SVĒTKI
Kārlis Streips    14.11.2017

 

Latvijā rit svētku nedēļa. Aizvadītajā sestdienā svinējām Lāčplēšu dienu, pieminot 1919. gada notikumus, kad latviešu spēki ar artilērijas palīdzību no franču un britu kaŗakuģiem Rīgas jūras līcī no mūsu valsts galvaspilsētas padzina tā dēvēto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju, kuŗu komandēja Pāvels Bermonts-Avalovs. Kāpēc Lāčplēšu diena? Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, neilgi pēc minētajām cīņām Kārlis Skalbe rakstīja, ka tās esot salīdzināmas ar leģendārā Lāčplēša pēdējo cīņu pret Melno bruņinieku Andreja Pumpura eposā, zaldātiem demonstrējot "Lāčplēša garu." Otrkārt, Latvijas Satversmes sapulce nākamajā gadā pēc cīņām nodibināja Lāčplēša kaŗa ordeni, kas tika piešķirts kaŗavīriem, kuŗi kaujās bija izrādījuši īpašu drosmi. 

 

Pirmos septiņus ordeņus piešķīra vēl pirms Lāčplēša ordeņa statūtu apstiprināšanas, kopumā laika gaitā tos saņēma 2145 personas un viena iestāde – Verdenas cietokšņa (Francijā) aizstāvjiem kaŗa laikā. 322 ordeņi tika pasniegti ārzemniekiem, tajā skaitā pēdējos ordeņus piešķīra Polijas maršalam Juzefam Pilsudskim un Italijas premjērministram Benito Musolini krietni pirms viņš kļuva par visai barbarisku diktātoru. Sākumā 11. novembris tika svinēts kā Lāčplēša Kaŗa ordeņa svētku diena. 1928. gada 11. novembrī, kad vairs nebija neviena, kam sniegt ordeni, tā kļuva par armijas svētku dienu, ko plaši svinēja armijas garnizonos ar parādēm, mielastiem, izrādēm, koncertiem. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma šī  diena ieguva daudz grandiozāku nosaukumu – Armijas, Lāčplēša Kaŗa ordeņa kavalieŗu, kaŗa invalīdu un Brīvības kaŗa dalībnieku svētki. Lieki teikt, ka Padomju okupācijas laikā nekāda Lāčplēšu dienas svinēšana nenotika.

 

Tikai 1988. gadātauta iedibināja tradiciju, kuŗa turpinās vēl šobaltdien – pie Rīgas pils mūriem aizdedzināt svecītes, lai pieminētu un godinātu kaŗrā bojāgājušos. 1989. gada 10. novembrī tolaik LPSR Augstākā padome to noteica par atceres dienu – Lāčplēšu jeb Varoņu piemiņas dienu, godinot tos Lāčplēša ordeņa kavalierus, kuri vēl bija dzīvi (pēdējais kavalieris Arvīds Lauris aizgāja Mūžībā 2003. gada augustā 102 gadu vecumā Amerikā). Savukārt 1990. gada oktobrī Augstākā padome apstiprināja likumu par svētku, atceres un svinamām dienām, nosakot, ka 11. novembrī tiek pieminēti Latvijas atbrīvošanas kaŗā kritušie kaŗavīri, kas, protams, ir krietni plašāks jēdziens par Lāčplēša ordeņa kaŗavīriem.

 

Nākamgad –  mūsu valsts Simtgade. Tai jau labu laiku sparīgi gatavojamies. Tīmekļa vietnē lv100.lv var atrast sarīkojumu pilnu sarakstu, tur ir informācija par valsts financējumu nākamajam un turpmākiem gadiem, jo Simtgade tiks svinēta ne tikai viena gada ietvaros. Aprēķināts, ka svētku kulminācijai nākamā gada 18. novembrī būs vajadzīgs 2,1 miljons eiro valsts naudiņas. Nākamgad vasarā būs lielie Dziesmu un deju svētki, īpašas programmas būs Latvijas mūzejos, koncertzālēs un citur. Grupiņa aktīvistu jau labu laiku piestrādājusi pie maršruta izveidošanas, lai cilvēki varētu apstaigāt visu Latvijas robežu, atsevišķi izveidota trase motociklistiem un velosipēdistiem. Vārdu sakot, iespējas būs visdažādākās, jau tagad varam paredzēt, ka salūts 18. novembŗa vakarā būs nudien grandiozs. 

 

Latvijas tauta savas valsts Simtgadi var sagaidīt ar lepnumu, kā arī ar lielāku drošības apziņu nekā tas bija tad, kad valsts neatkarība tika proklamēta. Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai mūsu valsti iztīrītu no iebrucējiem pēc Pirmā pasaules kaŗa, un pagāja tikai nieka 22  gadi, kad krievu lācis atkal izstiepa savas ķetnas un Latvija tika okupēta no jauna. Šobrīd atjaunotās valsts posms bijis gaŗāks nekā pirmās brīvvalsts posms, turklāt tagad esam pasaules spēcīgākās militārās alianses NATO sastāvdaļa. Šogad Lāčplēšu dienas parādē pie Brīvības pieminekļa lepni soļoja ne tikai mūsējie, bet arī kareivji no sabiedroto valstīm, kuŗi patlaban  dislocēti Latvijā. Tepat viņi arī paliks, iekams mūsu kaimiņvalsts neatteiksies no  agresijas Austrumeiropā un citur pasaulē. Starpkaŗu laikā Baltijas valstu nespēja vienoties par kopēju aizsardzību, iespējams, partnerībā ar Somiju, galu galā izmaksāja bargu cenu. Patlaban mums ir 27 partneŗvalstis, un katra no tām ir solījusies steigties palīgā, ja tas kļūs nepieciešams.

 

Nenovērtēsim pārāk zemu to, ko mūsu tauta šajos 100 gados un ilgāk ir sasniegusi – Divas reizes izdevās nomest no ārpuses uzspiestas važas, divreiz izdevās izveidot savu valsti. Kā tā tika pārvaldīta toreiz un kā tā tiek pārvaldīta patlaban, tas ir cits jautājums, negāciju netrūkst. Šajā svētku nedēļā pieminēsim mūsu tautas varoņus un vienosimies kopējā vēlējumā – Saules mūžu Tev, Latvija!