Skumjās Lieldienas
Juris Lorencs    12.04.2022

 

Kad lielgabali runā, mūzas klusē. Patiesībā klusē ne tikai mūzas. Arī baznīcu zvani, kas drīz vēstīs pasaulei Lieldienu vēsti par Kristus Augšāmcelšanos, šogad skanēs savādāk. Klusāk, smagāk, skumjāk. Jo Ukrainā turpinās kaŗš. Iet bojā ukraiņu kaŗavīri, Krievijas varmākas slepkavo mierīgos iedzīvotājus. Atbrīvotajos apgabalos atklājas liecības par šausminošām zvērībām. Izlaupītas mājas. Nomocīti, sakropļoti bērni. Polītiķi un diplomāti nav spējuši novērst un apturēt kaŗu. Un tad neviļus rodas jautājums - kāpēc to nav spējušas izdarīt baznīcas? Diemžēl tas nav izdevies. Dažādu konfesiju baznīcu autoritāte ir samazinājusies, tās ir novājinātas fiziski un garīgi. Kovid pandēmijas izsauktie ierobežojumi, karantīnas un aizliegumi apmeklēt dievkalpojumus ir atsvešinājuši cilvēkus. Vēl vairāk to izdarījis kaŗš. Krievijas prezidents Putins par vienu no tā iemesliem minējis “konservātīvo vērtību aizsardzību”. Krievija, lūk, nevēloties pieņemt liberālos Rietumu uzskatus. Konservātīvās vērtības - tās pirmām kārtām ir kristīgās vērtības. Bet kas notiek Ukrainā? Slepkavošana, laupīšana, izvarošana, meli, nelietīga Dieva vārda valkāšana. Bez mazākās kautrēšanās tiek pārkāpti visi desmit Dieva baušļi. Krievu pareizticīgās baznīcas patriarchs Kirils kļuvis par sātana advokātu un savos sprediķos svētī “varonīgos” krievu kaŗavīrus.

 

Es gan lietoju vārdus “krievu kaŗavīri”, taču patiesībā aina ir daudz sarežģītāka. Man pašam acīs iekrita kāds internetā uziets latvisks uzvārds - divdesmit vienu gadu vecs tanka vadītājs Iļja Krūmiņš no Sibirijas pilsētas Kemerovas, kuŗš kritis Ukrainā 23. martā. Krievija ir federāla valsts, tajā ir milzīgas reģionālas atšķirības etniskajā un labklājības ziņā. Militārie eksperti pamanījuši interesantu sakarību. Kritušo Krievijas kaŗavīru vidū tikpat kā nav Maskavas, Pēterburgas un citu lielpilsētu iedzīvotāju. Gandrīz visi Krievijas kaŗotāji nāk no lauku ciemiem un mazpilsētām. Jo dienests armijā viņiem ir vienīgais veids, kā izrauties no nabadzības. Ja internetā apskata vietas, kur notiek bojā gājušo kaŗavīru bēres, atklājās bēdīgas ainas - dubļainas ielas bez asfalta un trotuāriem, pussabrukušas barakas, nenovāktu atkritumu kalni. 

 

