„Ulmanis ir kļūdījies – kā visi cilvēki”
   30.01.2013

Piebilde K. Streipa rakstam

Mūsu laikraksta 7. decembŗa numurā Kārlis Streips asi kritizē Kārli Ulmani par to, ka viņš bijis diktators un nav pretojies krievu iebrukumam Latvijā. Jau pirms Pirmā pasaules kaŗa Ulmanis savās lekcijās vairāk runā par latviešu stāvokļa uzlabošanu nekā par lauksaimniecību. Un tāda ir viņa doma visu viņa mūžu.

Mūsu liberālais Vēlēšanu likums pieļāva Saeimā izveidoties 27 politiskām nosliecēm. Tas traucēja valdības darbību, un 15 mūsu pastāvēšanas gados mums ir bijušas 18 valdības.

Kad Zemnieku savienība 1933. gadā ierosināja Saeimas reformas: visas tautas vēlētu prezidentu, paplašināt prezidenta tiesības un skaidri definēt Saeimas un valdības darbības robežas, Saeima ierosinājumu noraidīja.

Lielākie politiskie nogrupējumi bija Sociāldemokrati un Zemnieku savienība. Sociāldemokrati pārstāvēja strādniekus, un pie tās bija organizācija Strādnieku Sports un Sargs (SSS), ko tautā sauca par siseņiem. Tiem bija sava uniforma ar plecu siksnu, kas atgādināja militāro tērpu. Partija bija pret turīgāko slāni gandrīz naidīga un pēdējās Saeimas laikā „buržuju” klasē sāka ieskaitīt arī lauku saimniekus. Partijai bija arī savs laikraksts, kur par citām partijām un sevišķi par Zemnieku savienību vienmēr bija nicinoši raksti, un aizsargus tur sauca par „aizsargjančiem”.

Jau pāris gadu pirms apvērsuma laukos runāja, ka kaut kas notiks, jo cik ilgi tā var iet. Vai bija kādas aizdomas par apvērsumu vai tikai ilgas pēc labākas kārtības, nav zināms, bet ir iespējams, ka sociāldemokrati kaut ko plānojuši . Un par to man ir personiskas atmiņas. Mēs, trīs „laucinieki”, gājām Jelgavas skolās un īrējām kopīgu istabu. Un 1932. gada rudenī mūs kādi zēni uzaicināja iestāties SSS sporta pulciņā. Sākumā mēs par to smējāmies, bet mums bija tikai 16 gadi, un nezināmais vilināja, un viens no mums aicinājumu pieņēma. Tā viņš sāka apmeklēt sanāksmes un, protams, mums stāstīja, kas tur notiek. Sākumā runa bija tikai par politiku, bet drīz pārgāja uz tādu kā izvairīšanās vai mukšanas un aizstāvēšanās treniņu. Un mums tas likās pat lieliski. Kad Ziemsvētku brīvdienās biju mājās un sāku stāstīt, ko Valdis dara un kā viņu māca, mājinieki par to satraucās. Kāpēc visai sešu zēnu grupai pirmajā sanāksmē mainīti vārdi? Valdi nosauca par Arvīdu Apsi, un arī citiem zēniem bija koku uzvārdi. Vēlāk uzzinājām, ka tur ir arī puķu grupa. Kāpēc apmācības notiek privātos dzīvokļos un tikai pāris reižu katrā vietā, un kāpēc par sanāksmi paziņo tikai dienu iepriekš. Vēl vairāk jautājumu bija, kad ierunājos, ka apmācītājs minējis triku, kā var aizsargāties pret „aizsargjančiem”, speŗot tiem pa kājām, kas esot ļoti sāpīgas un arī viegli lūstot, un arī duŗot ar pirkstiem tiem acīs. Aizsargi parasti esot vecāki par policistiem, un, kamēr tie atjēgšoties, puikas varot viegli aizmukt. Un tad vēl bija tāds kā uzlabots bokss – sist, kur sāp, lai pretinieks sāpēs brīdi paliktu neaktīvs Vingrinājumos mūsu draugs bija krietni apdauzīts, un viņam bija daudz zilumu. Un viņš apmācības pārtrauca, aizbildinoties, ka tās traucē mācīšanos. Nezinu, cik bija tādu pulciņu, bet nedomāju, ka tādi bija tikai Jelgavā un ka tāpēc baumām par sociālistu apvērsumu ir kāds pamatojums.

Apvērsumu jau 1932. gadā plānojuši M. Skujenieks, J. Balodis un F. Cielēns, un vēl vairāki, bet tas palicis plānošanas stadijā. Tāds nolūks bijis arī dēkainim pulkvedim Ozolam, kas vēlāk kaŗojis Spānijas pilsoņu kaŗā sarkano pusē un vēlāk Francijā uzskatīts par krievu spiegu. Ir doma, ka pulkv. Ozols plānojis apvērsumu kādas kaimiņvalsts ierosmē.

Tagad, pēc tik daudziem gadiem, šķiet, ka Ulmaņa apvērsums bijusi viena no labākajām iespējām. To izdarīja otra lielākā Saeimas partija, kas pārstāvēja lauku iedzīvotājus, un tie bija 75% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Tātad vairākums, kas ir viens no demokratijas pamatlikumiem. Iedzīvotāju labklājību nosaka ne jau valsts forma vien, bet gan tās likumi un iekšējā kārtība. Tā var būt laba demokratija un arī nekārtīga demokratija. Vārds vien negarantē labus dzīves apstākļus. Tas pats attiecas arī uz diktātūrām.

Ko tad Ulmanis darīja citādi nekā Saeima? Pāris mēnešu pēc apvērsuma Jelgavā bija apgabala Dziesmu diena. Ulmanis tur runāja par rūpniecību ko steidzīgi veicinās un, galvenais, gādās par cilvēkiem, kas stāv aiz mašīnām. Šo domu viņš atkārtoja pāris variācijās, un es to dzirdu vēl tagad. Valdības rūpes par cilvēkiem. Pēc tam runāja zemkopības ministrs, bet daudz īsāk un tikai par lauksaimniecību. Jaunā valdība darbojās ātri un noteikti un jau jūlijā pieņēma izglītības likumu, par ko Saeimā cīņas bija noritējušas gadiem.

Samērā drīz sekoja iespēja valsts un varbūt arī pašvaldību ierēdņiem saņemt lētu aizdevumu savu parādu (vekseļu) samaksai veikalniekiem. Daudzi par to priecājās jo daži veikalnieki bija dižojušies, ka viņi ir nopirkuši latviešus. Tomēr liela daļa jauno uzlabojumu bija domāti lauciniekiem. Piemēram, labības iepirkšana noteiktās vietās un noteiktā laikā par noteiktu cenu. Šī cena bija krietni labāka, nekā to agrāk bija maksājuši vietējie uzpircēji – galvenokārt žīdi. Nu laucinieki zināja, cik viņi saņems, kad un tūlīt visu summu. Tā bija liela priekšrocība, kas ļāva zināmu nākotnes plānošanu. Drīz sekoja cūku (bekona) un vēlāk arī liellopu iepirkšana. Laukus sasniedza arī veselības apdrošināšana. Turklāt lauku dzīvi ietekmēja mājturības kursi, kuŗos varēja mācīties gan par bērnu kopšanu, gan aušanu, virtuves mākslu vai galda klāšanu un viesību rīkošanu.

Tāpēc nav brīnums, ka laucinieki teica - tik labi laiki kā tagad (Ulmaņa laikā) nekad nav bijuši. Un varbūt tāpēc tā laika aicinājumiem bija tik labi panākumi: stādīsim kokus ceļmalās, kaimiņš kaimiņam, vai nebalto dienu nebūs, ja baltajās par tām domāsi.

Drīz iesāka Ķeguma būvi, un 1939. gadā elektrības tikls jau sasniedza Valmieru, Cēsis, Jelgavu, Bausku. Un tas bija tikai sākums. Ir vēl daudz likumu vai ierosinājumu Ulmaņa valdīšanas posmā, kas ietekmēja visus iedzīvotājus. Izveidoja Latvijas vēstures institūtu, radīja Tēvzemes balvu (Ls 10 000), ko piešķīra par izciliem nopelniem, bija Draudzīgais aicinājums - atcerēties savu skolu, - tas rada lielu atsaucību, un to atceramies vēl tagad, un pēdējais ir 1938. gadā pieņemtais likums par studentu atbalsta fondu. No tā studenti varēja aizņemties naudu, lai varētu studēt pilnu laiku. Līdz tam daudz studentu strādāja un studēja, studijas ievilkās daudzus gadus, un tās pabeidza jau pusmūžā. Tad nav brīnums, ka drīz šo likumu sāka saukt par„Ulmaņa jaunības likumu”.

Ulmanis gādāja par tautu kā labs saimnieks par savu saimi. Kad sākās Otrais pasaules kaŗš, valdība pasludināja, ka Latvija būs neitrāla. Steidzīgi iepirka tos materiālus, kas grūtāk pieejami, un cerēja, ka neitrāla valsts kaŗu pārdzīvos.

Un, lai sagatavotu tautu grūtībām, Ulmanis laikam 1939.gada sākumā teica īsu runu – kaŗi būs, būs grūtības, centieties tām sagatavoties. Šī runa tautā radīja lielu satraukumu, un vēlāk vara centās tās ietekmi visādi mazināt. Satraukums turpinājās, kad vācieši tik ātri iekaŗoja Poliju. Anglija bija poļu sabiedrotā, bet avīzēs rakstīja tikai par mazu angļu aviācijas atbalstu. Tas arī mums nozīmēja, ka nekāda palīdzība no „rietumiem” mums nebūs. Šo situāciju izmantoja krievi un 1939. gada oktobrī visām Baltijas valstīm uzspieda līgumu par bāzēm, un Latvijā uz tā pamata ieradās 30 000 krievu kaŗavīru. Bija arī zināms, ka 1940. gada pavasarī krievi rīko lielus armijas manevrus pie mūsu robežas. Par tiem bija raksti kā mūsu, tā ārzemju laikrakstos. Krievi aizbildinājās, ka viņiem nav nekādu nolūku, tā ir tikai sagatavošanās varbūtējam ienaidnieka uzbrukumam. Un tad mūs1940. gada jūnijā pārsteidza ultimāts 24 stundās atbildēt - ielaist armiju vai kaŗot. Mūsu miera laika armija bija ap 20 000 vīru. Tai laikā varbūt pat mazliet mazāk, jo iesaucamie bija dzimuši Pirmā pasaules kaŗa laikā, kad dzimstība bija mazāka. Arī mūsu ieroči bija no Pirmā pasaules kaŗa. Tātad būtu jācīnās divās frontēs. Ar tiem, kas jau ir Latvijā, un iebrucējiem no austrumiem. Tad kāda jēga būtu pat simboliskai cīņai. Un tā būtu pārmērīgi augsta cena tikai par to vien, lai varētu teikt - mēs cīnījāmies. Un arī tā nav nekāda garantija, ka krievi savus apgalvojumus neturpinās.. Viņi ir melojuši agrāk un melo vēl šodien.

Ulmanis ir kļūdījies kā visi cilvēki. Viņš tomēr ir daudz darījis latviešu tautas labā. Tā neredzēšana, noliegšana vai nezināšana nedod tiesības viņu ignorēt vai pazemināt.

Zemgalietis