Seni aizspriedumi mūsdienu izpildījumā
kārlis streips    26.08.2014

 

Aizspriedumi pret citādi domājošiem vai citādi esošiem cilvēkiem, protams, nav nekas jauns.  Jādomā, ka jau tolaik kolīdz cilvēks attīstījās pietiekami tālu, lai veidotu konkrētas attiecības ar citiem cilvēkiem, ir sākusies diskriminācija pret tiem, kuŗi bija vājāki vai arī kaut kā citādi neapmierināja kopienas prasības.  Katrā ziņā pati briesmīgākā diskriminācijas forma – otra cilvēka uzskatīšana par zemāku cilvēku tik lielā mērā, ka to otru cilvēku tas pirmais padara par savu vergu vai īpašumu, – ir ar ļoti senu vēsturi.  Vergi bija senajā Romā, vergi bija senajā Ēģiptē u.tml.

 

Lai nu kā, aizspriedumu pamatā visbiežāk ir konkrēta cilvēka raksturīpašības.  Pat viselementārākajā cilvēces sadalījumā – vīrietis un sieviete – allaž ir bijušas domas, ka sievietes ir mazāk spējīgas, ka ir amati, kuŗos viņas neder, ka viņām būtu jādzīvo mājās un jākopj ģimenes pavards, nevis jāmeklē darbs utt.  Ir labi zināms, ka daudzviet pasaulē vēl šodien sieviete saņem zemāku algu nekā vīrietis arī tad, ja abi dara vienu un to pašu darbu.

 

Taču patlaban pasaulē notiekošajā runa ir par divu veidu aizspriedumiem, proti, – par reliģiskiem aizspriedumiem un rasismu.  Reliģiskas kopienas mūsu pasaulē nereti ir pagalam aizspriedumainas un diskriminējošas, ja arī attiecīgajos reliģiskajos tekstos ir atrodamas tādas domas, ka “mīli savu tuvāko”, “tev nebūs nogalināt” u.tml.  Bībelē ir pietiekami daudz piemēru par citādā nīšanu, kaut vai stāstā par labo samarieti, kas savā kopienā tomēr bija izstumtais.  Hindu reliģijā ļoti ilgi bija un vietām joprojām ir kastu sistēma, tostarp daudzu cilvēku pasludināšana par “neaizskaŗamiem”.Taču par visu vairāk reliģiskajā pasaulē aizspriedumus rada pārliecība: ja tu netici tam, kam ticu es, tad tu esi necilvēks.  Seno krusta kaŗu pamatā bija Romas katoļu Baznīcas pārliecība, ka “pagāni” ir vai nu pievēršanai “pareizajai” reliģijai, vai arī slaktējami.  Ne tik sen sava veida “krusta kaŗi” ir bijuši Ziemeļīrijā, kur katoļi un protestanti gadiem un gadu desmitiem ilgi vieni otrus mušīja nost, jo tie vieni tos otrus neuzskatīja par “pareizajiem”. 

 

Tas, kas patlaban darās Tuvajos Austrumos, arī ir reliģijā pamatots.  Arabu pasaulē nereti gruzdošā pārliecība, ka Izraēla ir jānoslauka no zemes virsas, kā to, piemēram, kādreiz apgalvoja Irānas bijušais prezidents Mahmuds Ahmadinedžads, ir pārliecība, ka islāms ir pārāks par jūdaismu.  Lasītāji droši vien atceras stāstu par jazīdu sektas locekļiem, kuŗi bija spiesti meklēt patvērumu kalnos, jo radikālā “Islāma valsts” kustība tiem pateica – vai nu konvertējieties islāma ticībā, vai arī mēs jūs visus nogalināsim. 

