"Skolā iet(i) man gribas”
Kārlis Streips    04.09.2018

 

 

Pirmdien, 3. septembrī Latvijā jaunā mācību gada pirmā skolas diena. Visā Latvijā bērni un jaunieši ar ziedu pušķiem devās uz skolu, lai puķes pasniegtu savām skolotājām un audzinātājām. Sākās rudens semestris Latvijas universitātē, kur es jau gandrīz 30 gadu gaŗumā esmu mācījis ziņu rakstīšanu. Šo tekstu rakstu iepriekšējā sestdienā, tāpēc šīgada studentu grupu vēl neesmu saticis, bet ar visai lielu pārliecību varu pateikt jau tagad, ka jaunkundžu tur būs daudz vairāk nekā jaunskungu. Tā tas allaž bijis, un es nekad neesmu īsti sapratis, kāpēc, jo profesijā milzīga sieviešu pārsvara nav. Varbūt puiši saskata lielākas karjeras un peļņas iespējas sabiedrisko attiecību un reklāmas jomā, varbūt arī televīzijas un radio industrijā? Ir mazliet ironiski, ka es (tomēr esmu televīzijas cilvēks) mācu ziņu rakstīšanu drukātajai presei, bet tā nu tas ir sanācis.

 

Jaunajam skolas gadam sākoties, ir vairāki jautājumi, kas attiecināmi uz izglītību mūsu valstī. Pirmkārt, par skolēnu skaitu. Ja 2000./2001. mācību gadā kopumā Latvijā bija 356 843 skolasbērni, tad pērn viņu skaits sarucis līdz tikai 208 254. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, Latvijas iedzīvotāji nav īpaši aktīvi reproduktīvajā jomā, ko var saprast, ņemot vērā to, ka mūsu valsts joprojām ir salīdzinoši trūcīga. Pagājušajā nedēļā ar visai lielu pompu Centrālā statistikas pārvalde paziņoja, ka pirmoreiz vidējā alga Latvijā ir pārsniegusi tūkstoti eiro, taču tā ir bruto alga pirms nodokļu nomaksas, un atšķirība mūsu valstī starp turīgiem un trūcīgiem cilvēkiem ir visai izteikta. Daudzas ģimenes vienkārši nevar atļauties pārāk lielu bērnu skaitu, arī tāpēc, ka ar katru gadu viss tas, kas skolasbērnam ir vajadzīgs, jaunu mācību gadu uzsākot, ir dārgs prieks. Aizvadītajā nedēļā Rīgas pievārtē atvērtais zviedru mēbeļu veikals IKEA, kas bija liela sensācija Latvijā, savā mājaslapā piedāvāja „preces skolai līdz 10 eiro.” Kad cilvēks „uzklikšķina,” pirmais teikums ir: "Kas teicis, ka sagatavoties skolai ir dārgi?" Ļoti liels skaits vecāku tā ir teikuši. Turklāt sarūkošais skolēnu skaits arī ir nozīmējis skolu skaita samazinājumu, un mazā pagastā skolas slēgšana var būt vesela traģēdija, jo visticamāk skola ir arī vietējais kultūras centrs, taču, no otras puses, uzturēt veselu skolu tikai saujiņas skolēnu dēļ neliekas īpaši sakarīgi.

 

Otrkārt, vairāki simti tūkstošu Latvijas valstspiederīgo patlaban dzīvo ārpus mūsu valsts robežām. Ļoti daudzos gadījumos Anglijā, Īrijā un citur latvieši ir nodibinājuši ģimenes, un tas rada jautājumu, vai bērns, kuŗš visu dienu pavada skolā, kur mācību valoda ir angļu, kārtīgi iemācīsies latviešu valodu. Arī tad, ja abi vecāki ir latvieši, garantijas nav nekādas. Kad es savulaik, piecu gadu vecumā ierados bērnudārzā Čikāgas priekšpilsētā, kur uzaugu, angļu valodu vispār nepratu. Audzinātāja bija stāvās šausmās par bērnu, kuŗš ne vien nerunāja angļu valodā, bet runāja valodā, par kādu, visticamāk, viņai bija pirmā dzirdēšana. Par spīti audzinātājas stingram apgalvojumam, ka bērns ir amerikānis un tāpēc ar viņu ir jārunā angļu valodā, mēs mājās runājām tikai un vienīgi latviešu valodā. Taču tas bija visai sen, nākamajās paaudzēs tā nenotiek, un mūsdienu emigrācijas apstākļos tas ir visai maigi teikts. Ne velti repatriācijas programmā, kuŗu Latvijas valdība izveidoja pirms pāris mēnešiem, ir teikts, ka viens no galvenajiem jautājumiem attiecībā uz cilvēkiem, kuŗi domā par atgriešanos Latvijā, ir par to, kas nāks talkā bērnam, kuŗam latviešu valoda „klibo” vai bieži vien tās nav nemaz.

