Skarbais rudens
Sallija Benfelde    28.10.2014

 

Šķiet, ka pēc trīs nedēļu stīvēšanās Latvijas polītiķi beidzot vienosies par nākamās valdības sastāvu, ja vien Aivars Lembergs pēdējā brīdī atkal neizvirzīs kādu ultimātu. Tikmēr Krievija 24. oktobrī konferencē Sočos ir paudusi savas jaunās ārpolītikas kursa pamatnostādnes, kas neko labu nesola nedz Rietumu, nedz Austrumu puslodes valstīm.

 

Valdības veidošana Latvijā līdz šim ir bijis savdabīgs pasākums – ievēlētie 12. Saeimas deputāti apgalvo, ka pašreizējai koalicijai būtu jāturpina darbs, Valsts prezidents Andris Bērziņš atbalsta pašreizējo valdības vadītāju Laimdotu Straujumu par nākamo valdības vadītāju un atzīst, ka koaliciju varētu veidot Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Nacionālā apvienība (NA), kopā tā ir 61 balss Saeimā. Tomēr prezidents Straujumu par Ministru prezidenta amata kandidāti nav izvirzījis oficiāli. Ministru kabineta iekārtas likums nosaka, ka persona, ko Valsts prezidents aicinājis izveidot Ministru kabinetu, uzskatāma par ministru prezidenta amata kandidātu: „Valsts prezidenta kanceleja rakstveidā informē Valsts kanceleju par ministru prezidenta amata kandidāta aicināšanu.” Tā nenotika, Bērziņš tikai visžēlīgi pauda, ka Straujuma būtu laba premjere, un aicināja partijas vienoties par valdības sastāvu un darāmajiem darbiem.

 

Lielākais cīniņš šajās nedēļās bija ap Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), ko gribēja turpmāk vadīt NA, bet Lembergs paziņoja, ka to vadīs ZZS. Protams, Lembergs bija klāt visās valdības veidošanas sanāksmēs, un nepagurdams atgādināja, ka ZZS grib un ka tai ir tiesības vadīt šo ministriju. Polītikas apskatnieki to skaidro tādējādi, ka šajā ministrijā nākamos septiņus gadus būs milzīga Eiropas fondu naudas plūsma un savējais cilvēks ministrijā garantēs labas finances gan Ventspilij, gan citām pašvaldībām, bet tas savukārt garantētu ietekmes palielināšanos. Saeimā smējās, ka Lembergs dancojot pa Vienotības galdu, Straujuma piedāvāja vairākus valdības krēslu sadalījuma variantus, kas ZZS nepatika, bet Valsts prezidents pagājušās nedēļas beigās lika saprast, ka līdz oktobŗa pēdējās nedēļas otrdienai vai nu partijām jāvienojas par valdības sastāvu, vai arī valdību varētu veidot cita partija. Tad beidzot kļuva skaidrs, kāpēc Prezidents Laimdotu Straujumu oficiāli nav aicinājis veidot valdību. Ja Straujuma oficiāli būtu ministru prezidenta amata kandidāte un ZZS visu laiku mēģinātu panākt, lai viss notiek tikai tā, kā grib Lembergs, Straujuma galu galā valdībā varētu aicināt NA, Mārtiņa Bondara vadīto Latvijas Reģionu apvienību un Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai, bet bez ZZS. Kopā tās būtu 55 balsis, Prezidents Straujumu atsaukt vairs nevarētu, jo par valdību balso Saeima, nevis Valsts prezidents. Īsi sakot, šķiet, ka plāns ir bijis vienkāršs – vai nu ZZS saņem visu, ko grib, vai arī valdību veido nevis Vienotība, bet gan ZZS.

 

Tomēr brīvdienās laikam aizkulisēs noticis „lielais rudens gadatirgus”, jo pirmdien, 27. oktobrī, Solvita Āboltiņa, 12. Saeimā neievēlētā Vienotības līdere, paziņoja, ka ZZS ir piekāpusies un partijas ir spējušas pārkāpt pāri individuālajām interesēm un ultimātiem, lai vienotos kopīgam darbam. Atliek cerēt, ka tā tiešām būs, jo ir jāveido nākamā gada budžets un ar 2015. gada 1. janvāri Latvija uz pusgadu kļūs par prezidējošo valsti Eiropas Savienībā. Turklāt situācija ārpolītikā joprojām saasinās.