Apkārt valda posts, trūkums un bezcerība. Tas arī izskaidro faktu, kāpēc krievu kaŗavīri Ukrainā nodarbojas ar marodierismu un laupa vienkāršas sadzīves lietas- veļas mašīnas, mikroviļņu krāsnis, kafijas automātus, televizorus, paklājus, katlus, pannas, traukus, apģērbus, bērnu rotaļlietas utt. Pat burkas ar ievārījumu un medu! Baltkrievi internetā noplūdinājuši datus, vietas, uz kuŗieni krievi sūtījuši salaupītās mantas no Baltkrievijas uz Krieviju. Gandrīz visas adreses norāda uz Sibiriju un Tālajiem Austrumiem. Un tad nāk prātā to cilvēku atmiņas, kuŗi pieredzēja Sarkanarmijas ienākšanu Latvijā 1940. gadā. Dažās nedēļās izpirktie veikali. Krievu oficieru “madāmas”, kas staigājušas pa Rīgas ielām nakstkreklos, turēdamas tos par lepnām vakarkleitām. Starp kritušajiem “krieviem” uzkrītoši daudzi ir ar musulmaņu vārdiem un uzvārdiem. Tie ir tatāri, baškīri, čečeni, inguši un Dagestānas republikas tautu pārstāvji. Starp citu- tieši patlaban musulmaņi svin svēto mēnesi Ramadānu, kuŗa laikā it kā vajadzētu gavēt, domāt par Visaugsto un ievērot mieru. Kaŗo arī daudzi kalmiki, tuvieši un burjati, kas gan pieder budisma reliģijai. Diemžēl ne tikai krievu pareizticīgās baznīcas bīskapi, arī Krievijas musulmaņu, ebreju un budistu draudžu augstākie garīgie vadītāji atbalsta Putinu un viņa iesākto kaŗu. Acīmredzot šiem garīdzniekiem ir arī “otra profesija”. Proti - viņi ir Krievijas Federālā drošības dienesta (agrākās “čekas”’) darbinieki un spiesti klausīt savu priekšnieku pavēles.

 

Tagad redzam, ka visas runas par krievu tautas īpašo “garīgumu”, par konservātīvo vērtību “glabāšanu” bijušas vien meli un māņi. Mīts, kam ilgu laiku ticējuši arī daudzi rietumnieki. Tomēr pasaules vēsture liecina, ka ikviena tauta visos laikos meklē kādu mācību, ticību, kuŗai sekot. Pēc Oktobŗa revolūcijas, Krievijas impērijas sairuma un cara Nikolaja II ģimenes noslepkavošanas krievi septiņdesmit gadus ticēja komūnismam. Sabrūkot Padomju savienībai, izveidojās garīgs vakuums, kas sāka aizpildīties 21. gadsimta sākumā, līdz ar Putina nākšanu pie varas. Divdesmit gadu laikā Krievijā izveidojās kaut kas līdzīgs jaunam reliģiskam kultam, kuŗā vienā kaudzē tika samestas vispretrunīgākas lietas. Ivans Bargais, Pēteris Pirmais un Staļins. Nikolajs II un viņa slepkava Ļeņins. Pareizticība un boļševisms. Šī kulta ideologi vēl nav spējuši vienoties, kā nosaukt savu mācību. Lūk, daži iespējamie varianti: “9. maija reliģija”, “uzvaras reliģija”, “pareizticīgais staļinisms”, “krievu pasaule”, “putinisms”. Nevajag lolot illūzijas, ka šīs idejas atrod augsni vien dažu fanātiķu galvās. Neatkarīgas aptaujas liecina, ka ap 80 % Krievijas iedzīvotāju patlaban atbalsta Putina iesākto kaŗu Ukrainā. Līdzšinējā cilvēces vēsture liecina, ka šādas murgainas idejas vienmēr beidzas ar krahu. Tā būs arī šoreiz. Izdzīvojušie krievu kaŗavīri, invalidi bez kājām un rokām, atgriezīsies savās pussabrukušajās barakās Krievijas provincē. Tur viņi lēni vilks atlikušo dzīvi, nodzerdami trūcīgos pabalstus, un atcerēsies varonīgo “Ukrainas atbrīvošanu”. Tikmēr Ukrainā šajā pavasarī jau sākusies labības sēja. Plašajos laukos redzami zili - dzelteniem karogiem rotāti traktori un sējmašīnas. Vēl viena liecība tam, ka ukraiņi tic uzvarai un un savas valsts nākotnei. 

 

Pirms teju 2000 gadiem tālā Romas provincē Jūdejā no kāda kapa novēlās akmens, un pasaulei parādījās augšāmcēlies Kristus. Pierādījums, ka dzīvība var uzvarēt nāvi. Šajās dienās mēs esam liecinieki, kā līdz ar augšāmcēlušos Ukrainu dzimst jauna pasaule. Labāka, taisnīgāka, drosmīgāka, brīvāka pasaule, kuŗā drošāka varēs justies arī Latvija.