Solīt sola…
Kārlis Streips    30.05.2017

 

 

Sestdien, 3. jūnijā ‒ pašvaldību vēlēšanas Latvijā. Vēlētāji izvēlēsies pašvaldību vadītājus 119 novados un deviņās republikas līmeņa pilsētās, katrā no tām ievēlot konkrētu skaitu novada vai pilsētas domes locekļu, kuŗi tad paši izvēlēsies, kuŗš būs domes priekšsēdis vai pilsētas galva.

 

Ir vismaz viens novads, kuŗā iesniegts tikai viens kandidātu saraksts, lai arī Centrālā vēlēšanu komisija pagarināja iesniegšanas termiņu. Droši vien var saprast situāciju tajos novados, kuŗos ir maz iedzīvotāju un līdz ar to salīdzinoši maz naudiņas. Ko ķēpāties ar tās pārdali? Lai par to rūpējas kāds cits! Vispār patlaban atkal valdībā virmo runas par administrātīvi territoriālo reformu, par ko salīdzinoši nesen tika lauzti šķēpi, lai nonāktu pie pašreizējā novadu modeļa Latvijā. Ir novadi, kuŗos ir mazāk nekā četri tūkstoši iedzīvotāju, un valdība spriež, vai tādus novadus tomēr neapvienot ar citiem, vai varbūt arī pārkārtot visu territoriālo sistēmu. Visticamāk tas atkal būs milzīgs strīdus ābols, taču ‒ vienādi vai otrādi ‒ 3. jūnijā pilsoņi balsos atbilstoši pašreizējai iekārtai. Ārvalstīs dzīvojošiem tautiešiem pašvaldību vēlēšanās nav ļauts piedalīties arī tad, ja kabatā ir Latvijas Republikas pase, jo vēlēšanas, lieki teikt, attiecas uz katru pilsētu vai novadu konkrēti, un cilvēkam vai nu attiecīgajā territorijā jābūt reģistrētam, vai arī viņiem tajā jābūt nekustāmam īpašumam.

 

Ir arī citi novadi un pilsētas, kuŗās izvēle vēlētājiem būs ļoti plaša. Piemēram, Ķekavas novadā atbalstu meklē kandidāti no veseliem 14 sarakstiem, tur savus kandidātus ir izvirzījušas visas Saeimā pārstāvētās partijas, piedevām Zaļā partija un Zemnieku savienība kandidē atsevišķi, lai arī lielajā polītikā tās ir apvienotas vienā savienībā. Acīmredzot daudzviet katra no partijām cer, ka atsevišķi būs labāki rezultāti nekā kopā. Zināmā mērā tā ir spēles kauliņu mešana. Pagājušajās pašvaldību vēlēšanās Rīgā partijas startēja atsevišķi, ne viena, ne otra netika pāri piecu procentu barjerai, bet, ja tās būtu startējušas kopā, saraksts būtu ticis pāri barjerai, un “zaļie zemnieki” pēdējos četrus gadus būtu piedalījušies galvaspilsētas pārvaldē. Šogad partijas Rīgā atkal startē vienkopus.

 

Ko tik visu dažādos novados partijas un to apvienības šopavasar nav solījušas! Infrastruktūras uzlabojumus, investīciju piesaisti, ekonomisku attīstību, sociālo uzplaukumu... Piemēram, Rīgā šogad manāmi plakāti no vienas partijas, kuŗa sola bezmaksas veselības apdrošināšanu visiem pensionāriem pēc kārtas. Tas taču būtu visai dārgs prieks! Viens no savdabīgākajiem solījumiem, savukārt, atrodams Aknīstes novadā. Aknīste ir pilsētiņa Latvijas dienvidaustrumos, netālu no Baltkrievijas robežas. Tur viena partija visā nopietnībā sola, ja tiks pie varas, tad Aknītes novads izstāsies no NATO. Par to televīzijas raidījumā Preses klubs telekanālā RīgaTV24 pagājušajā nedēļā kāds viesis, pēc profesijas ir ārsts, bilda, iespējams, ka skaidrojums meklējams tajā apstāklī, ka tieši Aknīstē atrodas liela psīchoterapijas dziednīca... 

