Rezultāts
Kārlis Streips    08.01.2019

 

 

Pirmdien, 7. janvārī, Valsts prezidents Raimonds Vējonis oficiāli nosauca Eiropas parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu no Jaunās Vienotības partijas par kandidātu Latvijas premjerministra amatam. Tas bija trīs mēnešus un vienu dienu pēc 13. Saeimas vēlēšanām - nekad atjaunotās republikas laikā nav bijis vajadzīgs tik ilgs laiks, lai nonāktu pie rezultāta. Turklāt Kariņa kungs ir teicis, ka valdības deklarācijas izstrādāšana varētu prasīt divas nedēļas, pirms Ministru kabineta sastāvu virzīt apstiprināšanai Saeimā, un tādā gadījumā no vēlēšanām līdz jaunā kabineta darbības uzsākšanai būs jau pagājuši trīsarpus mēneši. Lasītāji atcerēsies, ka tajā laika posmā vispirms valdības veidošanu Valsts prezidents uzticēja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadītājam Jānim Bordānam, pēc tam partijas KPV LV pārstāvim Aldim Gobzemam, bet ne vienam, ne otram neizdevās atrast nepieciešamo kopsaucēju. Krišjānis Kariņš savukārt pavadīja pāris nedēļas sarunās ar potenciālajiem koalīcijas partneriem pirms pirmdien viņš varēja doties pie Vējoņa kunga ar gatavu piedāvājumu.

 

Uzreiz vēlos uzsvērt, ka Kariņa kungs, ja tiks apstiprināta viņa valdība, kļūs par Latvijas pirmo premjeru, kuŗš nācis no tā dēvētās vecās trimdas. Krišjānis Kariņš ir dzimis 1964. gadā Delavēras štatā. 1988. gadā viņš ieguva bakalaura gradu Pensilvānijas universitātē ar specialitāti valodniecībā, savukārt 1996. gadā sekoja doktora grads tajā pašā specialitātē. Vēl pirms tam, 1994. gadā, Kariņš pārcēlās uz Latviju un nodibināja uzņēmumu Lāču ledus. 2002. gadā viņš bija viens no partijas Jaunais laiks dibinātājiem un tā paša gada rudenī kļuva par Saeimas deputātu. Aigara Kalvīša valdībā no 2004. gada decembra līdz 2006. gada aprīlim Kariņš bija ekonomikas ministrs. 2009. gadā viņš ievēlēts Eiropas parlamentā, un turpat viņš ir darbojies visu šo laiku. Pērnajās, 13. Saeimas vēlēšanās Kariņš nebija Jaunās Vienotības kandidāts, taču bija apvienības priekšsēdētājs. Viņš ir precējies, ģimenē aug četri bērni. Vēlēsim veiksmi jaunajā amatā! Vēstīts, ka Kariņa vietā Briselē varētu stāties kādreizējais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Aleksejs Loskutovs, kuŗš bija 12. Saeimas deputāts, bet pērn netika ievēlēts parlamentā. Tiesa, viņš gan Eiropas parlamenta deputāts būs tikai uz pāris mēnešiem, jo, kā zināms, maijā būs jaunas vēlēšanas. Protams, ja laime (lasi – vēlētāji!) uzsmaidīs, Loskutova kungs tiks pie pats sava piecu gadu termiņa Briselē.

 

Nākamais lielais darbs Krišjānim Kariņam būs valdības deklarācijas izstrādāšana. Preses konferencē pēc izvirzīšanas amatam viņš par topošās valdības prioritātēm nosauca finanču sektora sakārtošanu, tiesiskumu, cīņu pret korupciju, ēnu ekonomikas apkarošanu, izglītības reformu turpināšanu, obligātās iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu elektroenerģijas tirgū, veselības aprūpes sistēmas reformu pilnveidošanu, territoriālo reformu, kā arī demografijas jautājumus. Citiem vārdiem sakot, pa drusciņai no katras partijas, kuŗa paredz piedalīties koalīcijā, priekšvēlēšanu solījumiem un iecerēm.