 

Reliģiskiem aizspriedumiem nav jābūt militāriem, tie var būt arī “sabiedriski”.  Es, piemēram, nevaru iet pie dievgalda Romas katoļu baznīcā, jo neesmu katolis, bet nevaru arī iet pie dievgalda savā dzimtajā luterāņu baznīcā, vismaz Latvijā ne, jo Latvijas evaņģeliski luteriskā Baznīca, lūk, ir paziņojusi, ka geji vispār nedrīkst iet pie dievgalda.  Tā ir pietiekami konkrēta diskriminācija, kuŗas pamatā tomēr nav nekā tāda, ko es varētu mainīt.  Vēl atceros, ka pirms pāris gadiem anglikāņu draudzi, kuŗas loceklis esmu bijis jau 20 gadus, apmeklēja menonītu ģimene.  Ģimenes tēvs bija mācītājs, un mūsu draudzē viņš varēja teikt sprediķi, bet pie dievgalda nevarēja nākt, jo mūsu dievgalda process acīmredzot viņam likās “nepareizs”,  kaut arī visās kristīgajās baznīcās dievgalds tomēr ir pamatots vienā un tajā pašā domā par Jēzus miesu un asinīm. Tas ir ļoti skumji, jo visās reliģijās, tostarp islāmā, centrālā mācība tomēr ir tā pati “mīli savu tuvāko”.  Jādomā, ka Jēzus, Muhameds un citi reliģiju tēvi nemaz nebūtu priecīgi par to, ka viņu vārdā cilvēki nodarbojas ar masu slepkavībām.  Diez vai Jēzus būtu īpaši laimīgs par to, ka amerikāņi katru kauju un bezmaz vai katru ieroci “svētī” Dieva vārdā.  Irakas kaŗa laikā daudz bija dzirdams par zaldātiem, kuŗi kaut kāda iemesla pēc nevēlējās piedalīties, piemēram, lūgšanā pirms ēdienreizes un tāpēc tapa no savas kopienas izstumti.  Arī tas nu nav īpaši “kristīgs” process.

 

Ja savukārt runājam par rasismu, tad Amerikā dzīvojošie lasītāji daudz un citur dzīvojošie vismaz mazliet būs dzirdējuši par notikumiem Misūri pavalsts Fergusonas pilsētā, kur pirms vairākām nedēļām policists nošāva neapbruņotu tumšādainu jaunieti. Kopš tā brīža mazo pilsētiņu ir plosījuši nepārtraukti protesti, uz kuŗiem vismaz sākumā pilsēta reaģēja ar gluži militāru attieksmi.  Te runa nav par rasismu, runa ir par to, ka, beidzoties kaŗiem Afgānistānā un Irakā, ASV bruņotie spēki konstatēja, ka to rīcībā ir visāda veida technika, kas kaŗošanai vairs nav vajadzīga, un tāpēc to var atdot pašvaldībām.  Iznākumā pat ļoti mazās pilsētiņās mūsdienās ir līdz zobiem bruņoti transporta līdzekļi, kas domāti izmantošanai territorijās, kuŗās sprāgst mīnas un cita veida sprāgstvielas.  Lasītāji, kas notikumus Fergusonā ir redzējuši televīzijā vai tīmeklī, zina, ka pirmajās dienās pret miermīlīgajiem protestētājiem kaŗa bruņās tērpušies policisti vērsa ieročus, un turpat bija arī nule minētie transporta līdzekļi.  Paskatieties tīmeklī, atradīsit pietiekami daudz attēlu, kuŗos zaldāti Irakā salīdzināti ar policistiem Fergusonā. Atbaidoši, jo policistu uzdevums tomēr ir uzturēt mieru, nevis, piedodiet, mērīties, kuŗam ir lielāks un atbaidošāks stroķis. Taču plašākā nozīmē Fergusonā notiekošā pamatā tomēr ir un paliek prasts un lēts rasisms.  Ziņojot par notikumiem Fergusonā, starp citu, ir konstatēts, ka tumšādaini cilvēki šai pilsētā tiek aizturēti par dažādiem pārkāpumiem, īstiem vai iedomātiem, daudz biežāk nekā citi.  Tā domāt liek, piemēram, stāsts par Seintluisas apgabala policijas kapteini, kuŗš saviem policistiem konkrēti licis aizturēt tumšādainus cilvēkus, izmantojot tādus tekstus kā “pataisīsim šito par melnu dienu” un “padarīsim mūsu cietuma kameras krāsainākas”.  Labi, kapteinis tāpēc tika padzīts no amata, taču tas ir kliedzošs rasisms un līdz ar to nosodāms.

