Sāls mistērija
Juris Lorencs    05.04.2022

 

 

Dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā, no Latvijas veikaliem sāka pazust sāls. Es pats biju liecinieks, kā dažās stundās iztukšojās veikala “Maksima” plaukti Ģertrūdes ielā Rīgā. Vakarā sāls bija pazudusi arī citos apkārtnes veikalos. Pirms diviem gadiem, Covid-19 pandēmijas sākumā, tika patukšoti makaronu, rīsu, griķu un eļļas plaukti. Šoreiz tika izpirkta vienīgi tā saucamā rupjā sāls. Bet bija interesanti, ka joprojām varēja nopirkt attīrīto jeb smalko sāli un dažāda veida eksluzīvos “gourmet salt”. Kā skaidrojama šāda izvēla? Lai šī intriga paliek raksta noslēgumam.

 

Saprotams, iemesls šim pirkšanas bumam bija kaŗš. Jaunās Derības pēdējā sadaļā, Jāņa Atklāsmes grāmatā, kas dažkārt tiek saukta sengrieķu valodas vārdā par Apokalipsi, pieminēti četri jātnieki. Teologi uzskata, ka tie simboliski attēlo pēdējo dienu notikumus jeb pasaules galu. Pirmais Apokalipses jātnieks nozīmē viltus pravieti jeb antikristu, otrais – kaŗu, trešais - badu, bet ceturtais – nāvi. Var strīdēties par to, kuŗš tad šodien ir viltus pravietis. Iespējams, Krievijas prezidents Putins, kuŗš uzstājas kā konservatīvo un kristīgo vērtību aizstāvis. Liekulības augstākais kalngals! Toties pavisam droši var apgalvot, ka viņa rosinātā agresija pret Ukrainu ir atbrīvojusi pārējos Apokalipses jātniekus - kaŗu, badu un nāvi. Ukraina un Krievija ir pasaules “maizes klētis”. No tā, kādas solās būt kviešu, miežu, rudzu, kukurūzas un saulespuķu ražas šajās divās zemēs, ir atkarīgas graudu cenas pasaules biržās un pārtikas cenas veikalu plauktos. Ukraina un Krievija nodrošina aptuveni 30% no pasaules kviešu, 20% kukurūzas un 75 % saulespuķu eļļas eksporta. Mēs vēl nezinām, kā tālāk attīstīsies kaŗa darbība, bet skaidrs, ka lielas platības Ukrainā šogad var palikt neapsētas vai nenovāktas. Tā kā kuģu un vilcienu kustība ir apgrūtināta, nav skaidrības par to, kā Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā ievāktās ražas tiks nogādātas pasaules tirgos. Daļa no lauksaimniecības platībām Ukrainā ir mīnētas. Papildus riska faktori ir Krievijai un Baltkrievijai uzliktās sankcijas, Melnās un Azovas jūru ostu blokāde, mīnētie lauki. Arī augošās degvielas, minerālmēslu un sēklu cenas. ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs brīdinājis, ka “Ukrainas kaŗš ir sarāvis piegādes ķēdes, augušas transporta izmaksas un pārtikas cenas. Jādara viss, lai apturētu bada viesuļvētru un pasaules pārtikas sistēmas sabrukumu”.

 

