Vai Daugavpils sapņo par „neatkarīgas republikas” statusu?
Sallija Benfelde    12.04.2022

 

 

Protams, uz šo jautājumu ar „nē” un, visticamāk, dusmīgā un aizvainotā tonī atbildētu pat Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš no Saskaņas. No 15 deputātu vietām septiņās ir ievēlēti Saskaņas deputāti, un viena vieta ir Latvijas Krievu savienībai (LKS). Domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks ir no LKS, bet vietnieks – no Saskaņas. Daugavpils, otra lielākā pilsēta Latvijā un lielākā Latgalē, daudzos jautājumos rīkojas kā „valsts valstī”, jo par daudziem jautājumiem lemj pašvaldības – piemēram, par skolu apvienošanu vai slēgšanu.

 

Daugavpili publiskajā telpā varēja pamanīt arī saistībā ar kaŗu Ukrainā. Daugavpils dome, atšķirībā no vairākuma Latvijas pašvaldību, pat neplāno blakus Latvijas karogam izlikt Ukrainas karogu, jo vispār jau pilsētā Ukrainas karogi esot. Vēl vairāk – pamatīgs tracis sacēlās, kad Aivars Broks, Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors, nolēma pie skolas pilsētas karoga vietā izkārt Ukrainas karogu. Vietējais aktīvists Iļjins, kuŗš nesekmīgi bija startējis no Jaunās Saskaņas, paziņoja, ka Broks ir nodevējs un sapulcināja pie skolas vairākus desmitus savu atbalstītāju. Skolas direktoru, kuŗš mēģināja skaidrot savu lēmumu, protestētāji izsvilpa. Viņi mēģināja paši nomainīt Ukrainas karogu atpakaļ pret Daugavpils karogu, bet agresīvo pasākumu izjauca policija, kuŗu Broks bija izsaucis. Direktors skaidroja, ka līdz pagājušajam gadam pie skolas Daugavpils karoga nemaz nav bijis, bet Daugavpils domes priekšsēdētājs Elksniņš paziņoja: “Ar nožēlu jāatzīst, ka Mūzikas vidusskolas direktors publiski ir norāvis pilsētas karogu, aizvietojot to ar Ukrainas.” Stāsts, ka kāds kaut ko ir pārkāpis vai norāvis, neatbilst īstenībai. Ir daļa tādu cilvēku, kuŗiem nepatīk tas Ukrainas karogs, nav runa par Daugavpils karogu. Un viņi zem tā saukļa, ka es esmu noņēmis Daugavpils karogu, balso pret Ukrainas karogu, tāpēc te notiek tāds jandāliņš,” sacīja Broks.

 

Tomēr pavisam nejauki izskatās pašvaldības skolu reorganizācijas plāni. Līdz šim Daugavpilī bija viena latviešu vidusskola, bet 24. februārī dome nobalsoja par šīs vidusskolas apvienošanu ar krievu vidusskolu, un tas nozīmē, ka turpmāk skola būs bilingvāla – mācības notiks divās, latviešu un krievu valodās. Ne Izglītības un zinātnes ministrijas, ne arī prezidenta Egila Levita teikto dome neņēma vērā un skaidroja, ka gan jau pēc desmit gadiem, kad to būs pabeiguši tie krievu bērni, kuŗi mācības sākuši tagad, skola pilnībā pāriešot uz latviešu mācību valodu. Tiesa gan, grozījumi Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā paredz pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā, un šo grozījumu atbilstību Satversmei savā lēmumā 2019. gadā apstiprināja Satversmes tiesa. Tas nozīmē, ka desmit gadi jāgaida nebūs. Šogad, 8. aprīlī sabiedriskajai apspriešanai nodoti Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie grozījumi Izglītības likumā, kas trīs gadu laikā – no 2023./2024. mācību gada paredz pāreju uz mācībām valsts valodā visās izglītības pakāpēs. Protams, sabiedriskajā apspriešanā kaislību netrūks, jo krievu valodas aiztāvji vienmēr ir uzskatījuši, ka skolās mācības tikai latviešu valodā nedrīkst notikt. Kaŗš Ukrainā ir padarījis aktīvākus un agresīvākus Putina režīma aizstāvjus, un viņi kļuvuši daudz pamanāmāki. 

 

Sabiedriskā apspriešana ir pirmais solis ceļā uz šo grozījumu pieņemšanu vēl šajā Saeimā, un ir visai ticams, ka Saeima tos pieņems. Par nākamo Saeimu tik lielas ticamības nav, jo nav skaidrības, kāda tā tiks ievēlēta. Ir skaidrs, ka kaŗš Krievijas režīma mīļotājus droši vien būs padarījis daudz aktīvākus arī vēlēšanās, tādēļ iecerētie grozījumi jāpaspēj pieņemt vēl līdz oktobrim. Tad Daugavpils sapnis par bilingvālo izglītību beigtos trīs gadu laikā. Savukārt ministrija cer, ka krievu valodā runājošie skolēni ātrāk pieradīs pie latviešu valodas klātbūtnes un nenāksies saskarties ar krievu skolēnu agresiju pret latviešu valodā runājošajiem.

 

Patiesības labad gan jāpiebilst, ka Daugavpilī ir Valsts ģimnazija, kuŗā mācības notiek latvieši valodā, un pašvaldība tai klāt netiek, jo šī skola ir valsts pārziņā. Tomēr ģimnazijai ir cits statuss,tā ir Latgales reģiona skola, ne pilsētas un lai tajā mācītos, ir jānokārto eksāmens, jo tādas ir ģimnaziju prasības. 

 

Kopumā gaisotne Daugavpilī bieži vien ir nepatīkama. Šķiet, šī pilsēta bija pēdējā, kuŗā pēc iebildēm un gaŗas atrunāšanās tomēr notika koncerts Ukrainas atbalstam, kas gan nepulcēja tik kuplu klausītāju un atbalstītāju loku kā citās Latvijas pilsētās. Daugavpilī dzīvojošie latvieši nereti sociālajos tīklos arī pauž, ka pilsētā netrūkt tādu, kuŗi jau gaida krievu tankus un tos skrietu sagaidīt ar ziediem. Tādēļ Daugavpils manuprāt diemžēl nav pilsēta, uz kuŗas lojālitāti Latvija var droši paļauties. Raugoties uz to, kas un kā Daugavpilī notiek, nereti jāatceras Ukrainas “neatkarīgās republikas”, kuŗas kļuvušas par Putina režīma balstu Ukrainā.

 

Jācer, ka Drošības dienests seko pilsētā notiekošajam un jāpiebilst, ka tie vēlētāji, kas nav Saskaņas un pāris citu krievisko partiju atbalstītāji rudenī dosies vēlēt, lai Latgales pārstāvji nav tikai deputāti, par kuŗiem nekad neko droši nevar zināt.