Starp Odesu un Ņujorku
Juris Lorencs    01.08.2023

 

 

1993. gada nogalē man bija iespēja viesoties Ņujorkā. Tiku uzņemts un izguldināts viesmīlīgā latviešu ģimenē. Mājas saimniekus, kuŗi bija gatavi man izrādīt visu pilsētu, droši vien pārsteidza lūgums aizvest uz Braitonbīču Bruklinā. Manhatanas centru varēju izstaigāt kājām un pats atrast man interesējošos Gugenhaima un Metropoles mākslas mūzejus. Tikmēr uz Braitonbīču bija jābrauc ar vilcienu, bet Ņujorkas publiskajā transportā es vēl labi neorientējos. Šis pilsētas rajons man gan vairāk interesēja kā socioloģiskas izpētes objekts. Jo tā bija vieta, kur kompakti dzīvoja cilvēki, ar kuŗiem vēl pavisam nesen es biju spiests atrasties vienā valstī - Padomju Savienībā. Braitonbīčā viss izskatījās tieši tā, kā to biju iedomājies - uzraksti krievu valodā, veikali ar Rīgas melno balzāmu un Latvijas šprotēm plauktos. Ar saīgušām, krieviski runājošām pārdevējām. Ar kafejnīcām, kuŗās pasniedza ukraiņu sarkano biešu zupu jeb boršču un plānās pankūkas ar kaviāru. Braitonbīču dažkārt dēvē par “Little Odessa”, tātad “Mazā Odesa”. Jo liela daļa Braitonbīčas publikas, krieviski runājoši ebreji, nāk no šīs Ukrainas dienvidu pilsētas pie Melnās jūras. Viens no iemesliem, kāpēc viņi apmetās Braitonbīčā, esot okeāna tuvums. Patiesībā Braitonbīčas pludmale ir pat labāka nekā Odesā. Man tā atgādināja Rīgas Jūrmalu- bezgalīgs smilšu liedags. Savukārt gandrīz visas Odesas pludmales klāj granīta oļi vistas olas lielumā.

 

20. gadsimta sākumā Odesa bija viena no svarīgākajām un dinamiskākajām Krievijas impērijas pilsētām aiz Pēterbugas, Maskavas un Rīgas. Iebraucējus pārsteidza pilsētas nepiespiestā atmosfēra, restorāni un teātri, greznās ēkas, baznīcas un sinagogas. Odesas bagātības pamatā bija izdevīgais ģeografiskais novietojums, osta, dzelzceļi un Ukrainas labības eksports. Bet pirmām kārtām enerģiskie, uzņēmīgie cilvēki- ukraiņi, ebreji, krievi, vācieši, grieķi, rumāņi, armēņi. Odesas saimnieciskajā dzīvē toni noteica ebreji, ap 40 % no pilsētas iedzīvotājiem. Tā bija krievvalodīga, bet ne krievu pilsēta. Pasaulē tas nav nekas neparasts, līdzīgi kā Mehiko ir spāniski runājoša, bet ne spāņu pilsēta. Pasaule par Odesu atcerējās šī gada 24. jūlija naktī, kad Krievijas armijas raķetes sagrāva vienu no skaistākajām Odesas celtnēm- Kristus Apskaidrošanās katedrāli. Sociālajos tīklos izplatījās video, kas rādīja ugunsgrēku baznīcas altāŗdaļā un degošo ikonostasu. Tas ir patiesi grandiozs, klasicisma stilā celts dievnamu. Atrodas pašā pilsētas centrā blakus parkam, tā tuvumā nav neviena militāra objekta. Zīmīga ir baznīcas vēsture. Kristus Apskaidrošanās katedrāle tika iesvētīta 1808. gadā kā galvenais Odesas eparchijas dievnams. 1932. gadā komunistu režīms baznīcu slēdza, bet 1936. gadā uzspridzināja kā “bezvērtīgu ēku”. Dievnamu par privātiem ziedojumiem atjaunoja jau Ukrainas neatkarības gados, faktiski uzcēla no jauna. 2010. gada vasarā to iesvētīja Krievzemes patriarchs Kirils, kuŗš šodien attaisno un slavē Krievijas armijas noziegumus Ukrainā. Ironija ir tā, ka visu šo laiku katedrāle atradusies Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgās baznīcas pārziņā. Tātad krievu raķete ir iznīcinājusi galveno “krievu pasaules” simbolu Odesā! Cerams, ka vienam otram Putina cienītājam tas beidzot atvērs acis.

