EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Restitūcija
51032
Foto: Delfi

Kārlis Streips    27.01.2015

 

Neapstrīdams Otrā pasaules kaŗa vēstures fakts ir tāds, ka mūsu valstī  neviena tauta procentuālā izteiksmē nav cietusi vairāk par ebrējiem.  Tauta, kuŗa Latvijas territorijā dzīvojusi gadsimtiem ilgi, kuŗu reizēm mīļi un reizēm stereotipiski un šabloniski aprakstīja mūsu literātūras dižgari, kuŗa mūsu sabiedrībai devusi tādus pasaulē  pazīstamus cilvēkus kā gleznotājs Marks Rotko, kinorežisors Sergejs Eizenšteins, lielais domātājs Jesaja Berlins, pasaules šacha čempions Michails Tāls, mūsu laikraksta ilggadējais polītiskais komentētājs Franks Gordons un daudzus citus, kaŗa laikā tika iznīcināta gandrīz pilnībā.  Pēc kaŗa tikai pieci procenti Latvijas ebrēju joprojām bija dzīvi, dažos gadījumos vien tāpēc, ka 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos uz Sibiriju tika izsūtīti arī viņi.  Ebēji gāja bojā Rīgas geto, viņus nošāva Biķernieku mežā un citur.  Kad „aptrūkās” Latvijas ebrēju, nacisti tos “importēja” no citām Eiropas vietām.  Tikpat skaidri zināms ir arī tas, ka ne jau uz Latviju atskrēja bars vāciešu, kuŗi vieni paši nogalināja gandrīz visus ebrējus.  Nē, viņiem arī bija latviešu “palīgi” no bēdīgi slavenās Arāja komandas un ne tikai.

 

Par to šonedēļ rakstu tāpēc, ka kārtējo reizi mūsu valstī ir uzjundījies jautājums par tā dēvēto ebrēju īpašumu restitūciju.  Iespējams, lasītāji atcerēsies, ka šī ir tā problēma, kuŗa mūsu polītiskajās aprindās kā karsts kartupelis viļāta jau sen, pirms pāris gadiem tieslietu ministram Gaidim Bērziņam pat aizejot no amata, lai tik nebūtu par šo smago jautājumu  jādomā un jārīkojas.  

 

Šoreiz situācija ir citāda.  Pirmkārt, nu jau ir runa tikai par pieciem īpašumiem, tajā skaitā par kādreizējām sinagogām un ebrēju kapsētām. Savulaik bija  doma arī bija par kompensāciju naudas izteiksmē, patlaban tā vairs nav aktuāla.  Turklāt zīmīgi ir tas, ka restitūcijas jautājums vairs nav Tieslietu, bet gan Ārlietu ministrijas pārziņā, un tas liecina par tā starptautisko nozīmīgumu. Īpaša loma tajā joprojām ir Amerikas Savienotajām Valstīm.  Par restitūciju runāja toreizējā ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone, kad viņa viesojās mūsu valstī, par to ir runājuši ASV vēstnieki. Amerikai ir pat īpašs sūtnis ebrēju jautājumos – Duglass Deividsons, arī viņš Latvijā redzēts ne reizi vien.

 

Savukārt polītiskajās aprindās jautājums kārtējo reizi nav ticis viennozīmīgi uztverts. Nesen kādā intervijā Saeimas priekšsēde Ināra Mūrniece (NA) stāstīja, ka cilvēciski jau viņai it kā nebūtu iebildumu pret īpašumu restitūciju, īpaši tāpēc, ka spīkere  redzējusi kādreizējo sinagogu Kandavā un viņai sirds sāpot par to, kādā stāvoklī celtne ir patlaban.  Taču gandrīz tajā pašā elpas vilcienā I. Mūrniece piebilda, ka polītiskā nozīmē gan tas neesot tik vienkārši risināms, jo, iespējams, ja Saeima sāks spriest par „ebrēju lietu”, varētu parādīties arī citi prasītāji, piemēram, Sarkanais krusts, un tas esot īpaši sarežģīti, jo īpašumu denacionalizācijas process jau sen ir beidzies.  NA tāpēc vēloties par katru iespējamo ebrēju īpašumu diskutēt atsevišķi un individuāli.

 

Par to, ka denacionalizācijas process ir beidzies, šaubu nav.  Taču  ir viens gluži  konkrēts aspekts, proti, deportācijās, piespiedu emigrācijā lielākoties gāja bojā viens vai vairāki ģimenes locekļi,  citi palika dzīvi.  Tie, kuŗi palika dzīvi, pēc PSRS sabrukšanas varēja pieprasīt kādreizējos īpašumus. Īpašumus varēja pieprasīt ne vien tiešie īpašnieki, bet arī viņu mantinieki.  Pieļauju, ka ir pietiekami daudz Laika un Brīvās Latvijas lasītāju, kuŗi tādējādi Latvijā ir ieguvuši vai atguvuši savus īpašumus.

