Savējais no laukiem
Sallija Benfelde    09.06.2015

 

Valsts prezidents ir ievēlēts un dažās dienās kļuvis mīļš un saprotams daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo, izrādās,  ir sirsnīgs un izpalīdzīgs kaimiņš ar labu humora izjūtu. Jaunievēlētais prezidents arī neplāno dzīvot prezidentiem paredzētajā Jūrmalas rezidencē, bet grib palikt Ogres daudzdzīvokļu mājā – kaimiņi vēlīgi teic, ka pacietīšot apsardzes sagādātās neērtības. Tiesa gan, apsardze par tādu lēmumu nejūtas iepriecināta, jo tas ir sarežģīti un valsts kasei varētu izmaksāt dārgāk nekā Jūrmalas rezidencē vien dzīvojošs prezidents – pieņemšanām un svarīgām sarunām Jūrmala tomēr tikšot izmantota. Lai kā tur būtu ar Jūrmalas rezidenci, Raimonds Vējonis daudzu acīs jau ir kļuvis par savējo, par „lauku puisi”, kas pilsētā ticis uz augšu. Šķiet, neviens arī īpaši nešaubās, ka jaunievēlētais prezidents tiešām domā par valsts drošību un ir gatavs no sirds kalpot Latvijai. Tomēr atzinīgie vārdi par Vējoni ik pa laikam izskan arī tādā kā skumju ietvarā – varēja būt, bet nebij’... jo Egils Levits, kuru atbalstīja daudzi, lielāko tiesu inteliģences un radošo profesiju pārstāvji, netika ievēlēts. 

 

Par ko liecina 3. jūnijā notikušās Valsts prezidenta vēlēšanas?

 

Pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē pirms Prezidenta vēlēšanām notika plašas publiskas diskusijas, kas labi parādīja kandidātu uzskatus, zināšanas un inteliģenci un arī iedzīvotājiem ļāva uzdot savus jautājumus. Lai arī balsošana par Valsts prezidentu joprojām bija aizklāta un nav skaidrs, kuŗi opozicijas partiju deputāti balsoja par Raimondu Vējoni pēdējā kārtā un kāda bija viņu motivācija, partijas sevi ir parādījušas, gribas pat teikt – atmaskojušas. Ja vien vēlētāju atmiņa nebūs pavisam īsa, tad nākamajās Saeimas vēlēšanās Mārtiņa Bondara vadītā Latvijas Reģionu apvienība netiks pāri piecu procentu barjērai. Jā, daudzās priekšvēlēšanu aptaujās Bondars bija pirmais, jo „viņš tāds smuks un glīti ģērbies”.

 

Tomēr Valsts prezidenta vēlēšanas nav skaistumkonkurss, Valsts prezidentam nav vajadzīgas ambīcijas un vēlme izrādīties, bet ir jābūt skaidram redzējumam par Latviju vismaz tuvākajos četros gados. Piemēram, vienā no diskusijām kandidātiem tika vaicāts, kas, pēc viņu domām, būtu darāms, lai mazinātu augošo sociālo nevienlīdzību, plaisu, kas šķir mazturīgos un nabagos no tiem, kuŗiem maizes rieciens un zāles slimošanas reizēs nav problēma. Bondara atbilde bija īsa: izglītība. Teorētiski tas, protams, ir pareizi, bet šodien, rīt un parīt ir jāizdzīvo arī tiem, kas jau ir pusmūžā vai saņem pensijas. Kur un kādā profesijā mācīties cilvēkiem pēc piecdesmit vai pensionāriem? Izglītība tomēr maksā naudu un bezdarbnieku kursi, par kuŗiem maksā valsts vai Eiropas fondi, diemžēl neko daudz nepalīdz, jo valstī nav darbavietu. Arī daudzas citas Bondara atbildes bija līdzīgas un paustas ar pārākuma smaidiņu sejā. Tāpat arī grūti saprast, kāpēc pēc tam, kad Bondars vēlēšanās kā pirmais izkrita no kandidātu saraksta, jo saņēma tikai savas frakcijas balsis, tika paziņots, ka frakcija balsos pret visiem kandidātiem? Līdzīgi bija ar Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai frakciju, kas savu nostāju pauda jau pirms vēlēšanām – viņi balsošot pret visiem visās kārtās. Var saprast, ja tiek balsots pret tādu partiju kandidātiem, kuŗu nostāja un arī partijas programma ir ļoti atšķirīga vai pat pretēja pārējo partiju nostādnēm, kā, piemēram, tas bija ar Saskaņas kandidātu Sergeju Dolgopolovu. Kāpēc balsot pret Egilu Levitu un Raimondu Vējoni, ja viņu nostādnes nav pretrunā ar abu minēto frakciju partiju nostādnēm? Sakarīgas atbildes uz šo jautājumu tā arī nebija.

 

 

Bēdīgi izskatījās Vienotība, kuŗa mēģināja gan pildīt zaļzemniekiem doto solījumu un balsot par Vējoni, gan arī balsot par Levitu, jo vairāki frakcijas deputāti jau pirms vēlēšanām runāja par atbalstu Levitam. Arī Nacionālā apvienība (NA), lai gan it kā stingri bija par savu kandidātu Levitu, pirms pēdējās balsošanas kārtas, kad sarakstā bija palicis tikai Vējonis, svārstījās balsot par vai pret viņu. Vienīgi Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) stāvēja kā klints un neielaidās sarunās par to, ka varētu balsot par kādu citu kandidātu. Vējonis tomēr tika ievēlēts, jo acīmredzot kaut kādu iemeslu dēļ vai nu kādi deputāti no NA un opozīcijas vai arī tikai no opozicijas balsoja par viņu. Varētu vēl saprast, ja šie deputāti tagad neslēptos un paskaidrotu savu izvēli – piemēram, nav gribējuši otras vēlēšanas, jo tad nav zināms, kādi „trusīši tiktu izvilkti no cepures” un publiskām diskusijām laika vairs nebūtu. Tomēr gan NA, gan opozicijas partijas dievojas, ka vēlējuši pret Raimondu Vējoni un pat rāda mobilajā telefonā nofotografētus balsošanas biļetenus. Nožēlojami, varētu domāt, ka balsojums par Vējoni ir noziegums, kas rūpīgi jāslēpj. Jāteic, ka partiju izturēšanās skaidri liecināja, ka valsts un tās intereses nekādi nav to vērtību sarakstā – personīgās ambīcijas, izdevīgums, aizkulišu norunas un intrigas gan ir cieņā. Un, protams, daudziem Saeimas deputātiem Egils Levits ar savu tiesiskas valsts un demokratijas izpratni bija kā dadzis acīs, kā ļauns sapnis, kas draud ar godīgu, taisnīgu un likumīgu valsts pārvaldi, jo bija skaidrs, ka viņš izmantotu visas Prezidenta pilnvaras un iespējas, lai beidzot sakārtotu jautājumus, kas saistīti ar tiesiskumu.

 

 

Lai gan Latvijas pilsoņi nevar balsot par Prezidentu, savu attieksmi vēlētāji pauda. Kā jau minēju, daudzās aptaujās pirmais bija Mārtiņš Bondars un cilvēku sarunas liecināja, ka viņiem patīk Bondara izskats un apģērbs. Daudzviet populārākais bija Egils Levits vai arī viņš bija uzreiz aiz Bondara. Nepatīkami bija dzirdēt pārspriedumus par to, ka Egils Levits, protams, ir godīgs un ir profesionālis ar labām zināšanām un pieredzi, bet „nav latvietis”. Varētu jautāt, ko nozīmē „īsts latvietis”, vai tas ir kāds īpašs asins sastāvs un vai runātāji par „īstajiem latviešiem” ir pārliecināti, ka pēc gadsimtiem, kuŗos tagadējā Latvijas territorijā ir gan viesojušies, gan saimniekojuši cilvēki ar dažādu etnisko izcelsmi, vispār var runāt par kaut kādu „tīro latvieti”? Piederību tautai un nācijai nosaka ne jau etniskā izcelsme, bet pārliecība, uzskati un rīcība. Prezidenta vēlēšanu dienas rītā sarunā ar žurnālistiem jurists Aivars Borovkovs sacīja – ja Saeima neievēlēs Egilu Levitu, tas nozīmēs, ka Latvijas sabiedrība vēl nav gatava tik augstai kvalitātei, acīmredzot ar to domājot, ka polītiķi neuzdrīkstētos neievēlēt labāko un profesionālāko prezidenta kandidātu, ja sabiedrībai būtu vairāk skaidrības, kādam jābūt Valsts prezidentam. Jāpiebilst, ka Saeimā būtu mazāk deputātu, kuŗiem tirgošanās par amatiem un labumiem ir pavisam normāla lieta, ja, vēlot deputātus, mēs paši izvēlētos nevis veiklākos darboņus, kas ir gatavi mazliet dalīties ar valstij izkrāpto, vai smukākos, bet gan godīgākos un gudrākos. 

 

 

Latvijai ir Prezidents Raimonds Vējonis, kuŗam neko daudz pārmest nevar, kaut arī viņš ir daļa no varas, no tā, ko dēvējam par sistēmu. Tādēļ atliek cerēt, ka Prezidents neļaus sistēmai sevi vadīt. Cerības uz izcilu Prezidentu jāatliek uz četriem gadiem.