Taisnība ir Ukrainas pusē
Juris Lorencs    04.02.2022

 

Vai Eiropā būs jauns kaŗš? Un ja būs, tad kur un kad? Šāds jautājums aizvien biežāk dzirdams ne tikai Ukrainā un Krievijā, bet nu jau arī Latvijā, Lietuvā un Polijā, patiesībā visā Centrālajā un Austrumeiropā. Bet varbūt taisnība ir tiem, kuŗi apgalvo - kaŗš, pagaidām gan vēl tikai hibrīdkaŗš, patiesībā jau notiek. To redzam diplomātijā, kur Krievija izvirza neizpildāmus ultimātus NATO valstīm. Pie Krievijas un Baltkrievijas robežām ar Ukrainu koncentrējas lielas armijas vienības, bruņotas ar uzbrukuma ieročiem. Jau labu laiku var novērot hakeru diversijas pret Ukrainu un Rietumiem. Nemitīgs kaŗš notiek informācijas laukā. Patlaban tiek izplatītas baumas, ka “iebrukums sāksies tuvākajās dienās”, “Rietumu pilsoņi pamet Ukrainu”, “Krievija pie Ukrainas robežas nogādājusi asins krājumus, kuŗu derīguma termiņš ir dažas nedēļas”. Šo ziņu mērķis ir iebiedēt un demoralizēt Ukrainu, Eiropu un NATO. Viena no hibrīdkaŗa sastāvdaļām ir tā saucamā “šrēderizācija”, uzpirkti augsta ranga Rietumu polītiķi, kuŗi sēž amatos Krievijas valsts uzņēmumos. Bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders patlaban ir “Rosņeftj” direktoru padomes priekšsēdētājs. Siltās vietās iekārtojušies arī citi “bijušie”- Francijas premjerministrs Fransuā Filons, Austrijas kancleri Volfgangs Šissels un Kristiāns Kerns, Austrijas ārlietu ministre Kārina Kneisla. Vācijas mediji ironizē, ka Šrēders, kuŗš bez kautrēšanās aizstāv Krievijas polītiku, esot kļuvis par Krievijas propagandas kanala “Russia Today” pastāvīgo komentētāju. Nauda runā!

 

Varētu jautāt - kā līdz tam varēja nonākt? Vai tiešām neviens nespēja paredzēt šo attīstību? Tā gluži nav. Polijas prezidents Lechs Kačinskis, uzstājoties tautas manifestācijā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi 2008. gada 12. augustā (tobrīd Krievijas armija atradās pārdesmit kilometrus no Tbilisi), brīdināja pasauli: “Mēs labi zinām - šodien Gruzija, rīt Ukraina, parīt Baltija. Un tad varbūt pienāks kārta manai valstij Polijai”. Vai viņš tika sadzirdēts? Eiropas Rietumos - diezin vai. Tagad redzam, ka īpaša atbildība par pašreizējo drošības krizi jāuzņemas tieši Vācijai. Uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols savā 2010. gadā izdotajā grāmatā “Savējiem” rakstīja: “Laiks paiet, nomirs cilvēki, kas piedzīvoja Otrā pasaules kaŗa šausmas. Jaunajām vācu paaudzēm apniks, ka tām atgādina Vācijas pagātnes pārkāpumus. Viegli varētu atdzimt dažas negātīvās īpašības, kā pārākuma komplekss, uzkundzēšanās vēlme un polītiska tuvredzība, neonacisms. Vācijas vēsturē vairākos gadījumos redzams, ka vācu tautas lielās spējas un līdz ar to panākumus zinātnē, kultūrā un saimniecībā izniekojuši stulbi polītiķi. Jau kāds nesen iesācies process izraisa bažas. Tā ir Vācijas valdības izrīcība pret Baltijas valstīm - patiesībā pret visu pārējo Eiropu, sakarā ar gāzes vada projektu Baltijas jūrā. Tā uzkrītoši izskatās pēc svarīga stratēģiska jautājuma neizpratnes un augstprātīgas nerēķināšanās ar citiem”.

 

2011. gada 8. novembrī Vācijas pilsētiņā Lubminā Baltijas jūras krastā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedjevs un Vācijas kanclere Angele Merkele atgrieza ventili, simboliski atklājot gāzes vadu Nord Stream. Jau toreiz izskanēja brīdinājumi, ka šis gāzes vads pasliktinās drošības situāciju Centrālajā un Austrumeiropā. Eksperti uzskata, ka tieši Nord Stream iedrošināja Krieviju 2014. gadā iebrukt Ukrainā, anektēt Krimu un sarīkot asinspirti Donbasā. Neraugoties uz to, 2015. gada jūnijā tika parakstīts līgums par Nord Stream 2 gāzes vada būvniecību. Tagad tas ir pabeigts, un pie Ukrainas robežām tiek savilkti Krievijas bruņotie spēki. Daudzas NATO valstis izteikušas savu atbalstu Ukrainai, turklāt ne tikai vārdos, bet arī ar bruņojuma piegādēm. Daudzas, izņemot Vāciju. Tieši otrādi - tā pat cenšas kavēt palīdzības piegādi Ukrainai. Kāpēc? Vācijas amatpersonas, to skaitā ārlietu ministre Annalēna Bērboka, šo rīcību skaidro ar nevēlēšanos piegādāt ieročus konflikta zonās. Bet tie ir meli, jo Vācija pārdod ieročus Ēģiptei un Saūda Arabijai. Šīs valstis ir iesaistītas militārā konfliktā Jemenā, kuŗā iet bojā mierīgie iedzīvotāji. Esot vēl viens “attaisnojums”- Vāciju joprojām mocot sirdsapziņa par uzbrukumu Padomju Savienībai 1941. gadā. Bet kas tad bija lielākie cietēji Otrajā pasaules karā? Vēsturnieki joprojām strīdas un cenšas precizēt skaitļus. Kauju laukos un masu slepkavībās Vācijā gāja bojā ap 9 % iedzīvotāju, Lietuvā - 13 % , Krievijā - 13 %, Latvijā - 14 %, Polijā - 20 %, Ukrainā - 20 %, Baltkrievijā - 25 %. Kā labi zināms no Latvijas vēstures, patiesībā zaudējumi ir vēl lielāki, jo šajos skaitļos nav ierēķināti no bada un slimībām mirušie, uz austrumiem un rietumiem deportētie, vergu darbos aizvestie un bēgļi. Neapstrīdams ir fakts, ka tieši Ukraina ir nesusi milzīgus, varbūt pat pašus lielākos upurus Hitlera un Staļina režīmu izraisītajā kaŗā. 27. janvārī, starptautiskajā Holokausta piemiņas dienā, Ukrainas Ebreju draudžu apvienība vērsās pie Vācijas kanclera Olafa Šolca ar aicinājumu apzināties Vācijas vēsturisko pienākumu pret Ukrainu un vismaz nekavēt citu NATO valstu atbalstu. Bet vai šodienas Vācijas polītiķi izjūt vainu par pagātnes notikumiem? 1970. gada 7. decembrī Vācijas kanclers Villijs Brants nometās ceļos Varšavas geto pieminekļa priekšā, lūdzot piedošanu Polijai un pasaulei par nacistu noziegumiem. Pašreizējam kancleram Šolcam tobrīd bija vienpadsmit gadu. Nāks laiks, un centīgais jauneklis sāks interesēties par polītiku. Viņš piedalīsies protesta demonstrācijas pret NATO spēku klātbūtni Rietumvācijā. Bieži viesosies Austrumvācijā, kur “tusēsies” ar Brīvas Vācu jaunatnes (vietējā komjaunatne) vadītājiem. Par šo organizāciju vismaz man nav nekādu illūziju - tā atradās pilnīgā Austrumvācijas drošības dienesta jeb “Štazi” kontrolē.

 

Bet nav ļaunuma bez labuma. Polītikas vērotāji uzskata, ka pašreizējā Krievijas rīcība esot “atmodinājusi” NATO, iedvesusi tai jaunu dzīvību. Viena mācība, ko šajās dienās esam sapratuši - jebkādas runas par Eiropas Savienības bruņotajiem spēkiem, par kopīgo “Eiropas armiju” ir tukšas illūzijas. Tad uz ko mēs, latvieši, šodien varam paļauties? Pirmām kārtām uz NATO, uz tādām valstīm kā ASV, Kanada, Lielbritanija un Turcija. Uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kas pašas reiz cietušas no Krievijas impērijas un Padomju Savienības. Uz Ukrainu. Un, visbeidzot, mēs varam paļauties paši uz sevi. Tikmēr Ukraina cer uz labāko, bet gatavojas sliktākajam. 24. janvārī Ukrainas Pareizticīgās baznīcas vadītājs metropolīts Epifānijs vērsās pie savas tautas ar uzrunu. Cita starpā viņš teica: “Mēs, ukraiņu tauta, nevēlamies neko citu kā vien sargāt savu tēvzemi, savas mājas, ģimeni un kaimiņus. Tāpēc taisnība ir mūsu pusē. Un kur taisnība, tur Dieva palīdzība un uzvara”. Paturēsim Ukrainu savās domās un lūgšanās arī mēs.