Kārlis Streips 10.01.2023
Veidojot sižetus savam autorraidījumam Vēlais ar Streipu (telekanalā TV24 Rīga), ko vadu kopš 2016. gada, bieži izmantoju informāciju no portāla Periodika.lv. To veido Latvijas Nacionālā bibliotēka, un tajā var aplūkot laikrakstu un žurnālu saturu no 1784. gada līdz pat mūsdienām. Pagājušajā nedēļā atkal ielūkojos portālā, lai gūtu iedvesmu, un tur atradu laikrakstu Londonas Avīze apaļus 50 gadus pirms tās dienas, tātad 1973. gada 5. janvārī. Tajā bija aplūkotas vairākas tēmas attiecībā uz toreizējo trimdu, kuŗas man šķita interesantas šodienas Latvijas kontekstā un arī plašākā nozīmē.
Tā, piemēram, vienā no rakstiem tā autors Pēteris Priedītis (izmantojot segvārdu P. Jelgavietis) par jauno, 1973. gadu rakstīja šādi: Jauno gadu iesākot, vispirms mūsu skati vērsās uz aizvadīto 1972. gadu, kas bijis notikumiem bagāts, kaut ne viss ir risinājies tā, kā mēs to būtu vēlējušies. Tajā ne viss autoram galvenais bija fakts, ka toreizējais ASV prezidents Ričards Niksons nesen bija kļuvis par pirmo Amerikas prezidentu, kuŗš viesojies Ķīnā kopš varu šai valstī pārņēma komūnisti. Priedīša kungs vispirms konstatēja, ka Amerika bijusi nelokāma okupētās Latvijas atbalstītāja, taču: Tajā pašā laikā, kad amerikāņu kaŗavīri cīnījās Vietnamā pret uzbrucējiem ziemeļvietnamiešiem un vietkongiem, prezidents Niksons apmeklēja divas komūnisma citadeles un apspriedās ar pasaules komūnisma vadoņiem Mao un Brežņevu.
Londonas Avīzes korespondentam arīdzan bija cits iemesls bažīties: Ļaunas mēles melš, ka Maskavā doti solījumi par Eiropas tagadējo robežu neaizskaramību. Pirms miera sarunām, pirms sen daudzinātās Maskavas uzspiestās Eiropas drošības konferences. Ja tā, tad Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarība šobrīd ir miglā tīta, tāpat kā visu laiku pēc okupācijas.
Te runa ir par tā dēvēto Helsinku deklarāciju, kuŗā atrunātas tālākās attiecības Eiropā, tostarp Austrumiem un Rietumiem. Deklarācija parakstīta 1975. gada augusta sākumā, un tajā bija ietverts jēdziens robežu negrozāmība. Brežņeva režīms dikti centās apgalvot - tas nozīmē, ka arī PSRS robežas ir aizskaramas, tajā skaitā attiecībā uz okupētajām Baltijas valstīm. Amerikas valdība mierīgi atbildēja, ka tās polītika attiecībā uz okupāciju nav mainījusies un nemainīsies. Okupācijas neatzīšanas polītiku Amerika turpināja līdz pat mūsu valsts neatkarības atjaunošanai 1990./1991. gadā.
Cita publikācija minētajā Londonas Avīzes numurā man lika pasmaidīt, atceroties pašam savu pieredzi trimdā. 1973. gada janvārī man bija 12 gadu, dzīvoju Čikāgas priekšpilsētā kopā ar vecākiem un māsām. Mani vecāki Līga un Laimonis Streipi nodarbojās ar kinofilmu demonstrēšanu, ko bija ieguvuši no okupētās Latvijas, kas daudziem Amerikas latviešiem šķita baisa un bīstama lieta, jo bija bažas, ka PSRS ideologi arī kinofilmās iekļāvuši savu propagandu un ideoloģiju. Savos 12 gados es īsti nesapratu, kas tas varētu būt bīstams propagandas elements, piemēram, Blaumaņa noveles Nāves ēnā ekranizējumā, taču zinu, ka mans vectētiņš no mātes puses reiz aizveda savu jaunāko meitu uz vienu no šiem seansiem, un kamēr meita skatījās kino, vectētiņš tomēr izvēlējās sēdēt mašīnā un gaidīt viņu. Vecās trimdas pārstāvji sapratīs, kāpēc
Londonas Avīzē izlasīju vēsti par to, ka 1972. gada 30. decembrī apritēja simtgade kopš Padomju Sociālistisko republiku savienības izveidošanas, un par godu šai gadskārtai. Maskavas vīri propagandas nolūkos atļāvuši to, kas citādi nebūtu darīts, sastādījuši apspiesto tautu tūristu grupas un sūtījuši pasaulē rādīt padomju sasniegumus. Tādā kārtā Rietumu pasaulē nokļuvuši arī daži okupētās Latvijas latvieši.