 

Fergusonā 67 procenti iedzīvotāju ir tumšādaini, bet pilsētas mērs ir baltādains, pilsētas policijas komandieris ir baltādains, no pilsētas 53 policistiem tikai trīs ir tumšādaini, visa skolas padome ir baltādaina u.tml.  Tādos apstākļos nav pārsteigums, ja kāds policists pēkšņi pauž domu, ka vienā jaukā dienā būtu sevišķi jācenšas aizturēt tieši tumšādainus cilvēkus, jo cietuma kamerām vajadzētu būt “krāsainākām”. Nepārsteidz arī tas, ka atbilstoši Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) statistikai, pērn 86 procenti visu apturēto automobiļu vadītāju bijuši tumšādaini, un 93 procenti  apturēto automašīnu arestētie vadītāji bijuši tumšādaini.  Vispār 85 procenti no visiem Fergusonā apcietinātajiem cilvēkiem bija tumšādaini, kā arī 92 procenti to, kuŗi aizturēti par “huliganismu”, bija tumšādaini.  Atkārtosim:  Fergusonā tumšādaino cilvēku ir 67 procenti iedzīvotāju.  86, 93, 85 un 92 ir vairāk nekā 67.  Tas nav un nevar būt tāpēc, ka tumšādaini cilvēki automatiski kaut kā būtu nerātnāki vai noziedzīgāki par pārējiem.

 

Starp citu, šajās nedēļās ziņots, ka pēdējo reizi, kad Fergusonā notikušas pašvaldību vēlēšanas, tajās piedalījušies tikai seši (!) procenti tumšādaino iedzīvotāju. Policista amats nav vēlēts amats, taču mērs ir vēlēta amatpersona, skolas padomes locekļi ir vēlētas amatpersonas, un pilsētas domes locekļi (seši, tumšādains ir viens) ir vēlētas amatpersonas.  Pozitīvā nozīmē ziņots, ka protestu laikā aktīvisti ir centušies piereģistrēt daudz lielāku skaitu vēlētāju, tāpat pilsētas policijas vadība ir izteikusies, ka laikam jau būs jācenšas sameklēt vēl kādus tumšādainus cilvēkus, kuŗi varētu strādāt par policistiem.  Protams, ir iemesls padomāt, vai būs īpaši daudz cilvēku, kas gribēs strādāt sistēmā, kuŗā reizēm runa ir par “melnām dienām” un “krāsainām cietuma kamerām”, taču neviens nešaubās, ka lielo protestu pamatā tomēr ir pārliecība, ka pret tumšādainiem cilvēkiem pilsēta un tās policija izturas citādi –negātīvāk.  Tā ir diskriminācija.  Tas ir rasisms.

 

Ne reizi vien esmu rakstījis, ka diskriminācija vienmēr ir neracionāla.  Cilvēks vispirms ir cilvēks, tikai pēc tam viņš ir vīrietis vai sieviete, tumšādains vai baltādains, Romas katolis vai menonīts, arabs vai izraēlietis, gejs vai heteroseksuālis u.tml.  Katru reizi, kad kādam tiek teikts, ka viņš ir kaut kādā nozīmē “nepareizs”, tā ir diskriminācija, tie ir aizspriedumi. Īstenībā – tas ir grēks.  Pasaule būtu daudz labāka, ja tās iedzīvotājiem tomēr izdotos atbrīvoties no rasisma, seksisma, homofobijas, antisemītisma un visa pārējā, kas grauj kopienas un liek cilvēkiem naidoties.  “Mīli savu tuvāko.”  Tā nav sarežģīta gudrība.