Kārlis Streips 14.10.2014
Katrā pasaules valstī ir iedibināta sava tieslietu sistēma. Autoritārās valstīs tā mēdz būt varas adjunkts, tiesnešiem izpildot pavēles no augšas. Tā, piemēram, neviens neticēja apsūdzībām, kādas pirms pāris gadiem tika vērstas pret visiem tiem, kuŗi Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās uzdrīkstējās stāties pretī valsts diktātoram Lukašenko. Tomēr vairāki no tiem tika notiesāti, un vismaz viens no tiem cietumā sēž joprojām. Tāpat baltiem diegiem šūtas bija Krievijas apsūdzības pret kādreizējo Jukos naftas uzņēmuma šefu Hodorkovski, taču viņu ne vien notiesāja, bet viņam arī būtībā nozaga visus īpašumus. Un kur nu vēl panka, grupas Pussy Riot dalībnieces protests baznīcā, divi gadi gulagā. Pārmērība vislielākā.
Savukārt demokratiskās valstīs tiesas skaitās neatkarīgas, taču tas nenozīmē, ka ar tām nevar būt problēmu. Piemēram, mūsu valstī par aksiomu ir pieņemta atziņa, ka tā dēvētās Temīdas dzirnas maļ lēni jo lēni. Lasītāji atcerēsies, ka pirmā tiesas sēde par nu jau nebūtībā aizgājušās Latvijas Pirmās partijas krāpšanos laikā pirms vienām Saeimas vēlēšanām notika tikai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tādu piemēru ir daudz, arī konstatējums, ka ārvalstu investīciju plūsmu mūsu valstī kavē investoru nevēlēšanās darboties valstī, kur tiesas procesi var vilkties bezgala ilgi un reizēm arī būt nepavisam nesaprotami. Piemēram, pietiek vienam iepirkuma dalībniekam pārsūdzēt iepirkuma lēmumu, un viss process ieilgst mēne- šiem vai pat gadiem. Pietiek vienam kreditoram pateikt, ka nepārprotami vesels un pelnošs uzņēmums ir uz maksātnespējas robežas, un seko mēneši un gadi.
Tomēr visvairāk par tiesām un to lomu šonedēļ nākas domāt Amerikas Savienoto Valstu sakarā. Pir-mais, ko vēlos minēt, un atvainojos lasītājiem, kuŗiem šis temats nepatīk; leciet dažām nākamajām rindkopām pāri, - ir tas, ka pēdējo nedēļu laikā krasi ir pieaudzis to ASV pavalstu skaits, kuŗās viendzimuma laulības ir atļautas. Tas nav noticis tāpēc, ka attiecīgo valstu likumdevēji būtu piepeši mainījuši viedokli un kļuvuši garā gaišāki. Nē, tas noticis tāpēc, ka pirms gada ASV Augstākā tiesa atcēla tā dēvēto laulību aizsardzības likumu un kopš tā laika federālās tiesas cita pēc citas ir nospriedušas: ja jau valsts līmenī tāda veida aizliegumi nav pieļaujami, tad acīmredzot tas pats ir sakāms arī pavalstu līmenī. Būtiski te ir tas, ka tāpat ir spriedušas otrā līmeņa, tātad apellācijas tiesas, jo to jurisdikcija sniedzas pāri atsevišķo pavalstu robežām. 9. apgabala tiesa nosedz visu ASV rietumkrastu, un tās spriedums, kas attiecas uz vienas pavalsts viendzimuma laulību aizliegšanas neatbilstību ASV Konstitūcijai, automatiski attiecas uz tām četrām pavalstīm, kuŗās tādas laulības jau ir atļautas, gan arī uz tām četrām, kuŗās tās bija aizliegtas.
