“Trešais pasaules kaŗš jau ir sācies”
Ar Alekseju Grigorjevu sarunājas Juris Lorencs    19.07.2022

 

 

Filoloģijas zinātņu doktors Aleksejs Grigorjevs dzimis Ventspilī 1954. gadā. Studējis valodas Latvijas un Maskavas universitātēs. Atmodas laikā ievēlēts par Latvijas Augstākās padomes deputātu. Pēc polītiskās karjeras beigām pasniedzis polītikas zinātnes Norvēģijas un ASV augstskolās. Vēlāk gandrīz divdesmit gadus strādājis ASV Demokratu partijas dibinātā Nacionālā Demokratijas institūta birojos bijušajās padomju republikās – Krievijā, Gruzijā, Moldovā, Ukrainā un Azerbaidžānā. Patlaban darbojas Baltijas- Melnās jūras aliansē, ir šīs organizācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Ja man vajadzētu raksturot tavu profesiju, es teiktu – tu esi demokratijas pārdevējs. Vai šajā darbā noderēja arī Latvijā gūtā pieredze?

Protams! Baltijas valstu neatkarības atgūšana, demokratisku sabiedrību izveide, iekļaušanās svarīgākajās Rietumu struktūrās –  Eiropas Savienībā, NATO, Šengenas zonā, eirozonā – tā ir unikāla pieredze, kas tiks pētīta un izmantota vēl un vēl, it īpaši jau bijušajā postpadomju telpā. Pats uzskatu, ka mans svarīgākais pienesums Latvijai pat nav balsojums par neatkarību 1990. gada 4. maijā. Jau iepriekš zināju, ka tā darīšu, par to nebaidījos teikt cilvēkiem savā vēlēšanu apgabalā Latgalē, Ludzas novadā, polītiski visai sarežģītā vietā. Šajā laikā es biju Tautas frontes laikraksta Atmoda krievu izdevuma redaktors. Uzstādīju divus mērķus – veicināt Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo atbalstu valsts neatkarības idejai un informēt cilvēkus citās padomju republikās par to, kas notiek Latvijā. Tas arī izdevās. Krievu Atmoda iznāca 100 000 eksemplāru metienā. Patiesībā avīzes metiens varēja būt daudz lielāks, bet tirāžu tolaik ierobežoja papīra trūkums. Atmoda tika lasīta visā bijušajā PSRS, mūsu rakstus pārpublicēja arī citos izdevumos. Latvijas neatkarība tika sasniegta, un savi nopelni šeit ir arī demokratiski noskaņoto Krievijas iedzīvotāju atbalstam. Pats piedalījos 1991. gada 20. janvāŗa mītiņā Maskavā, Manēžas laukumā, tieši blakus Kremlim, kad milzīgs cilvēku pūlis pieprasīja izbeigt asinsizliešanu Baltijā. Mītiņa devīze tā arī skanēja- “Rokas nost no Baltijas”! Tas bija Barikāžu laiks, kad impēriskie spēki Maskavā un Rīgā centās apslāpēt mūsu neatkarības centienus.

 

Neiedomājama situācija šodienas Krievijā. Šķiet, tur pūlis pieprasītu okupēt Latviju. Kā tas varēja notikt, ka pēc PSRS izjukšanas bijušās padomju republikas gājušas tik atšķirīgu ceļu?

Ja mēs gribam saprast šodienas Krieviju, tad jāatskatās šīs zemes vēsturē un kultūrā. Gadsimtiem ilgi tajā dominē divas līnijas. Pirmā un galvenā ir impēriskā, kuŗu mēs diemžēl pat pārāk labi pazīstam un ne no tās labākās puses. Starp citu, spilgts impēriskās līnijas pārstāvis ir dzejnieks Aleksandrs Puškins. Otrā līnija ir šīs impēriskās ideoloģijas kritika. Puškina draugam Pjotram Čaadajevam pieder vārdi: “Reizēm šķiet, ka Krievijai ir lemts parādīt visai pasaulei, kā nevajag dzīvot un ko nedrīkst darīt”. Viens no 19. gadsimta krievu intelektuāļiem Aleksandrs Hercens, raksturojot Krievijā vērojamo verdziskuma ideālizāciju, rakstīja, ka krievu tauta dzīvos nebrīvē, kamēr “rupjā spēkā redzēs poēziju, bet citu tautu apspiešanā- slavu”. Jau toreiz viņš saprata, ka iekšējā nebrīve un ārējā agresija ir savstarpēji saistītas lietas. Pagājuši 150 gadi, un diemžēl nekas nav mainījies. Visa Krievijas vēsture atgādina spirāli, kuŗā diktātūru periodi mijas ar nosacītas demokratijas vēsmām. Staļina režīmu nomainīja Hruščova “atkusnis”, kam sekoja Brežņeva laiku “stagnācija”, Gorbačova “pārbūves un atklātības” polītika un chaotiskais Jeļcina valdīšanas laiks. Patlaban Krievijā valda klasisks fašistu režīms ar imperiskām ambīcijām – Krievijas polītiķi pavisam atklāti runā par PSRS robežu atjaunošanu un Aļaskas atgūšanu. Pēc Putina Krievijā visdrīzāk atkal sāksies demokratizācijas periods. Nav gan iespējams paredzēt, cik šis process būs ilgs, dziļš, apverošs un noturīgs. Uz to var cerēt, bet nevajag paļauties.

 

Iesim tālāk, uz dienvidaustrumiem no Latvijas. Mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas nākotne – kāda tā būs?

Baltkrievija ilgu laiku bija šķietamas stabilitātes sala. Bet patiesībā neviena autoritāra valsts nav stabila, tā var izirt burtiski vienā momentā. Te es redzu parallēles starp Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko un Kārli Ulmani. Arī mums Ulmanis bija “viss”, uz viņu balstījās Latvijas polītiskā sistēma. 1940. gadā pietika neitralizēt Ulmani, un Latvijas valsts sabruka kā kāršu namiņš. Diemžēl šodien Baltkrievijā atrodas Krievijas kaŗaspēks. Lukašenko ir Krievijas ieliktenis, Baltkrievija faktiski ir okupēta, tās teritorija tiek izmantota kā krievu armijas baze agresijai pret Ukrainu. Tomēr esmu pārliecināts, ka vēsturiskais laiks, ko baltkrievu tauta pavadīja vispirms Lietuvas lielkņazistes, vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts jeb Žečpospoļitas sastāvā, ir atstājis savu iespaidu cilvēku apziņā, kas sevi noteikti parādīs nākotnē. Katrā ziņā Baltkrievija ir daudz vairāk gatava demokratiskām pārmaiņām nekā Krievija.

 

Bet Krievijas kaŗš pret Ukrainu pierāda, cik grūti izrauties no imperijas skavām...

Amerikāņu politologs Zbigņevs Bžežinskis savulaik teica – bez Ukrainas nav Krievijas imperijas. Ukraina visos laikos Krievijai liecies gards kumoss, vienlaikus liels un grūti sagremojams. Kārdinošs te ir viss – plašā territorija, valsts stratēģiskais izvietojums, resursi, auglīgā zeme. Bet visvairāk- cilvēki, to lielais skaits un garīgās kvalitātes. Krievija ļoti labi apzinās Ukrainas vērtību. Diemžēl ASV un Eiropā cilvēki īsti nesaprot, cik Ukraina ir svarīga Rietumu pasaulei. Ukraiņi un armija – tas ir pavisam īpašs stāsts. Katrs, kuŗš savulaik dienējis PSRS armijā, man piekritīs – tā lielā mērā turējās uz ukraiņu puišiem. Virsnieku vidū bija daudz krievu, gadījās arī ukraiņi, baltkrievi, pat uzbeki un latvieši. Taču tieši ukraiņi bija neproporcionāli daudz pārstāvēti starp seržantiem, zemākajā komandējošā sastāvā. Acīmredzot ukraiņu dzīslās vēl šodien rit nepakļāvīgo kazaku asinis. Te arī meklējams skaidrojums, kāpēc Ukrainas bruņotie spēki tik varonīgi cīnās ar krievu okupantiem.

 

Kā beigsies šis kaŗš?

Ar Ukrainas uzvaru un Krievijas sakāvi! Kas notiks līdz tam, kādus upuŗus tas prasīs, par to pat negribas domāt. Es uzskatu, ka Trešais pasaules kaŗš jau ir sācies. Cik tālu tas izpletīsies, kādas zemes tajā tiks ierautas – tas atkarīgs no Rietumu atbalsta Ukrainai. No tā, vai brīvā pasaule būs pietiekami izlēmīga un drosmīga.

 

Ukraina un Moldova nesen saņēma uzaicinājumu sākt iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību, bet Kaukāza valstij Gruzijai pagaidām tika atteikts. Kāpēc?

Jo Gruzijā pie varas ir prokrieviska valdība. Kopš prezidenta Michaila Saakašvili laikiem reformas ir apstājušās, nekāda attīstība nav notikusi. Protams, Gruzija joprojām ir relatīvi demokratiska valsts ar salīdzinoši zemu korupcijas līmeni. Formāli pašreizējā Gruzijas valdība saglabā kursu uz NATO un ES. Un vienlaikus dara visu, lai tas nenotiktu. 