 

Ekspertu ieskatā Krievijas turpmākā rīcība ir neprognozējama un arī Latvijai jābūt gatavai visneiedomājamākiem scēnārijiem. Vladimirs Putins Sočos, kritizējot ASV un runājot par Krievijas ārpolītiku, atzina, ka Krievija identificē ASV par savu pretinieku, jo tā vainojama līdzšinējās pasaules kārtības izjaukšanā, ir atbildīga par terroristu grupējumu rašanos, krāsainajām revolūcijām, kas izpostījušas vairākas valstis. Pēc Putina uzstāšanās ir skaidrs, ka Krievijas jaunā ārpolītikas doktrīna kaimiņvalstīm būs krietni smagāka nekā iepriekšējā, spēle tagad notikšot bez noteikumiem. Latvijas militārie analitiķi norāda uz Krievijas plāniem nākamgad nopietni palielināt informātīvajām operācijām tērējamo naudu. Šajās operācijās ietverts ne tikai būtisks atbalsts, piemēram, TV kanālim Russia Today. Krievijas mērķis ir graut citu valstu iedzīvotāju ticību savai valstij. Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra izpilddirektors Jānis Bērziņš publiski jau ir paudis brīdinājumu: „Krievija to raksta atklāti, ka viens no psīcholoģiskās operācijas mērķiem ir izveidot tādu stāvokli valstī, kuŗā šīs konkrētās valsts iedzīvotājs negribēs cīnīties par savu valsti. Protams, tas ir teorētiskā līmenī, un, protams, kāds varētu teikt, ka tas būtu ļoti grūti. Bet mērķis ir tāds.”

 

Nav noslēpums, ka aizvien biežāk Krievijas iznīcinātāji, izlūklidmašīnas, kuģi un zemūdenes Baltijas jūrā pārvietojas tuvu Igaunijas un Latvijas robežām, bet nesen plaši izskanēja incidents ar mīklaino Krievijas zemūdeni pie Stokholmas krastiem, kuŗu Zviedrijas armijai tā arī neizdevās notvert. Zviedrijas vēstnieks Latvijā Henriks Landerholms par šo incidentu žurnālistiem sacīja: “Zviedrija neraksturotu Krieviju kā draudu, bet Krievijas neparedzamība un rīcība padarījusi drošības situāciju sliktāku un destabilizējusi to. Un tāpēc mēs Krieviju uztveŗam kā problēmu reģionam. Esam piedzīvojuši gadījumus, kad Krievijas lidmašīnas pārkāpušas Zviedrijas robežu, un pirms pāris nedēļām tika izsaukts Krievijas vēstnieks, lai viņam iesniegtu notu. Ārlietu ministrs to nodēvēja par vissliktāko incidentu, kādu viņam, astoņus gadus strādājot savā  amatā, ir nācies redzēt.” Krievijas armijas pieaugošās aktīvitātes Baltijas jūrā patiesībā nevienu nepārsteidz – tām ir plašas, daudzpusīgas izlūkošanas un izpētes mērķi, lai noskaidrotu, cik gatavas ir Eiropas valstis reaģēt uz savas robežas apdraudējumu un kā notiekošo vērtē šo valstu iedzīvotāji. Tomēr ne mazāk bīstams ir mērķis, par kuŗu brīdinājis Drošības un stratēģiskās pētniecības centra izpilddirektors. Protams, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ik pa laikam kādi Krievijas polītiķi, mākslinieki vai tie, kas sevi dēvē par vēsturniekiem, ir nākuši klajā ar dažādiem melīgiem apgalvojumiem par Latviju, tās kultūru un vēsturi.

 

Tas nav nekas jauns, bet pēdējā laikā šis informātīvais kaŗš ir kļuvis īpaši cinisks un nekaunīgs. Piemēram, šogad Krievu kultūras dienu programmā Latvijā ir iekļauta pirms sešiem gadiem izveidota filma „Latvijas krievi: desmit gadsimtu vēsture”, kuŗā apgalvots: Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs ir slavu karogs, Latvijā ir senās slavu teritorijas, un slavi ir viena no Latvijas vēsturiskajām pamattautām, bet Rainim ir krieviska izcelsme. Varbūt citos laikos par to varētu smieties kā par absurdu anekdotu, bet šobrīd, kad Krievijas informātīvajai telpai Latvijā ir milzu ietekme un daļa iedzīvotāju lasa, klausās un skatās tikai to informāciju, ko piedāvā Krievija, tas kļūst bīstami valstij un tās neatkarībai.

 

Situācijā, kad partijas kaŗo par sev izdevīgām ministrijām, bet neviena lāgā negrib uzņemties atbildību, piemēram, par veselības un izglītības nozari, iedzīvotāju cieņa un uzticība valstij nepalielinās, drīzāk dilst no dienas dienā. Tas nav nekas jauns, ka ikdienas rūpes, ja to ir pārāk daudz, kļūst par vienīgo cilvēka dzīves mēru un ir gluži vienalga, kāda valsts, kāds režīms, jo galvenais ir – izdzīvot. Tāpēc 12. Saeimā ievēlēto deputātu cīniņiem par amata krēsliem ir lielāka nozīme un ietekme uz Latvijas nākotni, nekā pirmajā brīdī tas var šķist.