Tikpat būtisks ir nesen ASV Augstākās tiesas atteikums pie-ņemt attiecīgo apellācijas tiesu spriedumu pārsūdzības, līdz ar to šie spriedumi nekavējoties stājās spēkā. Jā, Republikāņu partijas pārvaldītajās pavalstīs polītikāņi sāka meklēt iespēju, kā no sprieduma izvairīties, taču viņiem nāksies tomēr atzīt, ka tiesu spriedumi nav rekomendācijas, tie ir obligāti. Šķiet, šis vilciens Amerikā ir aizgājis uz neatgriešanos un paredzamā nākotnē visā valstī viendzimuma pāŗiem būs tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem. Tās ir pietiekami konkrētas tiesības nodokļu, aprūpes, mantojuma jomā u.tml. Ir vērts atcerēties, ka jautājums, pēc kuŗa viss process sākās, bija saistīts ar dāmu, vārdā Edīte Vindsora, kuŗa savu sievu gluži likumīgi bija apprecējusi Kanadā, bet, kad sieva nomira, ASV Edītei liedza mantojuma nodokļa atbrīvojumu, kāds heteroseksuāliem laulātiem pāŗiem pienākas automatiski. Tieši šajā konkrētajā jomā Augstākā tie-sa nolēma, ka laulību aizsardzības likums ir nekonstitūcionāls, jo Konstitūcijā ir paredzēta arī vienlīdzīga attieksme pret visiem ASV iedzīvotājiem, ja runa ir par viņu tiesībām.
Droši vien ar laiku arī Latvijā šis jautājums nonāks ja ne mūsu pašu Satversmes tiesas (būtu tomēr vērts tai pajautāt, vai Satversmes 110. pants, kuŗā ir noteikts, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sie- vieti, tiešām atbilst Satversmes 91. pantam, pēc kuŗa visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā), tad Eiropas Cilvēka tiesību tiesas priekšā.
Savukārt citās jomās ASV Augstākā tiesa ir bijusi mazāk korrekta. Pirms pāris gadiem tā nolēma, ka uzņēmumi Amerikā ir uzskatāmi par cilvēkiem un tāpēc nav ierobežojamas to tiesības piedalīties polītikā, tostarp ar būtībā neierobežotiem ziedojumiem polītiskajām partijām un amatu kandidātiem. Rezultāts bija paredzams. Naudas nozīme ASV polītikā ir kļuvusi pilnīgi nenormāla, būtībā mūsdienās kandidēt var vai nu tāds, kas pats ir pietiekami bagāts, lai financētu savu kampaņu, vai arī tāds, kas ir gatavs teju vai pusi sava darba mūža veltīt naudas vākšanai. Šajā jomā Latvija ir ļoti lielu galvastiesu augstāk nekā Amerika, jo pie mums priekšvēlēšanu kampaņas ierobežojumi ir gana strikti, un tas nāk tikai par labu.
Vēl viens ASV Augstākās tiesas spriedums, kuŗa rezultātus varēja paredzēt jau iepriekš, bija lēmums, ka vairs nav nepieciešami īpaši noteikumi, lai pasargātu atsevišķu iedzīvotāju (lasi tumšādaino cilvēku) iespējas piedalīties vēlēšanās. Jau nākamajās dienās pēc tam, kad tiesa bija paziņojusi savu, manuprāt, baisi aplamo lēmumu, Republikāņu partijas pārvaldītās pavalstis sāka ieviest arvien drakoniskākas prasības pret personu ap- liecinātājiem dokumentiem, kas uzrādāmi pirms pašas balsošanas. Nupat tīmeklī lasīju par kādu gados ļoti vecu kundzi Viskonsinā (starp citu, balto), kuŗa pirmo reizi konstatējusi, ka viņai nav attiecīgo dokumentu, tostarp dzimšanas apliecības. Dzimšanas apliecību viņa varētu saņemt no pašvaldības iestādēm, bet par maksu. Un tas automatiski atsauc atmiņā tā dēvētos iecirkņu nodokļus, ko ASV dienvidu pavalstīs politikāņi savulaik izmantoja, lai no vēlēšanām izslēgtu trūcīgos (vēlreiz lasi tumšādainos) iedzīvotājus.
