Stiprā Latvijas pase
Juris Lorencs    25.07.2023

 

 

 

Vasara Latvijā ir ceļojumu laiks. Patiesībā visā ziemeļu puslodē cilvēki studē ceļvežus un tūrisma firmu piedāvājumus, lai pieņemtu lēmumu - kur tad šogad doties. Klimata ziņā šī vasara gan izrādījusies pavisam nesaprotama. Latvijā karstuma viļņi mijas ar aukstuma rekordiem. Mediji ziņo, ka naktī uz 21. jūliju Madonas novērojumu stacijā sasniegts šīs dienas aukstuma rekords – tikai 5, 1 grads pēc Celsija jeb 41, 2 pēc Fārenheita skalas. Te nu bija globālā sasilšana! Ceļošana nav iedomājama bez pases, bet dažkārt nepieciešama arī iebraukšanas vīza. Es labi atceros brīdi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad laimīgs turēju rokās savu jauno Latvijas pasi. Toreiz ar to bez vīzas varēja ceļot vien uz Lietuvu, Igauniju un dažām bijušajām PSRS republikām. Lai brauktu uz Rietumiem, bija nepieciešamas vīzas. Šengenas zonas valstis vīzu režīmu ar Baltijas valstīm atcēla vien 1999. gada 1. martā.

 

Kāda ir situācija šodien? Londonā bazētā kompānija “Henley & Partners”, kas sniedz konsultācijas par iespējām ieceļot un iegūt kādas valsts pilsonību apmaiņā pret investīcijām, nupat publicējusi jaunāko “Henley Openness Index 2023” jeb pasu “stipruma reitingu”. Līdeŗa vietu tajā pirmo reizi ieņem Singapūra, kuŗas pilsoņi bez vīzas var apmeklēt 193 pasaules valstis. Te gan jāpiebilst, ka kompānijas “Henley & Partners” izpratnē bezvīzu režīms nozīmē, ka ceļotājam nav nepieciešams pieprasīt vīzu vēstniecībā iepriekš. Daudzas valstis vīzu (kas patiesībā ir savdabīgs “tūrisma nodoklis”) par samaksu izsniedz uz robežas. Parasti tā ir formāla procedūra, kas aizņem vien dažas minūtes. Otro vietu reitingā dala Vācija, Italija un Spānija (190 valstis), bet trešo vietu- Austrija, Luksemburga, Somija, Francija, Zviedrija, Dienvidkoreja un Japāna (189 valstis). Savukārt astoto vietu dala ASV un Lietuva (184 valstis), devīto- Latvija, Slovēnija un Slovākija (183 valstis), bet desmito- Igaunija un Islande (182 valstis). Tātad Baltijas valstis atrodas vienā līmenī ar ASV! Varam būt lepni, ka Latvijas pase šodien ir viena no stiprākajām pasaulē. Par to var pateikties gan Ārlietu ministrijas darbam, gan valsts kopējai attīstībai. Citu acīs Latvija ir nopietns, prognozējams un uzticams partneris. Savukārt “pasu stipruma” reitinga lejasdaļā atrodas tādas valstis kā Somālija, Jemena, Pakistāna, Sīrija, Irāka un Afganistāna. Tās visas ir musulmaņu zemes ar nestabilu polītisko situāciju, dažas no tām balansē uz pilsoņu kaŗa robežas.

 

Viena no Latvijas pases priekšrocībām ir tās sniegtā drošība. Jo tā nav tik izaicinoša kā ASV pase, it īpaši musulmaņu zemēs. Tā nav “sarkana lupata”, par ko šodien daudzviet kļuvusi Krievijas pase. Patiesībā valstu un territoriju skaits, uz kuŗām Latvijas pasu turētāji var doties bez vīzas, ir pat lielāks par 183. Es pats 2005. gadā ar Latvijas pasi iebraucu Ziemeļu Kiprā jeb Kipras Turku republikā, pārceļoties ar prāmi no Turcijas. Ziemeļu Kipra ir polītisks veidojums, kuŗa pastāvēšanu atzīst tikai Turcija. Neviena cita valsts, Latviju ieskaitot, to nav atzinusi. Girnes ostā robežsargi ilgi grozīja manu pasi, tika sarīkota pat neliela apspriede un sazvanīšanās ar priekšniecību. Kas tā Latvija tāda ir? Vai tiešām Eiropa? Beidzot tika uzdoti vairāki jautājumi par mana apciemojuma iemesliem. Ko īsti es te taisoties darīt? Mana atbilde - “patiesībā neko”- pārliecināja modros robežsargus, un es tiku ielaists šajā interesantajā un viesmīlīgajā zemē. Tikai vēlāk uzzināju, ka no “grieķu Kipras” viedokļa es salā biju ieradies nelegāli. Ceru, ka viņi man piedos šo nelielo avantūru.  