 

Tuvāk par iepriekšteikto. Demografija Latvijā ir ļoti būtisks jautājums, jo dzimstība joprojām mūsu valstī ir zemā līmenī, simtiem tūkstoši valstspiederīgo dzīvo ārpus valsts un daudzos darba tirgus sektoros jau tagad izmisīgi sāk pietrūkt darbaroku. Kad Krišjānis Kariņš sāka sarunas par valdības veidošanu, Nacionālā apvienība nāca ar piedāvājumu valdībai pievienot speciālo uzdevumu ministru demografijas lietās, kā savu kandidātu piesakot pērnā gada vēlēšanās caurkritušo Imantu Parādnieku. Savukārt KPV LV, domājot par to, vai pievienoties K. Kariņa veidotajai valdībai, nāca ar uzstādījumu, ka valdības locekļu skaitu nedrīkst palielināt. Priekšvēlēšanu laikā partija piedāvāja visai radikālu ministriju skaita samazināšanu, partijas programmā solot "izveidot efektīvu un rīcībspējīgu valdību, kas sastāv no sešiem ministriem un premjerministra." Ja reiz tas nesanāks, tad partija vēlas vismaz ministru skaita nepalielināšanu. Tam Kariņa kungs ir piekritis, taču KPV LV būtībā centās viņa valdību torpedēt vēl pirms tās izveidošanas, iekšlietu ministra amatam izvirzot jau minēto Aldi Gobzemu. Laikā, kad viņš pats centās izveidot valdību, Satversmes aizsardzības birojs (SAB) paziņoja, ka izmeklēšana par to, vai viņam piešķirt pielaidi valsts noslēpumam, varētu ilgt trīs, varbūt pat sešus mēnešus. Iekšlietu ministrs cita starpā pārrauga Drošības policiju, kuŗa, starp citu, kopš šī gada sākuma ir kļuvusi par Nacionālo drošības dienestu, un arī tur pielaide valsts noslēpumam noteikti ir vajadzīga. Vienādi vai otrādi, no A. Gobzema kā kandidāta KPV LV atteicās vienlaikus ar lēmumu tomēr piedalīties koalīcijas veidošanā. Pats Gobzems, savukārt, ir teicis, ka viņš par Kariņa valdību nebalsos un ir aicinājis citus KPV LV deputātus darīt tāpat. Grūti spriest, vai kāds cits no deputātiem šim aicinājumam pievienosies, jo jādomā, ka tie saprot, ka būt koalīcijā tomēr ir labāk nekā būt opozīcijā.

 

Par opozīciju runājot, ir skaidrs, ka nekad nekādas izredzes pievienoties koalīcijai nebija polītiskajam jēdzienam Saskaņa sociāldemokratiskā partija. Savukārt Latvijas zaļo un zemnieku savienība (ZZS) no valdības sarunām tika izslēgta tikai tāpēc, ka JKP uzmeta lūpu un paziņoja, ka ZZS pārāk pārstāvot "veco polītiku." Tas, pirmkārt, ir dīvaini, ņemot vērā to, ka arī Jauno Vienotību un it īpaši Nacionālo apvienību veido polītikas veterāni (turklāt arī pats J. Bordāns savulaik bija tieslietu ministrs "vecajā polītikā"), un, otrkārt, "zaļajiem zemniekiem" no 11 pērn ievēlētajiem deputātiem veseli seši, tātad vairāk nekā puse, ir valdības ministri aizejošajā Māra Kučinska valdībā. Tā nav pieredze, no kuŗas šķiet īpaši prātīgi atteikties, turklāt laika gaitā ZZS ir pierādījusi, ka opozīcijā tā spēj būt krietni viltīga. Arī koalīcijā esot, "zaļie zemnieki" reizēm ir biedrojušies vairāk ar opozīciju nekā ar koalīcijas partneriem. Laiks rādīs, kā viņi uzvedīsies šoreiz.

 

Topošajā valdībā savus amatus saglabās divi ministri. Edgars Rinkevičs (Jaunā Vienotība) ir ārlietu ministrs kopš 2011. gada, un, ņemot vērā pašreizējās pasaules globālās problēmas, šķiet gudri šo zirgu nenomainīt upes vidū. Kultūras ministres portfeli saglabās Dace Melbārde (NA). Vēl četri kādreizējie ministri par tādiem kļūs atkal. Artis Pabriks (Attīstībai/Par!) atgriezīsies aizsardzības ministra amatā, kur viņš sabija visās trīs Valda Dombrovska valdībās (A. Pabriks arī ir bijis ārlietu ministrs). Jānis Reirs (JV) aizejošajā valdībā bija labklājības, jaunajā būs finanču ministrs. Kaspars Gerhards (NA) pārcelsies no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības uz Zemkopības ministriju, bet kādreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele (pērn nav ievēlēta) jaunajā valdībā kļūs par veselības ministri. 

 

Jaunajai valdībai būs daudz darāmā, sākot ar to, ka nedēļu pēc jaunā gada sākumā vēl nav sācies darbs pie šī gada valsts budžeta izstrādāšanas. Tās piecas partijas, kuŗas būs koalīcijā, ideoloģiskā nozīmē nav īpaši saderīgas. Turēsim īkšķus, ka tās spēs pārvarēt iekšējās pretrunas un sadarboties. Nestabila valdība nav vajadzīga nevienam!