Sistēma un juceklis
Sallija Benfelde    03.04.2018

 

 

Protams, bez sistēmas jeb lietu, likumu un principu zināmas kārtības juceklis vien sanāk, bet pēdējā laikā Latvijā aizvien biežāk un gluži pamatototi, raugoties, kas un kā notiek dažādās jomās, tiek runāts par sistēmu. Proti – vai nu sistēma cilvēku pakļauj, vai arī salauž un izmet.Tiek runāts par “sistēmas bērniem”, ar to domājot bērnunamu bērnus, kuŗi tiek padarīti par nozāļotiem un pastāvīgi dzīvot nespējīgiem cilvēkiem, jo sistēmai tā ērtāk. Tiek runāts par valsts pārvaldes, veselības aprūpes un tiesiskuma sistēmu, kuŗa bieži vien darbojas, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu, un nevis cilvēkiem, kuŗiem tā radīta.

 

Sistēmu nevar mainīt daži cilvēki, tādēļ ir vajadzīgi jauni cilvēki un partijas, kuŗas nav pie varas gadu desmitus. Šoruden ir Saeimas vēlēšanas, un vai tiešām atkal balsosim par bijušajiem komūnistiem un pensionāriem? Vai atkal balsosim par deputātu kandidātiem, kuŗi varbūt ir labi un jauki cilvēki, bet kuŗiem būtu laiks aiziet no polītikas skatuves? Droši vien neviens neapstrīdētu to, ka firmā, kuŗa modelē apģērbus jauniešiem vai gatavo reklāmas kampaņas jauniešu precēm, nav jāstrādā pensijas vecuma cilvēkiem, jo, par spīti pieredzei, domāšanas veids un skatījums uz lietām atšķiras. Tad kāpēc domājam, ka pensionārs un bijušais padomju laika funkcionārs ir gana labs ministrs Latvijai šodien?

 

Ja ministrija lāgā netiek galā ar Rīgas domes (Nila Ušakova un Andra Amerika) savdabīgo izpratni par likumiem un valsti, kuŗā tā strādā, tad varbūt kaut kas nav gluži lāgā ar tik ļoti it kā patriotiski noskaņoto ministriju?

 

Domnīcu eksperti, pētnieki un polītologi saka, ka tik mainīgajā laikā Latvijai ir jāprot saredzēt savas nākotnes iespējas, protams, nezaudējot savas nacionālās kultūrvēsturiskās vērtības. Tādēļ Saeimas vēlēšanās, manuprāt, ir pēdējā iespēja raudzīties pēc jauniem cilvēkiem un partijām, lai sistēma mūs visus galu galā “neaprītu”.

 

Un vēl – pirms Saeimas vēlēšanām vēlētāji tiek brīdināti par kiberuzbrukumiem, par Krievijas ietekmi, viltus ziņām un arī par populismu, kad tiek solīti dažādi labumi, nepasakot, kā pie šiem labumiem tiks un kur tiem ņems naudu.

 

Tomēr, manuprāt, ir vēl kāds t.s. apdraudējums – sabiedrībā apzināti vai neapzināti ir ievazāta jēdzienu viltošana. Proti, jēdzienu saturs patiesībā tiek mainīts, paturot vārdus, ar kuŗiem tiek apzīmēti procesi, notikumi un teorijas. Varētu sacīt, ka kopumā jēdzienu skaidrojumos valda liels juceklis, un diskusijās nereti viens patiesībā runā par “galdu”, otrs par “krēslu”, bet abi strīdnieki apgalvo, ka runā par “gultu”. Varētu jau pasmieties un nelikties ne zinis, bet tāda “ķīseļa pludināšana” ļauj vēlētājiem iestāstīt jebko un padarīt par ienaidnieku jebkuru.

 

Spilgtākais piemērs, šķiet, ir liberālisma jēdziens, kuŗam tiek piedēvēts viss ļaunais, kas vien notiek vai var notikt. Polītoloģijas mācību grāmatās, protams, ar nelielām un nebūtiskām atšķirībām, rakstīts, ka liberālisms priekšplānā izvirza indivīda brīvību un autonomiju, brīvību no valsts un sabiedrības iejaukšanās “personīgajā telpā”  un akcentē katra indivīda iniciatīvu un atbildību. Tātad liberālisms nebūt nenozīmē, ka katrs dara, ko grib, un neievēro nekādus likumus, bet varētu sacīt, ka liberālisms prasa pieauguša un saprātīga cilvēka rīcību. Valsts nevar noteikt, ko katram domāt, lasīt, ēst vai vilkt mugurā.