Šajā ziņā ASV tieslietu sistēmai nācies strēbt putru, ko ievārīja pieci Augstākās tiesas tiesneši, visnotaļ vieglprātīgi nolemjot, ka ar vēlēšanu tiesībām Amerikā problēmu vairs nav. Ir problēmas un vēl kādas! Pēdējā laikā diezgan daudzas federālas tiesas ir paziņojušas, ka daudzās republikāņu pavalstīs tādi noteikumi nav pieņemami. Pati Augstākā tiesa šajā ziņā šķita mazliet šizofreniska, gan pavēstījot, ka noteikumi nav pieņemami, gan pēc tam - ka līdzīgi noteikumi citā pavalstī ir OK. Lai nu kā, šī ir joma, kuŗā Temīda kļūdījusies, un droši vien būs jāpaiet kādam laikam, pirms Amerika atgriezīsies pie sistēmas, kuŗā visiem pilsoņiem ir vienlīdzīgas un vienādi brīvas tiesības balsot. Arī šajā jomā Amerika izceļas starp demokratiskām valstīm.
Blakne minētajam spriedumam ir šķietamā pārliecība - ja jau vairs nav vajadzīga aizsardzība vēlēšanu jomā, tas nozīmē, ka tā nav vajadzīga arī pret rasismu, kas tomēr ir un paliek minēto aizliegumu pamatā, ja arī, piemēram, Teksasā jaunie noteikumi pirms kāda laika liedza balsot baltādainai personai, vārdā Džims Vraits. Vai tas būtu tas pats Dž. Vraits, kas pagājušā gadsimta 80. gados bija ASV Kongresa apakšpalātas priekšsēdis? Teksasietim, jādomā, bija gana liels pārsteigums, kad, ieradies iecirknī, viņš uzzināja, ka viņa papīri nav kārtībā.
Blakus vēlēšanu jautājumam šis ir rasisms, kas izpaužas arī citā, tikpat nepieņemamā veidā. Pagājušajā nedēļā jau atkal Seintluisas apkaimē baltādains policists nošāva tumšādainu jaunieti. Policija apgalvoja, ka jaunietis šāvis pirmais, savukārt ģimene (un video pierādījumi) liecināja, ka patiesībā viņam rokā bijusi sviestmaize. Jaunietis nomira, kad viņam trāpīja viena no 17 (!!!!) lodēm, ko policists raidīja upuŗa virzienā. Tas bija tikai mēnesi pēc tam, kad Fergusonā bija noticis precīzi tas pats. Runa te ir par rasismu, un tā ir sērga, no kuŗas Amerika ( protams, ne tikai) nav atbrīvojusies joprojām. Tumšādainiem cilvēkiem Štatos tomēr ir iemesls no policijas vairāk baidīties nekā to uzskatīt par sargu un draugu. Ne velti protestos cilvēki tur rokas virs galvas kā lūgumu nešaut.
Visās šai komentārā minētajās jomās pamatu pamats ir cilvēka tiesības. Arī Padomju Savienībā universālas cilvēka tiesības it kā tika garantētas, lai arī gulags, slēgtās robežas, disidentu medīšana un viss pārējais liecināja, ka nekādu tiesību tur nav. Amerikā tikai pirms kādiem 60 gadiem Augstākā tiesa beidzot pavēstīja, ka diskriminējoši noteikumi izglītībā un citās jomās, nav akceptējami, taču bija jāpaiet vēl gadiem un gadu desmitiem, pirms tā dēvētā segregācija oficiālā līmenī tika izskausta pavisam. Laikā kopš šā lēmuma pieņemšanas cilvēki, sabiedrība un cilvēce, jādomā, ir attīstījušās tālāk. Kā redzams, reizēm tiesas šajā ziņā ir plašākai sabiedrībai priekšā. Citreiz tās velkas nopakaļ, un katrā reizē, kad tā notiek, cieš cilvēka tiesības un Temīdai nākas raudāt.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)