Rekordists
Kārlis Streips    11.01.2022

 

Šī gada 5. janvārī Krišjāņa Kariņa vadītā valdība kļuva par visilgāk pastāvošo valdību Latvijas vēsturē. 1078 dienas kopš apstiprināšanas Saeimā, par vienu dienu apsteidzot Kariņa kunga priekšteci Māri Kučinski! Te gan jāsaka, ka visilgāk amatā esošais premjērministrs Latvijas vēsturē, ja neskaita Ulmaņa diktatūru, bija Valdis Dombrovskis ar 1777 dienām, taču tās bija trīs atsevišķas valdības, kamēr Kariņa kunga vadītais Ministru kabinets ir bijis vienīgais viņa vadītais.

 

Kariņa valdību 13. Saeima apstiprināja pēc ļoti gaŗa procesa, kuŗa laikā toreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis vispirms tās veidošanas iespēju uzticēja Jaunās Konservātīvās partijas (JKP) līderim Jānim Bordānam. Nesanāca. Nākamais bija KPV LV pārstāvis Aldis Gobzems – arī viņam neizdevās. (Atskatoties gan varam atviegloti nopūsties, jo no advokatūras par ētikas pārkāpumiem izraidītais cilvēks nu nebūtu pats pārliecinošākais no premjēriem, un tas vēl ir ļoti maigi teikts.)

 

Tā teikt, trīs lietas, labas lietas, un pēc trīsarpus mēnešiem Krišjānis Kariņš piekrita nolikt mandātu Eiropas Parlamentā un kļūt par Latvijas premjēru. Šajā ziņā viņš līdzinās jau minētajam V. Dombrovskim, kuŗš savulaik izdarīja tieši tāpat, turklāt milzīgās ekonomiskās krizes laikā. Kariņš 13. Saeimas vēlēšanās nekandidēja, un viņa pārstāvētā Jaunā Vienotība tika pie tikai astoņiem no 100 mandātiem parlamentā, taču citas iespējas pēc J. Bordāna un A. Gobzema izgāšanās īsti neviens nesaskatīja. Bija divas sarkanas līnijas –  neviena partija negribēja veidot koaliciju ar Saskaņu, konkrēti JKP atteicās piedalīties koalicijā ar Zaļo un zemnieku savienību, to ne bez pamata uzskatot par partiju, kuŗai arīdzan ir bijušas problēmas ar ētikas principiem. 

 

Kariņa valdība sākotnēji sastāvēja no Jaunās Vienotības, Nacionālās Apvienības, partijas Attīstībai/Par, JKP un KPV LV. Pirmajā gadā viens no būtiskākajiem uzdevumiem bija nodrošināt vairāk stabilitātes valsts finanču sektorā, jo vairāku banku sabrukšana pēc apsūdzībām dažādos grēkos nozīmēja, ka  apdraudētas Latvijas attiecības ar citām valstīm pasaulē, tajā skaitā un it īpaši ar Ameriku. Koalicija nodrošināja Egila Levita ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā, kā arī Mārtiņa Kazāka ievēlēšanu Latvijas bankas prezidenta amatā.

 

Valdība nekavējoties uzsāka darbu pie kārtējām reformām Latvijas administrātīvi territoriālajā sistēmā. Iepriekšējā sistēma ar daudziem maziņiem novadiņiem bija izrādījusies nepraktiska, jo atsevišķi no tiem nebūt neatbilda pat minimālākajām prasībām par novada statusu. Par reformām Saeimā un sabiedrībā tika lauzti šķēpi, taču galu galā reformas trešajā un galīgajā lasījumā apstiprinātas 2020. gada pavasarī. Pērn jūnijā bija pašvaldību vēlēšanas jaunās sistēmas ietvaros. Vien pāris dienas pirms tām Latvijas Satversmes tiesa procesa riteņos iemeta sprunguli, noraidot Varakļānu novada pievienošanu Rēzeknes novadam. Vēlēšanas tapa atliktas gan mazajā Varakļānu novadā, gan lielajā Rēzeknes novadā, un galu galā patlaban Varakļānu novads ir vienīgais atlikušais mazītiņais novads. Tā gan nebūtu uzskatāma par Kariņa valdības vainu.