Tas, ka pārtikas cenas augs, vēl ir tā mazākā bēda. Pašreizējā krize var izraisīt īstu badu. Pārtika būs, bet dārga un ne visi to varēs atļauties. Liela daļa pasaules dzīvo no rokas mutē, turklāt ne tikai pārnestā, bet gluži burtiskā nozīmē. Rietumnieki, kuŗi ir ceļojuši Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Dienvidāzijā, būs pamanījuši, ka daudzas mājsaimnieces katru rītu dodas uz tirgu. Var jau jūsmot par to, ka tiek pirkti svaigi vietējie produkti. Turklāt tas taču tik jauki- sastapt cilvēkus, kaulēties, papļāpāt, Rietumos mēs to jau esam aizmirsuši. Bet patiesība ir daudz skarbāka. Lielākajai daļai ģimeņu vienkārši nav naudas, lai iepirktu pārtikas rezerves kaut dažām dienām. Es pats esmu redzējis, kā Āfrikas valstīs Ganā un Togo mājsaimnieces tirgū pērk 50 gramus cukura, 100 gramus saulespuķu eļļas, trīs kartupeļus, divus tomātus un sauju rīsu- jo vairāk nevar atļauties. Var atteikties no kafijas un cigaretēm, no laikraksta, mobilā telefona, interneta un benzīna, pat no zālēm. Bet nav iespējams atteikties no elementāras pārtikas, no maizes. Īpaši apdraudētas ir Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstis, pirmām kārtām Maroka, Alžīrija, Tunisija, Ēģipte, Libāna un Turcija. Kādas ir trūcīgo marokāņu brokastis? Eļļā apviļāti baltmaizes gabaliņi, apelsīns un zaļā tēja. Izslavēto kuskusu daudzas marokāņu ģimenes var atļauties labi ja reizi nedēļā, piektdienās, kad to parasti gatavo pēc mošejas apmeklējuma. Ēģiptieša brokastis – vārītas, saspaidītas pupiņas, sīpols, maize, melnā tēja. Tātad visam pamatā ir maize. Un tieši graudu cenas ir tās, kas patlaban aug visstraujāk. Notiekošais var būt par pamatu vēl nebijušai polītiskai nestabilitātei, nemieriem un jaunām bēgļu plūsmām uz Eiropu.

 

Tā kā Latvija ir daļa no globālā tirgus, arī mūsu valstī gaidāms pārtikas cenu pieaugums. Saprotams, par tās trūkumu nebūtu jāuztraucas. Saražotās pārtikas apjoms (graudi, gaļa, olas, piena produkti, kartupeļi, rapšu eļļa, konfektes, alkohols utt.) tālu pārsniedz pašas Latvijas vajadzības. Tā, piemēram, 2020. gadā tika iegūta līdz šim lielākā graudu kopraža Latvijas vēsturē, ap 3, 4 miljoni tonnu. Saprotams, lielākā daļa graudu (pārsvarā kvieši) tiek eksportēta. Nozīmīgākie tirgi ir Nigērija, Saūda Arābija un Alžīrija. Interesanti, ka Latvija ir viena no lielākajām rudzu eksportētājām pasaulē, trešajā vietā aiz Polijas un Vācijas. 2020. gadā mūsu zemnieki eksportēja 168 000 tonnu rudzu.

 

Bet kā tad ir ar to rupjo sāli? Iemesls tās izpirkšanai ir pavisam prozaisks- jo rupjo sāli latvieši lieto konservēšanai! Iespējams, tas ir mīts, bet mājsaimnieces uzskata, ka tieši rupjā sāls piešķir neatkārtojamu garšu marinētiem gurķiem, sēnēm, pašdarinātām tomātu mērcēm un citiem “lauku labumiem”. 20. gadsimtā latvieši ir piedzīvojuši vairākus kaŗus, revolūcijas un okupācijas. Divas izsūtīšanas uz Sibiriju. Komūnistisko plānveida ekonomiku un tukšos veikalu plauktus. Un tomēr mēs esam izdzīvojuši – pa daļai pateicoties tieši piemājas saimniecībai un pašapgādei. Pašu izaudzētiem kartupeļiem, burkāniem, bietēm, sīpoliem un ogām. Arī mājās gatavotiem konserviem un ievārījumiem. Šī tradicija gluži vai instinktu līmenī saglabājusies vēl šodien. Daudzām ģimenēm laukos un mazpilsētās joprojām ir savi sakņu dārzs un augļu koki- pat tad, ja rocība atļauj to visu nopirkt veikalā. Jo tā ir garšīgāk, veselīgāk, interesantāk. Un kas nav mazsvarīgi šodienas apstākļos – arī lētāk.