Runa bija par vienu soprānu, vienu mecosoprānu, vienu pianisti, vienu vijolnieku, vienu čellistu un četriem tautas deju dejotājiem. Vispirms šī grupa devās uz Kanadu, kur Monreālā un Otavā neviens to negaidīja, jo vietējie latvieši par vizīti nebija informēti vispār. Toronto bija citādāk, tur viesiem izrādīts Daugavas Vanagu nams, latviešu baznīca u.c. vietas, taču koncerts nenotika, jo DV nams izrādījās kaŗa noziedznieku perēklis, un iebraucējiem nebija pieņemams, bet Latviešu nama vadība savas telpas neatvēlēja. Tālāk grupa devās uz Ameriku, kur Ņujorkā viņus uzņēma laipni un pat tika sarunāts koncerts prestižajā Carnegie Hall zālē. Tiesa, programmiņā minot mākslinieku uzvārdus, bet ne faktu, ka tie ieradušies no Latvijas. Tas, protams, rada jautājumu, no kurienes tad pēc vietējo latviešu domām, šie viesi bija ieradušies, bet galvenais šai stāstā ir fakts, ka Latvijas latviešiem okupācijas laikā tika ieborēts, ka visi trimdas latvieši ir īsti rīkļurāvēji, savukārt vidējais trimdas latvietis tikpat ļoti bija pārliecināts, ka ikkatru Latvijas latvieti ir samaitājis komūnisms. Tāpēc arī Latviešu nama vadība savas telpas neatvēlēja. Drošs paliek nedrošs ar tiem komūnistiem.
Vēl 1973. gada 5. janvāŗa Londonas Avīzē bija minēts fakts, ka pirms pāris dienām Apvienotā Karaliste kļuvusi par Eiropas kopienas dalībvalsti. Kādu laiku pirms tam autoritārais Francijas prezidents De Golls to bija bloķējis, baidoties (un ne bez pamata), ka tas grautu Francijas statusu kopienā, taču nu tas bija noticis. Londonas Avīzei nekas daudz par to sakāms nebija, vien konstatēts, ka Covent Garden operā bijusi pieņemšana ar karalienes klātbūtni, un piebilstot, ka ne visi Lielbritanijas iedzīvotāji par notikušo ir sajūsmā (kāda pusmūža sieviete piegāja bija ministru prezidenta Teda Hīta, paņēma viņu aiz piedurknes un teica: Es jūs arestēju britu tautas vārdā!)
Kopš tā laika, protams, Lielbritanija nekad nav bijusi pats ērtākais no Eiropas Savienības partneriem. Tā atteicās piedalīties kopvalūtas tirgū un bezvīzu Šengenas zonā, un 2016. gadā, kā zināms, vairākums britu nobalsoja par izstāšanos no ES pavisam. Tā ir bijusi visai liela katastrofa Lielbritanijai un neko labu nav arī nozīmējusi starptautiski, taču pirms pusgadsimta trimdas latviešu laikraksts varēja rakstīt par procesa pirmsākumiem, un pusgadsimtu vēlāk trimdas latviešu laikrakstā to varu arī pieminēt es.
Ceru, ka visiem Brīvās Latvijas lasītājiem jaunais 2023. gads ir sācies pozitīvi, un tāds pats arī saglabāsies visa gada gaŗumā!
Atpakaļ
.jpg)