 

Protams, valdības pirmajai gadskārtai tuvojoties,  pasaulē sāka parādīties pati pirmā informācija par jaunu koronavīrusu. Kādu laiku nelikās, ka būtu iemesls globālai pānikai, taču drīz vien izrādījās, ka Covid-19 vīruss pārņems visu pasauli. Latvijā pirmais zināmais gadījums bija 2020. gada martā, ar to bija sasirgusi sieviete, kuŗa bija atpūtusies Italijā, kur, kā izrādās, pirmais lielais saslimstības epicentrs Eiropas kontinentā. Jau 12. martā Kariņa valdība izsludināja pirmo ārkārtas situāciju, vispirms līdz 14. aprīlim, tad līdz 12. maijam un visbeidzot  ‒ līdz 9. jūnijam. Latvijas iedzīvotājiem tika paģērēta roku mazgāšana un distancēšanās, bet ne vēl masku nēsāšana. 26. jūnijā Slimību profilakses un kontroles centrs vēstīja par 1112 kopumā inficētajiem mūsu valstī, no kuŗiem 175 bija nonākuši slimnīcā un 30 miruši. Gados jaunākais inficētais bija mazāk par gadu vecs.

 

2020. gada vasara pagāja salīdzinoši mierīgi, bet, kolīdz 1. septembrī sākās jaunais skolas gads, sāka uzrasties pirmās infekcijas. Skolēni un skolotāji nonāca karantīnā. Visa skolas gada gaŗumā mācību stundas brīžiem notika klātienē un tad atkal neklātienē,  un tā pa riņķi. Es pats 2021. gada pavasaŗa semestrī pirmoreiz neklātienē lasīju lekcijas žurnālistikas studentiem Latvijas Universitātē.

 

2021. gada sākumā sāka parādīties pirmās vakcīnas pret Covid-19, un tā bija joma, kuŗā sākotnēji Latvijas valdības reakcija bija vismaz juceklīga. Eiropas Savienības ietvaros mūsu valstij bija paredzēta konkrēta vakcīnu kvota, taču divi ierēdņi Veselības ministrijā nolēma – nē, paldies, nevajag! Līdz ar to vakcinācijas process Latvijā sākās klupšus, krišus, plūs vēl valdības nenoteiktība radīja telpu, kuŗā varēja izvērsties visabsurdākie mīti un sazvērestības teorijas par Covid-19 vīrusu un it īpaši par vakcīnām. Un vēl piebildīšu, ka juceklīgā sākuma dēļ pērn janvārī amatu zaudēja veselības ministre Ilze Viņķele.

 

2021. gada pavasarī brūkošā partija KPV LV bija sabrukusi tiktāl, ka tā tika izraidīta no Kariņa valdības. Koalicijas partijām līdz ar to Saeimā bija tikai 47 balsis, taču viena daļa no manā uztverē visai absurdi lielajām frakcijām nepiederošo deputātu vajadzīgos balsojumos balso kopā ar koaliciju, kamēr citi – ar opozīciju. Visticamāk, Kariņa valdība noturēsies līdz 14. Saeimas vēlēšanām 1. oktobrī. Matēmāatiskā nozīmē īpaši daudz koalīicijas variantu 13. Saeimā nav. Ja tā, tad Kariņa valdība paliks amatā līdz brīdim, kad ievēlētā 14. Saeima būs apstiprinājusi jaunu valdību. Grūti spriest, vai arī tai būs nepieciešams tikpat ilgs laiks kā 13. Saeimai tās darba pirmsākumos. Taču viens ir droši zināms. Artūrs Krišjānis Kariņš ir pirmais un līdz šim vienīgais premjērs, kuŗš nācis no trimdas latviešu kopienas. Par to Brīvās Latvijas lasītāji droši vien var justies lepni.