viņi iesēdās mašīnā un devās uz tuvējo pilsētu, kur, protams, policija viņus nekavējoties aizturēja. Citreiz ir bijis smagāk, tostarp 1995. gada aprīlī, kad aptrakots radikālis uzspridzināja federālo centru Oklahomā,  nogalinot 168 cilvēkus, viņu vidū arī bērnus.

 

Tas, ka Donalds Tramps šiem cilvēkiem ļauj uzstāties savas kampaņas ietvaros, ir ārprāts. Ļoti, ļoti ceru, ka Republikāņu partija atradīs veidu, kā viņu apturēt, jo šāda cilvēka prezidentūra Amerikai būtu pilnīga katastrofa. Valsts prezidents, kuŗš  nezina, ko runā,  kuŗš viedokļus maina kā zeķes, un kuŗa sieva, (nākamā pirmā lēdija??!), kādreiz  pozējusi kaila?! Labi padomāsim, pirms vēlēšanās izdarīsim savu izvēli!