 

Saldus novadā viena partija sola ieviest “ceļotāju magnētu,” tiesa, nepaskaidrojot, kas tas tāds būs. Man iztēlē rodas tāda doma ‒, ja kāds dosies uz Saldus pusi, tad kabatā būs jātur metalla gabaliņš, lai magnētam būtu ko pievilkt. Vaiņodes novadā ir partija, kuŗa sola jauniešiem nodrošināt bezmaksas traktora vadīšanas kursus. Nezinu gan, cik daudziem jauniešiem minētajā novadā tas varētu būt aktuāli. Citur atkal kāda partija ir padomājusi par visu mājdzīvnieka dzīves ciklu, solot gan suņu pastaigas parku, gan arī apbedīšanas vietu savam četrkājainajam mīlulim, kad tam pienācis laiks doties citos medību laukos. Vārdu sakot, solīts tiek viss pēc kārtas.

 

Lielākā uzmanība 3. jūnijā neizbēgami būs pievērsta Rīgai, kur vēlētājiem tiek piedāvāti 11 saraksti ar kopumā 586 kandidātiem uz 60 mandātiem pilsētas domē. Lielais jautājums būs par to, vai pašreiz pie domes stūres esošais tandēms Saskaņa un Gods kalpot Rīgai atkal iegūs balsu vairākumu, lai tās varētu turpināt saimniekot arī nākamo četru gadu gaŗumā. Tiem, kuŗi tomēr nevēlas par to balsot, tātad ir desmit citas izvēles, dažas no tām cerīgākas par citām. Ja galu galā Saskaņa/GKR saņems mazāk par 31 mandātu, tad acīmredzot pārējām partijām būs jāmeklē koalicijas iespējas. Tas nozīmētu ļoti lielu rīvēšanos, pēc kuŗas tiktu veidota koalicija no dažādām, ne allaž īpaši ideoloģiski, tā teikt, saskanīgām partijām. Turklāt nebūt nav izslēgta iespēja, ka kāda no tām tomēr mestu acis Saskaņas/GKR virzienā, ja tādējādi varētu sarunāt pietiekami lielu un ienesīgu vietu pie siles, droši vien polītiķi būtu gatavi apsvērt arī tā kaut ko.

 

Šāda partiju plejāde allaž bijusi Latvijas polītikas specifika. Kādreiz trimdā bija teiciens: „Kur divi latvieši, tur  trīs latviešu luterāņu draudzes”. Latvijā var teikt ‒ kur divi latvieši, tur  jauna polītiska partija. Šogad tās partijas, kuras nav Saskaņa/GRK, lielākoties nākušas klajā ar „polītisko platformu”  “gāzīsim Nilu!” Vēlētājiem tomēr gribas zināt ne tikai to, ka partijas vēlas mainīt galvaspilsētas polītisko kursu, bet arī, kā to darīs. Vistrakāk, starp citu, būtu tad, ja galu galā izrādītos, ka Saskaņa/GKR ir ieguvusi 30, bet citas partijas – otrus 30 mandātus. Tad gan tirgošanās par amatiem un koaliciju sistu augstu vilni.

 

Vienādi vai otrādi, visā Latvija 4. jūnijā ļaudis pamodīsies ar ziņu par jaunievēlētām domēm un polītiķiem. Citviet, visticamāk,  tie būs tie paši vēži tajās pašās kulītēs. Īsti ilgdzīvotāji Latvijas politiskajā vidē ir Jelgavas galva Andris Rāviņš, Liepājas  Uldis Sesks un  Ventspils Aivars Lembergs. Visi trīs visticamāk kā bijuši pilsētu vadītāji, tā arī paliks. Dzīvosim, redzēsim!