 

Bet “pasu stipruma” indekss ir tikai viena medaļas puse. Pastāv vēl viens, tā saucamais “atvērtības indekss” (Henley Openness Index). Tas raksturo valsts gatavību uzņemt pie sevis ceļotājus bez vīzas pieprasīšanas. Izrādās, pasaulē ir 12 valstis, kas piedāvā bezvīzu ieceļošanu jebkuŗas valsts pilsoņiem: Burundi, Komoru salas, Džibuti, Gvineja- Bisava, Maldīvija, Mikronēzija, Mozambika, Ruanda, Samoa, Seišelu salas, Austrumtimora un Tuvalu. Savukārt četras valstis iebraukšanas vīzu prasa visiem- Afganistāna, Ziemeļkoreja, Papua-Jaungvineja un Turkmenistāna. Tās ir visnoslēgtākās vietas uz planētas. Interesanti, ka demokratiskā Indija bez vīzas ļauj ieceļot vien piecu valstu pilsoņiem. Es indiešus saprotu - kuŗš gribēs, tas tāpat brauks uz Indiju. Latvija atrodas Šengenas zonā, kur valda vienota vīzu polītika. Patlaban Šengenas zonā bez vīzas var iebraukt 92 valstu pilsoņi. Jau krietni mazāk ASV- tikai 44.

 

Kopējā vīzu polītikas tendence pasaulē ir šāda- atvērties, bet ne visiem. Paredzams, ka šī gada beigās Šengenas zonai pievienosies Bulgārija un Rumānija. Ceļot Eiropā kļūs vēl ērtāk un vienkāršāk. Vienlaikus “vecais kontinents” patlaban netiek galā ar nelikumīgo robežpārkāpēju plūsmu no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. Maz ticams, ka tuvāko gadu desmitu laikā Eiropas valstis varētu piešķirt bezvīzu režīmu, piemēram, Ēģiptei, Etiopijai vai Irānai. Diemžēl pasaule kopumā kļūst aizvien nedrošāka un nestabilāka. Daļa no tās- arī nedraudzīgāka rietumniekiem. Grūti noticēt, bet pirms piecdesmit gadiem Afganistāna bija liberāla, pasaulei atvērta zeme, iecienīts Eiropas tūristu galamērķis. Tas bija laiks, kad Irānā bāros pārdeva alkoholu, bet meitenes staigāja minisvārkos. Viens no interesantākajiem ceļojumiem manā mūžā bija Jemena, kuŗu es viens pats ar sabiedrisko transportu izbraukāju 2008. gadā. Diemžēl tagad šī zeme atkal ierauta pilsoņu kaŗā. Jo vecāks es kļūstu, jo biežāk atceros kāda Marokā sastapta francūža, kunga jau cienījamos gados, teikto: “Apskatiet pasauli, kamēr vēl varat! Es sāku ceļot 1950. gados, un kopš tā laika pasaule kļūst tikai sliktāka. Dārgāka, pārapdzīvotāka, mazāk droša. Kas to zin, varbūt pienāks brīdis, kad būs bīstami spert kāju ārpus Eiropas”. Pierādījums šiem vārdiem ir pašreizējais kaŗš Ukrainā. 

 

Bet patiesībā īstais ceļojums jau notiek mūsu galvā. Dažkārt pietiek sestdienas rītā izstaigāt Centrāltirgu, un iespaidu pietiks visai nedēļai.