 

Tu esi darbojies arī Azerbaidžānā. Kas šodien notiek šajā valstī?

Azerbaidžāņi joprojām svin savu uzvaru kaŗā ar Armēniju, kas tika izcīnīta ar Krievijas atļauju un Turcijas atbalstu. Jo Krievija gribēja parādīt armēņiem un it īpaši premjerministra Pašiņjana valdībai, ka bez krieviem jūs nekas neesat. Savukārt Azerbaidžāna tagad cenšas nostiprināt savus ieguvumus diplomātijas frontē. Piemēram, izbūvējot transporta koridoru uz Nahičevānas eksklāvu, territoriju, kas iespiesta starp Armēniju, Irānu un Turciju. Es pats uzskatu, ka armēņiem un azerbaidžāņiem jāmeklē savstarpēja saprašanās bez citu valstu, īpaši jau Krievijas, iejaukšanās. Piemērs šādam izlīgumam ir pašreizējās ukraiņu un poļu attiecības. 20. gadsimta vēsturē tās nebūt nebija vienkāršas. Bet šīs divas tautas spēja pasniegt viena otrai roku, rīkojoties pēc principa –  es pats piedodu un piedošanu lūdzu”.

 

Jūs labi pazīstat arī ASV, esat tur dzīvojis un strādājis. Pavisam nesen, jūlija sākumā, Šveices laikraksts “Neue Zürcher Zeitung” publicēja sava Vašingtonas korrespondenta Kristiāna Veisfloga komentāru “Virs ASV lidinās pilsoņu kaŗa rēgs”. Viņš uzskata, ka Amerikas lauku un mazpilsētu baltie iedzīvotāji jūtoties tā, it kā viņiem tiek atņemta dzimtene. Savukārt kosmopolītisko lielpilsētu iedzīvotājiem liekoties, ka konservātīvā tautas daļa viņus burtiski terrorizē. Mazinoties savstarpējā uzticēšanās, kas savukārt apdraudot Amerikas demokratiskās institūcijas. Vai tu tam piekrīti?

Neraugoties uz to, ka zināms demokratijas apdraudējums patiešām pastāv, es tomēr esmu pārliecināts par amerikāņu demokratijas izturību. Turklāt viedokļu atšķirība, lai cik asa un nesamierināma tā arī būtu, ir daļa no demokratijas. Debates par visai nācijai svarīgiem jautājumiem, arī nespēja ātri nonākt pie viena kopsaucēja- tas viss pieder pie demokratijas.

 

Tagad mūsu polītiķi beidzot atjēgušies, ka okupāciju slavinoši pieminekļi šķeļ sabiedrību, bet krievu skolas nav vieta, kas veicina iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Vai nav par vēlu?

Labāk vēlu kā nekad1 Beidzot saprotam, ka pēc neatkarības atgūšanas daudzus asus jautājumus esam atlikuši malā “mīļā miera” labad, tā sakot, pievēruši acis. No pieminekļiem bija iespējams atvadīties jau sen, tas prasīja vien polĪtisku izšķiršanos. Tāpat ir pēdējais laiks pāriet uz vienotu Latvijas skolu ar apmācību latviešu valodā. Protams, tas nebūs viegli. Kaut vai tādēļ, ka trūkst kvalificētu skolotāju. Bet ir jāiet uz priekšu, cita ceļa vienkārši nav.

 

Ko tu novēlētu ASV, Kanadā, Austrālijā un Rietumeiropā dzīvojošajiem tautiešiem?

Latviešu tauta nedzīvo tikai Latvijā. Tāpēc pirmām kārtām es novēlu mums visiem būt vienotiem par pamatvērtībām – tautu, valodu, valsti. Īpaši tas nepieciešams šodien, kad visa pasaule atrodas milzīgu izaicinājumu priekšā. Atklāti sakot, mani baida augošā plaisa starp Latvijas polītisko eliti un tautu. Tas nav tikai tādēļ, ka cilvēki muļķi vai politiķi iedomīgi. Pa daļai pie vainas ir mūsu polītiskā sistēma. Jo gan Saeimā, gan pašvaldībās vēlēšanas notiek tikai pēc partiju listēm. Uzskatu, ka vismaz pašvaldību vadītājus vajadzētu vēlēt tiešās vēlēšanās, kā tas notiek daudzviet pasaulē. Tā izaugs gudrāku un drosmīgāku polītiķu paaudze, kas nevis vairīsies no cilvēkiem, kā tas nereti notiek šodien, bet meklēs iespēju tiešai, atklātai sarunai.