 

Otrs jautājums ir par izglītības valodu, un tas ir jautājums, par kuru visiem latviešiem visā pasaulē būtu jāpadomā, īpaši gaidot 13. Saeimas vēlēšanas. Šogad Saeima apstiprināja grozījumus Izglītības likumā, kuŗos ir paredzēts arvien lielāks latviešu valodas īpatsvars visās mūsu valsts skolās, arī tajās, kuŗas skaitās minoritāšu skolas esam. Te pirmāmkārtām jāsaka, ka nu nekādi nav skaidrs, kāpēc šīs reformas nav, ieviestas jau sen! Pirms pāris nedēļām pienāca diena, kad Latvijas neatkarības posms, kopā skaitot laiku starp abiem pasaules kaŗiem un laiku kopš Padomju savienības sabrukuma, bija gaŗāks nekā laiks, ko mūsu valsts pavadīja zem boļševiku un nacistu jūga. Tas ir liels sasniegums, taču kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši 27 gadi un 11 dienas. Ņemot vērā to, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda, nudien apjukumu rada polītiķu tūļāšanās attiecībā uz šo jautājumu, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka jau labu laiku valsts eksāmeni pēc 9. un 12. klases pabeigšanas tiek kārtoti tikai un vienīgi latviešu valodā, kas vismaz teorētiski nozīmē, ka jau tagad bērni skolā valsts valodu iemācās kārtīgi. Taču tā nav neatgriezeniska situācija.

 

Latvijas Krievu savienība (LKS) savā programmā konkrēti sola atteikties no izglītības reformām, tās programmā rakstīts: "13. Saeimas pilnvaru laikā neviena no nacionālo minoritāšu partijām neveidos Latvijas valdību, jo etniskās diskriminācijas sistēma to nepieļauj. LKS piedalīšanās šajās vēlēšanās mērķis ir atjaunot Saeimā frakciju, kuŗas uzdevums būs cīņa par krievu izglītības saglabāšanu. [..] Darbojoties Saeimā, LKS sekmēs ierobežojumu atcelšanu krievu valodas lietošanai izglītībā, valsts pārvaldē un ekonomikā." Lai nu paliek Krievu savienība, kuŗai vismaz patlaban aptaujas neuzrāda nekādas īpašas iespējas pārvarēt 5% balsu barjēru, kāda nepieciešama, lai iegūtu mandātus parlamentā! Taču aptaujās joprojām pirmajā vietā ir polītiskais jēdziens Saskaņa – sociāldemokratiska partija, un tās programmā attiecībā uz izglītību rakstīts šādi: "Ieviesīsim trilingvālu izglītību. Visi skolēni brīvi pārvaldīs latviešu valodu, mazākumtautību skolēni – dzimto valodu un vienu vai divas svešvalodas." Tas jau izklausās pagalam mēreni, taču, pirmkārt, nav nekādas garantijas, ka Saskaņa pieturēsies pie šī principa, ja, Dievs, nedod, mandātu skaits pēc vēlēšanām ir tāds, ka tai var būt kaut kāda teikšana par to, kas valstī ir jādara. Otrkārt, tomēr ir tikai viena valsts valoda mūsu valstī. Jebkuŗa valoda ir vērtīga, taču padomju okupācija un attiecīgā rusifikācija tomēr Latvijā ir atstājušas visai dziļas rētas, un izglītības sistēma nekādi no tām nav imūna.

 

Par klišeju kļuvis jēdziens, ka bērni ir mūsu nākotne. Latvijas nākotne tomēr ir atkarīga no valodas, kādā valsts iedzīvotāji runā. Cita starpā – jau labu laiku situācija bijusi tāda, ka daudzi latviešu bērni skolā neiemācās krievu valodu, kuŗa pareizi mūsdienās tiek uzskatīta par svešvalodu, taču joprojām daudzi darba devēji pieprasa krievu valodas zināšanas. Pats esmu saticis gados jaunus krievu tautības iedzīvotājus, kuŗi uzskata, ka viņiem svarīgākā ir krievu valoda, bet pēc tam angļu valoda, jo ar to, protams, pasaulē izsisties ir daudz vieglāk. 

 

Spriežot par izglītības reformām, mūsu "gudrās galvas" atteicās no Izglītības ministrijas piedāvātās domas, ka skolas gaitas bērnam būtu jāsāk sešu, nevis septiņu gadu vecumā, kā tas ir patlaban. Diezgan populārs ir uzskats, ka bērns sešu gadu vecumā vienkārši nav pietiekami nobriedis, lai uzsāktu skološanos. Manuprāt tās ir pilnīgas muļķības! Kā jau minēju, man bija tikai pieci gadi, kad es Amerikā sāku iet skolā, turklāt vidusskolu es pabeidzu 16 gadu vecumā, kamēr Latvijā 12. klases skolēns ir 18 vai pat 19 gadus vecs, un tas nu vairs nav tas vecums, kad joprojām deldēt skolas solu. Vēlu visiem Latvijas skolēniem un studentiem vislielāko veiksmi izglītības procesā, taču joprojām sistēmā ir problēmas, un cerēsim, ka nākamā Saeima pēc rudens vēlēšanām būs spējīgāka par pašreizējo, tās risinot.