Ligita Kovtuna 01.07.2023
14. jūnijā Strasburgā Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsola un virkne deputātu, vēstnieku, darbinieku, žurnālistu lasīja deportēto cilvēku vārdus.
“Saskaņā ar Eiropas Padomes Polītiskās komitejas ziņojumu komūnistisko režīmu represiju dēļ dažādās pasaules valstīs ir iznīcināti vairāk nekā 94 miljoni iedzīvotāju. Tas ir šausminošs skaitlis - ja katru upuri pieminētu ar klusuma minūti, tad klusums ilgtu 178 gadus!” savā uzrunā teica Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete. Viņas uzrunu publicējam pilnībā.
“Šodien es stāvu jūsu priekšā nevis kā polītiķe, diplomāte un rakstniece, bet gan kā Sibirijas bērns, kuŗš jau ar pirmo elpas vilcienu tika ierakstīts padomju totālitārā režīma ienaidnieku sarakstā. Maniem vecākiem divreiz mēnesī nācās mani reģistrēt uz mūžu izsūtīto sarakstā, lai čeka būtu droša, ka neesmu aizbēgusi. Tāpēc māte un tēvs nolēma: “Mums vairs bērnu nebūs! Mēs neradīsim vēl vergus!” Man nav brāļu un māsu.
14. jūnijā ik Latvijas pilsētā un novadā mēs pieminēsim savus tautiešus, kuŗus pirms astoņdesmit diviem gadiem pēc Staļina pavēles lopu vagonos kā noziedzniekus izsūtīja uz Sibiriju. No 1941. gada 14. jūnijā izvestajiem 15 430 Latvijas iedzīvotāju bojā gāja gandrīz 40% deportēto. 1941. gadam sekoja 1949. gada 25. marts, kad uz Sibiriju izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku, galvenokārt sievietes un bērnus, no kuŗiem nāve nopļāva 12%.
Izstāde “Sibirijas vēstules uz bērza tāss” man ir ļoti personīgs notikums, jo zinu, ka arī mans tēvs ir rakstījis uz Latviju tāss vēstules. Diemžēl tās nav saglabājušās. Taču ir saglabājušās dažas dienasgrāmatas, manas mammas un vecmāmiņas vēstules. Arī mana tēvatēva vēstules no Gulaga. Tie ir dokumenti, kuŗus nespēju lasīt bez asarām.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mani satrieca un aizvainoja fakts, cik maz Rietumeiropā ir zināms par noziegumiem, kuŗus komūnistiskais režīms ir pastrādājis aiz Dzelzs priekškara. Tāpēc 2001.gadā es uzrakstīju grāmatu “Ar balles kurpēm Sibirijas sniegos” - par manas ģimenes sāpju ceļiem Sibirijā. Tā ir tulkota 16 valodās. Grāmata nav tikai atmiņu stāsts, kas pamatojas uz manas ģimenes archīva materiāliem, bet gan dokumentāla eseja, kuŗā analizēts vēsturisko un polītisko apstākļu kopums, kas padarīja Padomju savienībai iespējamu Baltijas valstu okupāciju un nežēlīgu izrēķināšanos ar to iedzīvotājiem – vidusšķiru, intelektuāļiem un militārpersonām.
Trīsdesmit gados pēc Dzelzs priekškara krišanas Baltijas un Austrumeiropas valstu polītiķiem un pētniekiem ir izdevies panākt polītisku komūnisma nosodījumu un ignorēto faktu iekļaušanu Eiropas vēstures kopainā. Mūsdienās vairākums Eiropas polītiķu un akadēmiskās vides pārstāvju zina, ka 20.gadsimtā mūsu kontinentā divi totālitārie režīmi – nacisms un komūnisms - ir pastrādājuši noziegumus pret cilvēci.
Tomēr caurmēra eiropiešu apziņā plaisa, ko radīja Dzelzs priekškars, turpina pastāvēt. Vēl arvien par komūnistisko totālitārismu gandrīz nemāca kontinenta skolās. Šī režīma noziegumu Nirnbergas tribunāls nav noticis, un Briselē vai Strasbūrā nav uzcelts memoriāls totālitārisma upuŗu piemiņai.
To, cik traģiskas sekas var iestāties, ja melnie vēstures fakti tiek noklusēti vai viltoti, mēs šodien piedzīvojam Krievijā, kuŗā ir atdzimusi totālitārā ideoloģija rašisms un imperiālisms. Noliedzot Ukrainas valsts un tautas pastāvēšanu, pārkāpjot starptautiskās tiesības un līgumus, Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Atceraties – pēc Otrā pasaules kaŗa šausmām mēs teicām – nekad vairs! Un tomēr kaŗa ēna atkal klājas pār mūsu kontinentu, Krievija ir satricinājusi mieru un stabilitāti Eiropā un pasaulē.
Šodien, atklājot izstādi “Sibirijas vēstules uz bērza tāss”, tiem, kas ir piedzīvojuši deportāciju šausmas, ir nepanesami domāt, ka vēsture atkārtojas. Krievijas armija un algotņi Ukrainā sistēmatiski pastrādā necilvēcīgus noziegumus, ka tur diendienā mirst kaŗavīri un tiek nogalināti mierīgie iedzīvotāji. Tāpat kā 1941.gadā Staļins nolēma atbrīvot okupētās territorijas un radīt tur dzīves telpu (lebensraum) padomju okupantiem, tā šodien pēc Putina rīkojuma no Ukrainas okupētajām teritorijām uz Krieviju tiek deportēti desmitiem tūkstošu cilvēku, galvenokārt sievietes un bērni, lai radītu lebensraum okupantiem.
Starptautiskajai sabiedrībai, demokratiskajām valstīm ir jābūt apņēmības pilnām neatkārtot kļūdas, kas tika pieļautas pēc Dzelzs priekškara krišanas. Šoreiz par pastrādātajiem noziegumiem ir jāsauc pie atbildības Krievijas vadītāji un augstākās militārpersonas, ikviens, kuŗš ir devis rīkojumu pastrādāt noziegumu un kuŗš šo rīkojumu ir pildījis. Tāpēc Eiropas Savienības pienākums ir atbalstīt īpašā tribunāla par agresijas noziegumu izveidošanu.
Ukrainai ir kaŗā jāuzvar, lai sāktos krievu tautas attīrīšanās no rašisma ideoloģijas un Krievijai būtu izredzes kļūt par normālu, demokratisku valsti, kas ievēro starptautiskās tiesības un līgumus. Kamēr tas nav noticis, tikmēr Krievija būs drauds tās kaimiņiem un Eiropai.”
13. jūnijā Strasburgas universitātes bibliotēkas 5. stāva zālē tika atklāta iespaidīga izstāde – “Sibirijas vēstules uz bērza tāss”, kas šeit atvesta no Latvijas, Tukuma mūzeja direktores Agritas Ozolas un viņas palīgu iekārtota, te būs aplūkojama līdz š. g. septembrim.
Atpakaļ
.jpg)
