Taisnība bija Hantingtonam
Juris Lorencs    19.10.2023

 

 

 

1990. tajos gados iznāca divu amerikāņu polītologu grāmatas, kuŗās viņi izklāstīja savu redzējumu par situāciju pasaulē un iespējamo nākotnes attīstību. Pirmā no tām publicēta 1992. gadā - Frānsisa Fukujamas “Vēstures beigas” (Francis Fukujama, “The End of the History”). Nupat kā bija beidzies “aukstais kaŗš”. Iziris Varšavas bloks, komūnisma ideoloģija  bankrotējusi, Padomju Savienība - sabrukusi. Fukujama uzskatīja, ka iestājušās “vēstures beigas”. Liberālā Rietumu demokrātija un tirgus saimniecība var svinēt globālu uzvaru, pēc kuras iestāsies teju vai mūžīga miera un labklājības valstība. Dažus gadus vēlāk, 1996. gadā, iznāca Semjuela Hantingtona (1927- 2008) “Civilizāciju sadursme” (Samuel Huntington, “The Clash of Civilizations”). Latviešu tulkojumā tā iznākusi 2012. gadā. Viena no ietekmīgākajām un, kā izrādās, arī pravietiskākajām grāmatām par moderno laikmetu. ojoša: nākotnē savstarpēji konfrontēsies nevis tautas, valstis un pat ne valstu savienības, bet gan civilizācijas jeb kultūras.Centrālā Hantingtona ideja ir sek Turklāt galvenais kultūras identitātes raksturotājs esot nevis valoda vai rase, bet gan reliģija. Hantingtons uzskatīja, ka modernajā pasaulē pastāv deviņas savstarpēji konkurējošas civilizācijas: āfrikāņu, islāma, ķīniešu, budistu, hinduistu (indiešu), japāņu, Latīņamerikas, Bizantiskā jeb pareizticīgā un Rietumu. Pie pēdējās autors pieskaitīja Ziemeļameriku, Austrāliju un lielāko daļu no Eiropas, tostarp Baltijas valstis un Ukrainas rietumu reģionus. Svarīgākās Rietumu civilizācijas iezīmes esot grieķu filozofijas un klasisko romiešu tiesību mantojums, kā arī Rietumu kristietība - katolicisms un protestantisms. Laikā, kad Hantingtons rakstīja savu grāmatu, jau bija vērojams konflikts starp islāmu un Rietumu civilizāciju. Tā galvenie cēloņi - islāma renesanse, demografiskas izmaiņas pasaulē par labu musulmaņu apdzīvotiem reģioniem un “trešās pasaules” valstu ekonomiskās problēmas. Tomēr tikai retais spēja paredzēt, ka divdesmit gadus vēlāk konfrontācijas līnijas sāks iezīmēties arī starp Rietumiem un Bizantisko civilizāciju. 2014. gadā Krievija uzbruka Ukrainai un anektēja Krimu. Tagad redzam, ka tā bija krievu impēristu (Putina, drošības dienestu, armijas, pareizticīgās baznīcas utt.) reakcija uz ukraiņu tautas izvēli iekļauties Rietumu civilizācijā, nodomu pievienoties ES un NATO. Pavisam nesen pasaule pieredzēja vēl vienu “civilizāciju sadursmi”, kaŗu starp Azerbaidžānu un starptautiski neatzīto, armēņu apdzīvoto Kalnu Karabachu. Armēņi šajā kaŗā zaudēja, 120 tūkstoši cilvēku bija spiesti atstāt savas mājas. Uz Ukrainas kaŗa fona šis konflikts palika tikpat kā nepamanīts, turklāt armēņi neizpelnījās īpašu līdzcietību. Iemesls - Kalnu Karabacha polītiķu atklātais atbalsts Krievijai tās agresijā pret Ukrainu. 

 

Patlaban esam liecinieki jaunam kaŗam Tuvajos Austrumos. Pēc organizācijas “Hamas” (tās oficiālais nosaukums - Islāma pretošanās kustība jeb “Islamic Resistance Movement”) terroristu uzbrukuma Izraēlai šīs valsts bruņotie spēki sākuši atbildes akciju Gazā, cenšoties iznīcināt terroristus un atbrīvot sagrābtos ķīlniekus.

 

Tātad nevis F. Fukujama, bet gan S. Hantingtons spēja paredzēt nākotni. Viņš arī apgalvoja, ka “islāma revolūcija” sākoties vietās, kur bezdarbs jaunu vīriešu vidū sasniedz ap 40 %. Šāda situācija 1979. gadā bija Irānā, kad no troņa tika gāzts šachs Mohammadu Rezā Pehlevī un iedibinājās patreiz valdošais teokratiskais režīms. Tieši to patlaban redzam Gazas joslā. Tā vietā, lai strādātu, attīstītu ekonomiku, palestīnieši gaida starptautiskās sabiedrības humanitāro palīdzību, vēlēšanās balso par “Hamas”, slavē Putinu, Irānu un plāno, kā noslepkavot ebrejus un kristiešus. Bet līdzīga situācija, 40 % augsts bezdarba līmenis, šodien vērojams arī dažās Parīzes priekšpilsētās. Daļa vainas te slēpjas pārlieku dāsnajā sociālās palīdzības polītikā. Imigrantus ar Francijas pasēm kabatā nekas netraucē braukt strādāt uz Skandināviju, Īriju, pat Lielbritaniju, kā to šodien dara daudzi latvieši. Tomēr jaunos arabu izcelsmes Francijas pilsoņus darbs īru fermās nevilina - tā vietā viņi labāk saņem sociālos pabalstus. Patiesībā varbūt pati nepatīkamākā pieredze šī konflikta laikā ir atskārsme, ka Rietumeiropā, ASV, Kanadā, pat Austrālijā izveidojušās milzīgas un agresīvas musulmaņu kopienas, kas neieredz ne tikai ebrejus un Izraēlas valsti, bet arī sabiedrības, kas tiem devušas patvērumu. Kopumā tie ir miljoni, kas šodien maršē Parīzes, Londonas, Berlīnes, Amsterdamas, Madrides, Stokholmas, Ņujorkas un citu pilsētu ielās. Ja Rietumu zemes nespēs savaldīt šo pūli, nespēs apturēt imigrāciju, mūs gaida neapskaužams liktenis. Haoss un pilsoņu kaŗi. ES un NATO sairums, kas Latvijai automātiski nozīmētu neatkarības zaudēšanu. Bet pagaidām mēs varam censties ievest kārtību vismaz paši savās mājās. Nostiprināt Baltkrievijas un Krievijas robežu. Un pārtraukt sapņot par lēta un paklausīga darbaspēka ievešanu no tā saucamajā “trešajām valstīm”. 

 

9. augustā Rīgā notika Cilvēkkapitāla attīstības padomes sēde, kurā toreizējā labklājības ministre, tagadējā Ministru prezidente Evika Siliņa (JV), ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA) un izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV) diskutēja par administrātīvo šķēršļu samazināšanu šāda darbaspēka piesaistei. Bet kas tad ir šīs tā saucamās “trešās valstis”, kas var piegādāt strādniekus? Latvijas apstākļos - Baltkrievija, Moldova, Kaukāza un Centrālāzijas valstis. Bet vai mums to vajag, it īpaši patreizējos apstākļos? Blakus Maskavas faniem iegūt kopienu, kas raugās Mekas virzienā? Iespējams, pat uz abām divām vienlaikus.