J. Lorencs 09.08.2022
Noslēgusies partiju un polītisko apvienību deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana 14. Saeimas vēlēšanām, kas paredzētas šī gada 1. oktobrī. Centrālā vēlēšanu komisija apstiprinājusi deviņpadsmit sarakstus: Apvienība Latvijai, Apvienotais saraksts, Attīstībai/Par!, Jaunā Vienotība, Katram un katrai, Kristīgi progresīvā partija, Konservātīvie, Latvijas krievu savienība, Latvija pirmajā vietā, Nacionālā apvienība, Progresīvie, Republika, Saskaņa, Suverēnā vara, Stabilitātei!, Tautas varas spēks, Tautas kalpi Latvijai, Vienoti Latvijai un Zaļo un zemnieku savienība. Tātad par trim sarakstiem vairāk nekā 2018. gadā notikušajās 13. Saeimas vēlēšanās. Kā liecina jūlija beigās veiktā socioloģiskā aptauja, ko veikusi kompānija SKDS, no pieteiktajiem kandidātu sarakstiem 5 % barjeru teorētiski var pārvarēt divpadsmit partijas vai polītiskās apvienības. Divpadsmit frakcijas nākamā Saeimā, no kuŗām astoņas, iespējams, būs pārstāvētas ar sešiem deputātiem- tas būtu rekords atjaunotās Latvijas vēsturē. It kā apliecinājums mūsu demokratijai. Patiesībā pasaules un arī pirmskaŗa Latvijas pieredze liecina, ka tik daudzas partijas parlamentā tikai traucē tā darbam. Ir grūti sastādīt stabilu koalīciju, par katru amatu notiek ilga un sīkumaina tirgošanās. Protams, visu var izmainīt vēlēšanu kampaņa. Īpaši tāpēc, ka 27 % aptaujāto vēl nav izlēmuši, par ko balsot. Savukārt 13 % apgalvo, ka Saeimas vēlēšanās nepiedalīsies. Bet vai vēlēšanu kampaņa jau notiek? Un kāda tā būs šoreiz?
Labi atceros Tautas Frontes laikus un Latvijas Augstākās padomes vēlēšanas, kas notika 1990. gada 18. martā. Likmes bija augstas - ievēlētajiem deputātiem vajadzēja pieņemt deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kas arī tika izdarīts 4. maijā. Es tolaik palīdzēju savam kolēģim (abi strādājām LU Fizikas un matemātikas fakultātē) Andrejam Panteļējevam, kurš vēlēšanās startēja Rīgas pilsētas 1. vēlēšanu apgabalā. Divatā katru dienu apstaigājām vairākus desmitus dzīvokļu pilsētas centrā, mēneša laikā apmēram sešus simtus. Tolaik Rīgā māju parādes durvis vēl netika slēgtas. Rets bija tas mājoklis, kuŗā mūs atteicās ielaist. Cilvēki varbūt nepiekrita Tautas frontes idejām, bet viņi vismaz bija ar mieru sarunāties. Šodien mēs netiktu tālāk par noslēgtajām parādes durvīm, nemaz nerunājot par ielaišanu dzīvoklī. Kopš Covid-19 pandēmijas sākuma klauvēšanas (door- knocking) polītiskās kampaņas piedzīvo krizi visā pasaulē. Cilvēki izvairās no tieša kontakta, jo baidās saslimt. Psihologi apgalvo, ka telefona zvans šodien esot tikpat efektīvs kā tiešais kontakts, saruna aci pret aci. Es tam gan negribētu piekrist. Jo parasti rodas jautājums - kā jūs dabūjāt manu telefona numuru, kuŗš jums to iedeva? Pa šiem trīsdesmit gadiem Latvijas sabiedrība ir mainījusies. Distance starp vēlētāju un tiem tur augšā kļuvusi lielāka. Es pat nezinu, kāds tam ir iemesls. Polītiķu arogance, augstprātība? Gan jau tāpat nobalsos, kur tad liksies! Bet varbūt tā ir nedrošība, ko rada neprasme sarunāties ar cilvēkiem, nespēja sarežģītas lietas izskaidrot vienkāršiem vārdiem. 1990. gadā vēlēšanu galvenais jautājums bija par vai pret neatkarību. Šodien deputātu kandidātam nākas runāt par nodokļiem, Eiropas polītiku, klimata pārmaiņām un enerģijas tarifiem. Lietas, kas daudziem vēlētājiem (patiesībā arī pašiem kandidātiem) šķiet sarežģītas un nesaprotamas.
Tomēr Latvijā joprojām populāras ir deputātu kandidātu tikšanās ar iedzīvotājiem. Par lielām tautas sapulcēm tās gan būtu grūti nosaukt, jo uz šādiem pasākumiem parasti ierodas labi ja simts cilvēku. Pilsētu parkos un ielās drīz būs redzami aģitācijas galdiņi, pie kuŗiem varēs saņemt informāciju par kandidātiem un partiju programmām. Ja laimēsies, varbūt pat izdosies sastapt dzīvu deputātu vai ministru. Parādījušies pirmie reklāmas plakāti. Liepājā par sevi atgādina Nacionālā apvienība, bet no Rīgas tramvajiem uz mums raugās Apvienotā saraksta kandidātu sejas. Saprotams, aģitācijai noder arī neuzkrītoša piedalīšanās publiskos pasākumos- pilsētu svētkos, sporta sacīkstēs, gadatirgos, dievkalpojumos utt. 15. augustā, kad Latvijas katoļi pulcēsies Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā, starp viesiem būs arī daudzi polītiķi. Jo pastāv diezgan liela cerība, ka tieši mana svētssvinīgā, rūpju pilnā seja kaut uz mirkli pavīdēs televīzijas ekrānā! Dažkārt dzird pārmetumus, ka polītiķi vairāk domā nevis par to, kā uzrunāt un pārliecināt vēlētājus, bet gan par šovu, par ārišķīgu izrādīšanos. Pa daļai tam varētu piekrist. Tomēr patiesība ir tāda, ka daudzi cilvēki vēlas redzēt tieši šo polītisko šovu. Jo kā gan citādi lai izskaidro faktu, ka katrā Saeimā atkal un atkal tiek ievēlētas slavenības, pazīstami aktieri, mūziķi un sportisti, kuŗi vēlāk izrādās pagalam vāji polītiķi.
Modernais laikmets raksturīgs ar to, ka tiek pārdota ne tik daudz pati prece, cik tās imidžs, ārējais iepakojums. To pašu var teikt par deputātu kandidātiem. Tautai pasniedz nevis reālu cilvēku, bet gan mediju radītu tēlu, kādam vajadzētu izskatīties nākamajam deputātam. Jāņem vērā apstāklis, ka mēs dzīvojam laikā, kad technoloģijas, it īpaši sociālie tīkli maina politisko kampaņu raksturu. Ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam šobrīd ir ap 74 000 reģistrēto sekotāju twitterī, Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam - 45 000, aizsardzības ministram Artim Pabrikam - 42 000. Tas ir daudz vairāk par jebkuŗa Latvijas drukātā medija tirāžu. Es to saucu par čivinātāju kampaņu, jo angļu valodā vārds tweet nozīmē čivināt. Tas gan nenozīmē, ka šī čivināšana būtu nenopietna. Polītikas eksperti uzskata, ka tieši aktīvitātes sociālajos tīklos bija viens no iemesliem Attīstībai/Par un Progresīvo panākumiem Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās 2020. gada vasarā. Izmaiņas ir tik straujas, ka likumdošana un valsts iestādes tām netiek līdzi. Jo atšķirībā no radio, televīzijas un drukātajiem medijiem, čivinātāju kampaņas nav iespējams kontrolēt un ierobežot. Bet pagaidām apbruņosimies ar pacietību. Partiju vēlēšanu maratons vēl tikai sācies. Par savdabīgu starta šāvienu var uzskatīt 5. augustā notikušo izlozi, kuŗā tika noteikti partiju kārtas numuri vēlēšanu listē. Tik ļoti kārotais pirmais numurs iekrita Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa partijai Jaunā Vienotība. Tā vien izskatās, ka 14. Saeimas vēlēšanās pats liktenis pūš valdošo polītisko spēku burās.
Atpakaļ
.jpg)
