EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Sīrija kā bēdu un intrigu epicentrs
60895
Foto: cyplive.com

Franks Gordons    29.09.2015

 

Nu nav tādas sīriešu nācijas, nav tādas tautas, nav! Ir Sīrijas dažādo iedzīvotāju kopums, kas runā arabu valodā, ja neskaita kurdus šīs zemes ziemeļu pierobežas joslā, kuru valoda ir irāņu cilmes.

 

Sīrija ir gana nosacīts vēsturisks šis zemes nosaukums: romieši tā dēvēja savas imperijas provinci - novadu, kas sniedzās no Mazazijas jeb Anatolijas līdz Mesopotamijai jeb Divupju zemei.

 

Arabiski runājošais Sīrijas iedzīvotāju vairākums nav uzskatāms par tautu: viņiem visiem bija Sīrijas Arabu Republikas pases - tas bija viss, kas viņus vienoja kopš 1946. gada, kad Francija galīgi atteicās no sava mandāta, ko tai pēc Osmaņu imperijas sabrukuma bija piešķīrusi Tautu Savienība, un radās unitāra Sīrijas valsts, kuŗu kopš 1970. gada ar dzelžainu tvērienu pārvaldīja prezidents Hafezs Asads un pēc viņa nāves - tā dēls Bašars Asads, kuŗu balsts bija viņu dzimtas "etnoss" - alavīti (musulmaņu-šiītu atzarojums), kas apdzīvo Vidusjūras piekrastes strēmeli. Hafezs Asads bija panācis, lai alavītu rokās būtu gan armijas stābs, gan drošības dienests un svarīgākie ministru posteņi. Asadu dzimtai bija pakļauta arī valdošā partija Ba'ath, kas sludināja laicīgu (!) arabu nacionālismu ar sociālisma piegaršu.

 

Alavitu minoritāte nu jau daudzus gadus ir Sīrijas musulmaņu-sunnītu vairākuma naida objekts, īpaši pēc 1982. gada februāŗa, kad Asada kaŗavīri ar artileriju apšaudīja Hamas pilsētu, kur bija sacēlušies sunnīti – „musulmaņu bralības" piekritēji, un daudzi tūkstoši civīliedzīvotāju gāja bojā.

 

Asadu klanu ienīda ne tikai sunnītu masa, bet arī kurdi Sīrijas ziemeļu pierobežā un druzi (no islāma atdalījusies sekta) Sīrijas dienvidos.

 

Jāatzīst, ka starpkaŗu gados franču mandāta administrācija bija gudrāka: droši vien pēc principa "skaldi un valdi" viņi ieviesa federatīvu sistēmu: līdzās Libānai savu autonomu valstiskumu saņēma druzi (Jebel Druz), ostas pilsēta Latakija kļuva par "alavītu valsts" galvaspilsētu, un abas lielākās pilsētas - Damaska un Haleba (Aleppo) kļuva par divu plašu autonomu novadu centriem. Ieguvums – relātīva stabilitāte...

 

"Arabu pavasaris", uz kuŗu Rietumi lika tik lielas cerības, pareģojot visam reģionam gaišu nākotni, Sīrijā sākās 2011. gada 20. janvārī, kad notika pirmie pret Asada režīmu vērstie protesta gājieni. Nu jau asiņainā drāma - Sīrijas pilsoņkaŗš pārsniedzis četru gadu slieksni, bojāgājušo civīliedzīvotaju skaits mērojams simttūkstošos, lielpilsēta Aleppo pārvērtusies kūpošu drupu kaudzē, un gals šīm šausmām nav saskatāms.

 

Patlaban Sīrijā kaŗo, var teikt, visi pret visiem: pamatīgi vājinātā Asada armija, piepalīdzot terroristiskās organizācijas Hezbolla kaujiniekiem, cīnās gan pret rietumnieciskas ievirzes "brīvajiem Sīrijas spēkiem", gan pret radikālo islāmistu grupējumu Al Nusra, gan pret kurdiem, gan pret jauno, draudīgo, fanātisko un slepkavniecisko ISIS jeb Islāma valsti, kuŗu pazudināt un sakaut vēlas - tas kaut kas jauns un neredzēts! - Savienotās Valstīs un Krievijas Federācija, jo Putins baidās no ISIS aģentiem Ziemeļkaukazā, Centrālāzijā un pat Volgas krastos.

 

Kā zināms, bēgļus no Sīrijas uzņēma galvenokārt Turcija - gandrīz divus miljonus, Libāna - 1,2 miljonus (klāt pie šīs valsts četriem miljoniem iedzīvotāju!) un Jordānijā - 620 tūkstošus, tostarp 79 tūkstoši patlaban mīt Za'atari nometnē: tā ir vesela pilsēta, kuŗas iemītnieki pamazām zaudē cerību, ka varēs atgriezties dzimtenē, un ne mazums meklē iespējas nokļūt Eiropā, vislabāk Vācijā, kur varētu pabeigt studijas, saņemot sociālu pabalstu. Jāņem vērā, ka sīrieši ir relātīvi izglītoti, kamēr afrikaņi no Eritrejas un Sudānas uzauguši primitīvā vidē.

 

Patlaban Sīrijā "pa īstam" grasās iejaukties - tostarp ar militāru spēku - Amerikas Savienotās Valstis un Krievijas Federācija. ISIS drauds it kā tuvina Obamu un Putinu, bet jebkurā citā jomā dominē ASV un Krievijas savstarpējā neuzticība un aizdomas. Damaskā Asada režīma pretinieki apšaudījuši Krievijas vēstniecības ēku, un tikmēr Sīrijas Vidusjūras piekrastē, alavītu novadā, tiek drudžaini paplašinātas Krievijas rīcībā esošās kaŗa aviācijas un kaŗa flotes bazes Latakijā un Tartusā, un pirmie krievu kaŗavīri - "kontraktņiki" jau ieradušies Sīrijā. Daži no viņiem, kas izteica nevēlēšanos "mirt par Asadu", tikšot tiesāti kā "dzimtenes nodevēji"....

 

Vai Putins nu pārslēdzies no Donbasa uz Sīriju?


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA