Simboliskie “divi procenti”
Juris Lorencs    22.02.2024

 

 

 

NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs paziņojis, ka 2024. gadā 18 NATO valstis piešķiršot savai aizsardzībai vismaz 2 % no no nacionālā kopprodukta (Gross Domestic Product jeb GDP). Tas ir ievērojams pieaugums, jo 2023. gadā divu procentu kritēriju izpildīja tikai 11 no 31 NATO dalībvalsts.

 

Tās bija: Polija (3,9 %), ASV (3,5 % ), Grieķija (3 %), Igaunija (2,7  %), Somija (2,5 %), Rumānija (2,4 % ), Ungārija (2,4 %), Lietuva (2,5 %), Latvija ( 2,3%), Apvienotā Karaliste (2,1 %) un Slovākija (2 %).  Zināms, ka vismaz 2 % aizsardzībai gatavojas tērēt Francija un Vācija. Ievērojot šo valstu tautsaimniecību apjomus (Vācija pašreiz ir trešā lielākā ekonomika pasaulē aiz ASV un Ķīnas), tas ir ievērojams pieaugums. Aizvadītajā gadā Vācija aizsardzībai tērēja vien 1, 6 % no GDP. Paredzams, ka Zviedrija, kuras pilntiesīgu dalību NATO joprojām kavē Ungārija, aizsardzībai šogad tērēs 2, 1 % no  iekšzemes kopoprodukta. Iezīmējas skaidri redzama likumsakarība - jo tuvāk Krievijai, jo lielāki tēriņi aizsardzībai.

 

Patiesībā jau 2006. gadā NATO valstu aizsardzības ministri vienojās, ka aizsardzībai nepieciešams piešķirt vismaz 2 % no katras dalībvalsts nacionālā kopprodukta. Līdz pat šai dienai šis mērķis nav pilnībā sasniegts. Tomēr virzība uz priekšu notiek, kam par iemeslu kalpo divi apstākļi - Krievijas agresīvā politika un bijušā ASV prezidenta Donalda Trampa izteikumi. Tajos viņš vairākas reizes uzdevis retorisku jautājumu - kāpēc mums, amerikāņiem, vajadzīgs NATO, ja ne visas organizācijas dalībvalstis ir gatavas maksāt par savu aizsardzību? Īpaša un patiesībā pamatota kritika tikusi veltīta Vācijai, kas Angeles Merkeles valdīšanas gados savus bruņotos spēkus bija atstājusi novārtā. Tomēr šī gada 10. februārī priekšvēlēšanu mītiņā Dienvidkarolīnas štatā Tramps pāršāva pār strīpu. Lūk, viņa vārdi, veltīti valstīm, kas pietiekami neiegulda savā aizsardzībā: “Tu nemaksā? Tu pārkāp vienošanos? Nē, es tevi neaizsargātu. Patiesībā es viņus mudinātu darīt visu, ko viņi vēlas. Jums ir jāmaksā. Jums ir jāmaksā savi rēķini.” Ar “viņiem” šajā gadījumā domāta Krievija. Briesmīgi un bezatbildīgi vārdi. Tie varbūt varētu skanēt kā neveikls joks pie alus glāzes un mierīgos laikos, bet ne šodien. Nelaime tā, ka Tramps slikti zin ģeogrāfiju. Tās valstis, kas robežojas ar Krieviju un kurām konflikta laikā uzbruks pirmajām, aizsardzībai jau tagad tērē vairāk par 2 % no GDP. Polijas gadījumā- pat vairāk nekā ASV.

 

Diemžēl mēs dzīvojam laikā, kad Rietumiem burtiski katru dienu jābūt gataviem jauniem, negaidītiem izaicinājumiem. Parādījusies ticama informācija, ka Krievija gatavojas izvietot kosmosā kodolieroču sistēmas, kas paredzētas pretinieka mākslīgo Zemes pavadoņu iznīcināšanai. Ja šīs ziņas apstiprināsies, tas nozīmētu tiešu 1967. gadā pieņemtā Kosmosa līguma (Outer Space Treaty) pārkāpumu. Cita starpā tas aizliedz izvietot kosmosā un uz Mēness kodolieročus. Zemes orbītā uzspridzināta atombumba gan nevar tiešā veidā apdraudēt cilvēkus. Tomēr sprādziena radītais elektromagnētiskais impulss sabojātu sakaru pavadoņus, tā traucējot internetu, banku pārskaitījumus un mobilā telefona sakarus visā pasaulē. Tikmēr piektdien, 16. februārī, kad Bavārijas galvaspilsētā Minchenē sākās ikgadējā Minchenes drošības konference, tālā Krievijas nomalē, soda kolonijā “Polārais Vilks” (tā atrodas Harpas ciemā Jamalas Ņencu autonomajā apvidū aiz Polārā loka) pēkšņi miris krievu opozīcijas politiķis Aleksejs Navaļnijs. Sakritība? Nedomāju. Visdrīzāk tas ir savdabīgs “sveiciens” Rietumiem. Brīdinājums konferences dalībniekiem, Ukrainai un tās atbalstītājiem. Lūk, kas sagaida Krievijas pretiniekus! Visus, kuri uzdrošināsies mums nepaklausīt, gaida nāve! Un ir tikai simboliski, ka 2007. gadā tieši Minchenes konferencē Putins uzstājās ar runu, kurā faktiski pasludināja jaunu “auksto karu”. Toreiz viņš pārmeta Rietumiem NATO paplašināšanos austrumu virzienā un uzsvēra, ka vienīgā leģitīmā institūcija pasaulē, kas var lemt par militāra spēka pielietošanu starpvalstu attiecībās, esot ANO. Kopš tā laika Krievija pati vairākas reizes iebrukusi citu valstu teritorijās, rupji pārkāpjot ANO principus. Vispirms Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā, kad notika Krimas okupācija un aneksija. Tam sekoja pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Tieši šajās dienās mēs pieminām divus gadus kopš Krievijas agresijas sākuma. Pa šo laiku naidīga retorika NATO virzienā tikai palielinājusies, īpaši Baltijas valstu un Polijas virzienā.

 

 

Minchenes konferences kuluāros tika apspriesta arī nākamā NATO ģenerāsekretāra kandidatūra. Pašreizējā ģenerālsekretāra, norvēģa J. Stoltenberga pilnvaras beigsies šī gada 1. oktobrī. Vācu laikrakstā “Welt am Sonntag” 17. februārī parādījās sensacionāla informācija - amerikāņi valsts sekretāra Entonija Blinkena personā augstajam NATO amatam esot ieteikuši pašreizējo Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu. Tomēr viņas kandidatūru kategoriski esot noraidījis Vācijas kanclers Olafs Šolcs. Iemesls - Leiena it kā esot “pārāk neiecietīga pret Krieviju”. Te grūti kaut ko komentēt...  Pirms dažiem mēnešiem medijos izskanēja ziņa, ka arī Latvijas ārlietu ministrs Krišjānis Kariņs būtu gatavs kandidēt uz augsto NATO amatu. Tagad redzam, ka tas būs grūti sasniedzams mērķis. Pirmkārt K. Kariņš pret Krieviju ir tikpat kritisks kā Leiena. Otrkārt, Kariņam ir arī ASV pilsoņa pase. Bet saskaņā ar nerakstītu tradīciju NATO ģenerālsekretārs, kas ir politiska amatpersona, nāk no Eiropas. Savukārt NATO bruņoto spēku komandieris Eiropā (Supreme Allied Commander Europe) ir amerikānis. Patreiz šajā postenī atrodas ASV ģenerālis Kristofers Kavoli. Politikas vērotāji uzskata, ka vislielākās izredzes uz NATO ģenerālsekretāra amatu ir Nīderlandes premjerministram Markam Ritem. Tikmēr Rietumu militārā palīdzība Ukrainai kavējas. Par daudz runāšanas, par maz reālas darīšanas. Bet, ja mēs neatbalstīsim Ukrainu šodien, tad simboliskie “divi procenti”, kas tiek prasīti NATO aizsardzībai, jau rīt var izrādīties krietni par maz.