 

Tajā pašā laikā valsts var iejaukties, lai apturētu tos, kuŗi apdraud valsti vai sabiedrību, un tam ir paredzēti likumi, kas nosaka, kad un kā tas darāms. Pēdējos gados, runājot par latvisko dzīvesziņu, vērtībām un ideāliem, parādās mēģinājumi “ caur puķēm pasludināt” par valsti un sabiedrību apdraudošu katru, kuŗam, piemēram, nav bērnu, kurš nenodibina t.s. tradicionālo ģimeni u. tml. Turklāt tie, kuŗi atgādina par līdztiesību un individuālās izvēles tiesībām, aši tiek nodēvēti par kreisajiem liberāļiem, kuŗi savu skatījumu grib uzspiest visai sabiedrībai un kuri it kā uzskatot, ka tikai viņiem ir taisnība un ka mērens liberālisms mūs tūlīt iznīcinās. Patiesībā pie kreisajiem jeb radikālajiem liberāļiem pieder paši šie vienīgās patiesības sludinātāji. Un, protams, uz šī fona Stambulas konvencija vai Kopdzīves likums tiek tulkots kā  ģimenes apdraudējums un dzimuma nīcinātājs, kaut arī šajos dokumentos nav rakstīts, ka t.s. tradicionālā ģimene un piederība vienam vai otram dzimumam ir nevajadzīga, lieka vai atceļama. Turklāt viendzimuma laulību, kā zināms, var atļaut, ja valstī par to tiek izdots likums, nevis Konvencija, kas ir pret vardarbību, vai Kopdzīves likums, kurš patiesībā ir par to, ko tautā dēvē par civillaulību. 

 

Vēl trakāk ir ar neoliberālismu, kas patiesībā ir ekonomisks jēdziens, bet kuŗu bieži pat izglītoti un populāri cilvēki izmanto, lai teiktu, ka liberālisms ir aizgājis par tālu un nu jau mēs vispār vairs negribam ievērot nekādus likumus un vērtības. Polītologs, jurists un Eiropas Tiesas tiesnesis Egils Levits, kā jau mūsu laikrakstā varēja lasīt, vaicāts par neoliberālismu, skaidro: “Neoliberālisms grib “atbrīvot” kapitālistisko ekonomiku no valsts “žņaugiem”, samazinot valsts lomu līdz minimumam, visu mērīt tikai ekonomiskās kategorijās, veicināt konkurenci un globalizāciju. Tas, protams, veicina nevienlīdzību. Neoliberālisms noved pie tā, ka bagātie kļūst vēl bagātāki un iegūst vēl lielāku varu, taču ekonomika attīstās samērā strauji. Šādā griezumā Latvijas attīstība pēc valsts atjaunošanas ir bijusi neoliberāla.” Manuprāt, vēl jāpiebilst, ka neoliberālisms līdz šim acīmredzot bijis gandrīz neizbēgams, jo, atgūstot savu neatkarīgo valsti, mēs ļoti gribējām pēc iespējas ātrāk tikt prom no “sociālistiskās plānveida” ekonomikas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka nevaram mainīt valsts un bieži vien arī mūsu pašu nostāju,  kad viss tiek vērtēts un rēķināts tikai naudā. Tam ir vajadzīga polītiskā griba un vēlētāju balsis tiem, kuri vēlas un zina, kā  to mainīt. Jo šobrīd izskatās, ka valsts kā auto ar lielu ātrumu drāžas pa maģistrāli,  atstājot aiz sevis, atsviežot malā un savainojot lielu daļu savu iedzīvotāju.

 

Jāpiebilst, ka Satversmē Latvija ir liberāli demokratiska valsts, jo paredz, ka visi cilvēki ir tiesiski vienlīdzīgi. Tādēļ problēma ir nevis liberālismā, bet tajā, kā tas tiek saprasts un īstenots. Un juceklis mūsu prātos ļauj “zvejot tumšos ūdeņos”.