Starp labu un ļaunu
Sallija Benfelde    12.04.2016

 

No Panamas juridiskās firmas “Mossack Fonseca” datu centra ir nopludināti vairāk nekā 11 miljoni dokumentu. Tie atklāj, kā uzņēmums ir palīdzējis klientiem atmazgāt naudu, apiet sankcijas un izvairīties no nodokļiem, izmantojot tā dēvētos ofšorus. Dokumentos parādās 12 bijušo vai esošo valstu līderu vārdi un vismaz 60 personas, kas ir saistītas ar esošajiem vai bijušajiem valstu līderiem, netieši parādās arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina vārds. Ar Putinu saistīti cilvēki ir veikuši miljardiem lielus pārskaitījumus un citas darbības, jau liekot dažam žurnālistam vaicāt, vai tikai Putins nav pasaules mafijas vadonis vai tās ietekmīgākā persona. Vairākās Eiropas valstīs sākta izmeklēšana, Islandes premjers jau atkāpies no amata, jo vēlētāji dažās dienās savāca vairāk nekā 100 tūkstošus parakstu ar prasību viņam atkāpties. Karstas dienas piedzīvojis arī britu premjers Deivids Kamerons, kurš jau ir publiskojis savus nodokļus par pēdējiem septiņiem gadiem, atvainojies vēlētājiem un tā vietā, lai iepazīstinātu parlamentu ar korupcijas apkarošanas plānu, pirmdien, 11. aprīlī, bija spiests publiski atbildēt uz jautājumiem, kas stipri vien atgādināja nopratināšanu.

 

Raugoties uz lielo viļņošanos saistībā ar Panamas dokumentiem, protams, var rasties jautājums, kas ir noticis, jo Eiropā ofšori ar likumu nav aizliegti – galu galā ofšors ir kompānija, kas reģistrēta kādā vienā valstī, bet reāli tās darbība notiek citā valstī. Tikpat labi ar šo terminu var saprast, ka ofšora kompānija ir uzņēmējam piederoša aizjūras kompānija, kuru viņš vada no savas valsts. Tomēr attieksme pret ofšoriem Eiropā nav viennozīmīga, jau gadiem tiek runāts, ka tie būtu jāaizliedz, jo tos izmanto naudas atmazgāšanai un nodokļu nemaksāšanai.

 

Latvija uz daudzu valstu fona šajā jautājumā izskatās tīri labi – saistībā ar Panamas dokumentiem neparādās polītikā esošu vai lēmumus ietekmējošu personu vārdi, vien rinda vairāk vai mazāk zināmi uzņēmēji un... Aivara Lemberga vārds. Tāpat var arī teikt, ka pie mums viss ir salīdzinoši mierīgi – iedzīvotāji nevāc parakstus, pieprasot, piemēram, Aivara Lemberga aiziešanu no polītikas, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kuŗā viņam pieder noteicošais vārds, savos reitingos tikai kāpj un kāpj, jo nekas jau nav noticis. Kā izteicās Aivars Lembergs, nevajagot jaukt fiziskas un juridiskas personas un viņš nevienu likumu neesot pārkāpis.

 

Tiesa gan, Latvijas uzņēmēji, cik zināms no agrāko gadu pētījumiem, nav iemīļojuši tālo Panamu, viņi mēdz darboties daudz tuvāk – Kiprā, Gērnsijas vai Džērsijas salās. Raugoties lielajā mierā, kas valda Latvijā, gan rodas tādas “ķecerīgas” domas – piemēram, vai miljonārs un Rīgas vicemērs Andris Ameriks izmanto vai neizmanto ofšoru firmas? Un kā ar dažu labu citu miljonāru?

 

Izskatās, ka Latvija tā arī izpeldēs caur sabangotajiem “ofšoru ūdeņiem”, neciešot lielus zaudējumus, lai gan Eiropas Parlamenta (EP) pasūtītā pētniecības institūta “Rand Europe” ziņojuma dati liecina – Latvija ik gadu zaudē 13,16% no IKP jeb aptuveni 3,5 miljardus eiro, bet drūmākās prognozes runā pat par 19,24% jeb aptuveni piecu miljardu eiro lielu ikgadēju zaudējumu, un tas ir gandrīz gada budžeta apjoms. Citiem vārdiem sakot, viena no lielākajām “korupcijas bedrēm” Eiropas Savienībā atrodama Latvijā. Protams, var taisnoties, ka, pateicoties žurnālistiem, atklāts krietns bariņš negodprātīgu Valsts ieņēmuma dienesta (VID) darbinieku. Atlaist gan viņus laikam nevarēs, tad nu viņi tikšot pārvietoti uz citiem amatiem. Tāpat pēdējā laikā atkal aktuāls kļuvis jautājums par notāru un maksātnespējas administratoru darbošanos, bet vai kaut kas mainīsies, rādīs laiks.

 

Balansēšana starp labu un ļaunu jeb starp atizliegto un atļauto, klusiņām iekāpjot “pelēkajā zonā”, turpinās. Ko dara partijas? Klusē?

 

Zaļo un zemnieku savienība turpina audzēt reitingus un tūlīt, tūlīt pārspēs “Saskaņu”, kas ilgus gadus gozējusies populāritātes saraksta pirmajā vietā. “Latvijas faktu” aprīļa aptauja pat rāda, ka par ZZS būtu gatavi balsot 20,2 procenti, bet par “Saskaņu” nu jau tikai 17,9 procenti vēlētāju. Savukārt par nacionālo apvienību “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) martā balsotu 9% vēlētāju, bet “Vienotību” atbalstītu 5,5% respondentu. “Latvijas faktu” direktors Aigars Freimanis, tāpat kā pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, to skaidro ar to, ka ZZS kļuvusi par premjera partiju, tā arī esot reakcija uz ilgu neskaidrības periodu pēc Laimdotas Straujumas (“Vienotība”) valdības krišanas. Savukārt “Saskaņai” ilgstoši ir ļoti stabils reitings, ļoti lojāls vēlētājs, un izmaiņas reitingos galvenokārt svārstās ap iespējamo statistikas kļūdu. Freimanis arī uzskata, ka, ņemot vērā “visus datumus maijā”, viņš nebrīnītos, ja “Saskaņa” atkal kļūtu par populārāko partiju. Runājot par Nacionālās apvienības un “Vienotības” reitingiem, sociologs teica, ka ir grūti prognozēt kaut ko īpaši stabilu un drošu. “Vienotībai,” pēc sociologa domām, ”jātiek ārā no dubļiem”, un jūnijā gaidāmais kongress var kļūt par pagrieziena punktu šai partijai.

 

Nupat ir kļuvis zināms, ka “Vienotības” vadītāja Solvita Āboltiņa ārkārtas kongresā nekandidēs uz partijas priekšsēdes amatu. Viņa to ir paziņojusi publiski un sacīja arī, ka parakstīsies gan par bijušā eirokomisāra Andra Piebalga, gan deputāta Edvarda Smiltēna izvirzīšanu “Vienotības” priekšsēža amatam.

 

Kā zināms, ārkārtas kongress notiks 4. jūnijā, un Āboltiņa visu laiku nepavisam negribēja, lai tas notiktu tik drīz – viņa runāja par oktobri un par to, ka tik ātri kongresu nevar sasaukt. Tikai reģionālo partijas nodaļu protesti un prasība sasaukt kongresu ātrāk lika Āboltiņai un partijas valdei piekrist kongresam jūnijā.

 

Jāteic, ka, raugoties uz “Vienotības” norietu, prieka nav, jo valdošajā koalīcijā, tāpat arī Saeimā, “Vienotība” tomēr ir eiropiski vērsta partija, daudzos jautājumos tās nostāja bija un ir skaidra un saprotama, no tās noteikti nevarēja un nevar sagaidīt luncināšanos ap Krieviju vai savdabīgu cilvēktiesību un brīvības izpratni. Protams, viss, kas reiz uzziedējis, novīst, tomēr tas nav liels mierinājums vēlētājiem, kuri negrib Latvijā sagaidīt nacionālus vai prokrieviskus diktatūras asniņus, kas strauji sazeļ.

 

Pašreiz zināmie kandidāti “Vienotības” priekšsēža amatam, manuprāt, ir atsevišķs stāsts, šobrīd vien jāpiebilst, ka Andris Piebalgs ar savu Eiropas pieredzi desmit gadu garumā ir visnotaļ gudrs un cienījams cilvēks, tomēr ir jautājums, vai viņš tiks galā ar norietošu partiju, kur valda korporatīvi principi un vara daudziem ir kļuvusi par galveno dzīves vērtību. Savukārt Edvards Smiltēns ir jauns cilvēks, kurš nepieder veco polītisko haizivju grupai, tomēr izskatās, ka viņš ātri ir apguvis “savējo polītiku”. Jebkurā gadījumā jautājumam, vai “Vienotība” izdzīvos, atbildes vēl nav, un vēlētājiem kaut kad nāksies izvēlēties starp labu un ļaunu jeb mazāko no visiem ļaunumiem.

 

Esošo situāciju cenšas izmantot no Latvijas Reģionu apvienības (LRA) aizgājušais deputāts Artuss Kaimiņš. Kā zināms, viņš bija viena no “lokomotīvēm”, kas LRA ievilka Saeimā. Tagad viņš nolēmis dibināt partiju, tas viņam jāpaspēj izdarīt līdz maija sākumam, lai partija varētu piedalīties nākamā gada pašvaldību vēlēšanās. Neapšaubāmi, ka pēdējos gados aizbraukušo Latvijas iedzīvotāju vidū viņš saņems lielu atbalstu, jo daudzi emigranti ir apvainojušies uz Latvijas valsti, viņiem gribētos visus un visu “nolikt pie vietas” un viņi labprāt uzklausa skaļus un skarbi izkliegtus teikumus. Deputāts Kaimiņš klaigāt un apvainot visus pēc kārtas visos nāves grēkos prot izcili. Un galu galā nevienam jau nevar liegt vēlreiz tēlot Zīgeristu un pulcēt ap sevi ļaudis, pēc kuŗu domām valsts ir vadāma ar skaļiem lozungiem. Potenciālie Kaimiņa partijas vēlētāji drošu roku izvēlēsies, viņuprāt, vislielāko labumu, žēl tikai, ka diez vai no tā Latvijai būs kāds labums.