 

Kāda nākotne sagaida Braitonbīču un tās krievvalodīgo kopienu? Visdrīzāk pilnīga asimilācija Amerikas “kausējamā katlā”. Braitonbīča pamazām zaudēs savu “ebrejiski- krievisko” kolorītu, kā tas jau noticis ar Manhatanas “Mazo Italiju”. Ebreju izceļotāju straume no bijušās PSRS valstīm tikpat kā ir izsīkusi. Kuŗi gribēja, tie sen jau ir aizbraukuši- uz Izraēlu, Eiropu, Ameriku. Izbraukšanu gan aktīvizēja Krievijas kaŗš Ukrainā. Tomēr jaunie emigranti ir labāk izglītoti, viņi ir redzējuši pasauli un zin valodas. Viņiem vairs nav vajadzīgi veikali ar uzrakstu “šeit runā krieviski” un “dzimtajā valodā” runājošs ceļojumu aģents. Vēl viens asimilācijas iemesls- Braitonbīčā dzīvojošie ebreji nav īpaši reliģiozi, viņi nepavisam neiederas Ņujorkas ortodokso ebreju kopienās, kas joprojām runā jidišā. Gadsimtiem ilgi ticība bija tā, kas turēja kopā ebreju tautu. Krievijas impērijā daudzi ebreji ģimenēs runāja vāciski vai krieviski, bet joprojām gāja uz sinagogu, centās ievēroja tradicijas un precējās savā starpā. Pēc 1917. gada, boļševiku iedibinātā ateistiskā režīma apstākļos tikpat kā vairs nebija iespējams dzīvot tradicionālo ebreju dzīvi. Rīgā padomju laikos bija tikai viena košera gaļas bode, un tā pati darbojās pie pilsētas sinagogas. Klīda tāda anekdote. Atnāk rabīns ciemos pie ebreju ģimenes un ierauga virtuvē trīs ledusskapjus. Kam jums tik daudz? Viens gaļai, otrs piena produktiem, lai nejuktu kopā- atbild mājas saimnieks. Rabīns priecīgs: tas feini, ka tik cītīgi ievērojat košeru! Bet kam jums tas trešais? Tas cūkgaļai- kaunīgi atbild saimnieks.

 

Pamazām izzuda jidišs, skolās to vairs nemācīja. Patiesībā arī paši ebreji negribēja nodot šo valodu tālāk saviem bērniem un mazbērniem. Iemesls bija gan praktisks, gan ideoloģisks. Būdams vācu valodas dialekts, jidišs pārāk tieši atgādināja par holokausta šausmām un tika neapzināti izstumts no ikdienas lietošanas. Manas jaunības laikā, 1980. gados, veci vīri Vērmaņdārzā spēlēja šachu un sarunājās jidišā. Viņi bija pēdējie mohikāņi, un valoda pamazām pazuda. Tas, kas palika, bija radusaites un kaut kas no tradicionālās virtuves- macas, foršmaks, gefilte fiš, Kijevas kotlete. Bet interesanti ir kas cits - pat tie, kuŗi to vēlējās, pavisam nevarēja tikt vaļā no sava “ebrejiskuma”. Jo to neatļāva tā saucamais “piektais paragrafs”, piektā rindiņa jebkurā anketā un pasē. Proti- ieraksts par tautību. Tāds bija katram padomju pilsonim- krievs, latvietis, ebrejs, vācietis utt. Iemesls gan diskriminācijai, gan privilēģijai izbraukt no PSRS, vismaz ebrejiem un vāciešiem. Tas, ko vēlas patreizējie Braitonbīčas iemītnieki- kļūt par 100 %  amerikāņiem. Ar domu- ja ne mēs, tad vismaz mūsu bērni. Tas arī pamazām notiek.

 

Bet kas sagaida Odesu? Tā kļūs aizvien ukrainiskāka. 2022. gada sākumā Odesā tikai ap 5% cilvēku ģimenē runāja ukraiņu valodā. Tagad, pusotru gadu pēc Krievijas iebrukuma, tādu jau esot ap 17%. Tas nenozīmē, ka viņi šo valodu ir apguvuši. Viņi to ir zinājuši vienmēr, vienkārši kaŗš, uz pilsētu krītošās raķetes, izpostītā dzīve un nogalinātie tuvinieki viņiem likuši izdarīt kulturālu, šajā gadījumā arī polītisku izvēli - atteikties no krievu valodas. Tie ir cilvēki, kuŗi uz jautājumu - vai pēc kaŗa vēl būs iespējams klausīties Čaikovski, atbild ar kategorisku “nē”. Arī tūristi no Krievijas tuvākajos gadu desmitos Odesā nespers savu kāju. Tā Putins savu iedomāto “krievu pasauli” neatgriezeniski pārvērtis par “ukraiņu pasauli”.