 

Ebrēji gāja bojā veselām ģimenēm, tika iznīcināti vecvecāki, vecāki, bērni, mazbērni. Pēc 50 gadiem vairs nebija neviena, kas varētu mantot kādreizējos īpašumus.  Protams, tā nav Latvijā vien – atminēsimies gadījumu pirms pāris gadiem, kad Vācijas dienvidos tika uziets milzīgs krājums mākslas darbu, tostarp pat Šagāla un Matisa.  Tos  savulaik bija nolaupījuši nacisti, un jautājums par to, vai varēs atrast darbu kādreizējos īpašniekus, ir atklāts joprojām.

 

Latvijā turklāt runa ir par īpašumiem, kuŗi nav vis individuālā, bet gan kopienas piederībā, proti, nevienam individualam nepieder ne sinagoga, ne kapsēta.  Tas ir ebrēju kopienas īpašums. 

 

Arguments, ka varētu pieteikties arī citi prasītāji, tomēr neiztur kritiku.  Latvija šad tad, piemēram, piešķir savu pavalstniecību  par īpašiem nopelniem. Vai gan kādam ienāks prātā pašam to pieprasīt, necenšoties pierādīt savus īpašos nopelnus?! 

 

Baidos, ka pretestības pamatā tomēr ir un paliek antisemītisms.  Nacionālā apvienība ir tas polītiskais spēks, kuŗa viens no redzamākajiem pārstāvjiem Jānis Iesalnieks savureiz tīmeklī sprieda par “inteliģentu antisemītismu”.  Tikpat labi varētu runāt par “inteliģentu rasismu” vai “inteliģentu” jebkāda veida nepamatotu aizspriedumu. Tas ir absurds.  Holokausts bija antisemītisma apogejs, un ir nožēlojami, ka attiecīgie aizspriedumi mūsu valstī un citur pasaulē pastāv joprojām.

 

Manu personisko attieksmi šajā jautājumā veido ne vien stingrā pārliecība  par cilvēktiesībām, bet arī tas, ka es uzaugu Čikāgas priekšpilsētā, kuŗā ebrēju bija ļoti daudz.  Skolā mums brīvdienas bija ne tikai kristiešu, bet arī ebreju svētkos.  Mācījāmies ne vien Ziemsvētku, bet arī Hanukas tradicijas.  Ebrēju bērnus nepārsteidza tas, ka es sestdienās gāju latviešu skolā, jo viņi savukārt apmeklēja ivrita skolu.  Man viņi bija klasesbiedri un amerikāņi, kuŗi, starp citu,  bija ebrēji, tieši tāpat kā es, starp citu, biju luterānis.  Nekas vairāk vai mazāk.

 

Tas, ka 25 gadus pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas šis joprojām raisa diskusijas, tiešām ir nožēlojami.  Viena lieta ir tīmekļa  komentāru vide, kuŗā antisemītisms it kā anonīmu cilvēku izpildījumā sit augstu vilni.  Pavisam cita lieta ir valsts polītiskā iekārta. Jautājums par restitīciju tomēr ir nenokārtots rēķins ar tautu, kuŗa mūsu valstī ir dzīvojusi ļoti sen, un tam nav nekāda sakara ar Sarkano krustu vai jebko citu.  Jāteic gan, ka man nav ne jausmas, vai mūsdienās Kandavā ir pietiekami daudz ebrēju ar pietiekami lielu rocību, lai renovētu un apsaimniekotu pieminēto sinagogu.  Taču ebrēju kopienas rīcībā tādi līdzekļi noteikti ir, ja ne Latvijā vien, tad  pasaulē noteikti.  Romas katoļu baznīca dievnamu celtniecību financē centrālizēti, ebrēju kopiena tāpat to var darīt.

 

Taču vispirms mūsu valsts polītiķiem būs jāatrod polītiskā griba, lai galu galā  šo ebrēju īpašumu jautājumu atrisinātu. Atminēsimies, ka arī mūsu republikas leģendārais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, Haima dēls, ir ebrēju izcelsmes.   

 

Šī ir atvērta brūce, kuŗu var izārstēt pavisam vienkārši -  viens balsojums.  Viss.  Lai nu mūsu “gudrajām galvām” tam pietiktu prāta!

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA