Procesiem ejot uz beigām
Kārlis Streips    17.01.2017

 

Šonedēļ vēlos apspriest procesus, kuŗiem tuvojas beigas. Pirmkārt, Norvēģija pagājušajā nedēļā paziņoja, ka tā sāk pilnībā atteikties no FM standarta radioviļņos, priekšroku dodot digitāliem signāliem. FM technoloģija radio kontekstā ir viena no senākajām technoloģijām, kuŗas joprojām pastāv. Pēc tam, kad parādījās televīzija un ļaudis baidījās, ka radio kā tādam tuvojas beigas, cilvēki saprata, ka FM viļņos tieši mūzika skan daudz skaidrāk un skanīgāk nekā vecajos AM viļņos. Pēdējie lielākoties atstāti sarunu un tamlīdzīgiem raidījumiem, kuŗos skaņas kvalitāte nav tikpat svarīga kā atskaņojot mūziku.

 

Digitālās sistēmas, protams, ļauj cilvēkiem izvēlēties daudz, daudz plašāku programmu skaitu,  nekā tas bija iespējams pirms tam. Labi atceros, kā,  man augot, mašīnā bija radio ar tikai piecām pogām. Bija strīdi starp mani un vecākiem par to, ko klausīties. Viņi deva priekšroku klasiskai, es – modernai mūzikai. Bieži nācās panākt kompromisu – šodien to vienu, bet tad rīt to otru. Mūsdienās viss ir citādāk. Māsas mašīnā ir šī glaunā digitālā sistēma, tā sadalīta grupās – te pagājušā gadsimta 60., te 70. gadu mūzika, te džezs, te blūzs, te klasiskā mūzika. Ej nu to visu noklausies! Norvēģijas plašsaziņas līdzekļos ziņots, ka ne jau visi ir laimīgi par minēto pāreju. It īpaši gados vecāki ļaudis bilst, viņiem pilnīgi pietiekot ar to, kas jau ir, nekas jauns nav vajadzīgs. 

 

Analogs process Latvijā bija tad, kad televīzija pārgāja no analogā uz digitālo signālu, arī tad bija liela kurnēšana, jo aparātiņš, kāds bija vajadzīgs, lai televizoru pārslēgtu (pieņemot, ka bija pietiekami moderns televizors), maksāja naudu. Taču pakāpeniski cilvēki ar to visu aprada, jo digitālais signāls arī televīzijas kontekstā ir krietni skaidrāks. Pieļausim, ka ar FM signāla zaudēšanu samierināsies arī Norvēģijas iedzīvotāji, kā arī cilvēki citās valstīs, kuŗi ar interesi skatās, kā norvēģiem ar procesu klāsies, lai sāktu par to domāt arī savās pašu mājās. Lūk, technoloģijas neapstādināmais progress.

 

Taču otras „beigas” man personīgi liekas pagalam skumjas. Pagājušajā nedēļā leģendārais Ringling Brothers & Barnum & Bailey cirks paziņoja, ka šī gada maijā tam būs pašas pēdējās izrādes, attiecīgi ‒ 7. maijā Rodailendā un tad 21. maijā Ņujorkā. Un tad būs viss. Jau pērn pēc ilgas tiesāšanās cirks atteicās no ziloņu izmantošanas izrādē, tos nosūtīja uz labāku vietu, kur dzīvot atlikušo mūžu. Nu cirka īpašnieki paziņojuši ‒ cilvēki uz izrādēm pērk mazāk biļešu, it īpaši kopš minētās atteikšanās no ziloņiem. Cirku organizēt ir ļoti dārgs prieks, un ir apnicis cīnīties ar dzīvnieku labklājības aktīvistiem. Tāpēc procesam tiks pielikts punkts.

 

Gandrīz pusotra gadsimta gaŗumā šis cirks piedāvāja to, ko pats sauca par “varenāko šovu pasaulē.” Neatceros, cik reizes bērnībā biju uz cirku, bet tas bija nudien varens šovs ar dzīvniekiem, klauniem, akrobātiem, triku meistariem. Tik daudz tur bija visa kā,  ka uz laukuma bija trīs atsevišķas territorijas, kuŗās cilvēki darbojās, ‒ tā dēvētais trīsriņķu cirks, pa vidu konferansjē, kuŗu sauca par riņķu meistaru. Ai, cik tas bija aizraujoši! Raudzīties, kā akrobāti šūpojas trapecē, staigā pa virvi, demonstrē prātam neaptveramus talantus. Smieklīgie klauni, kuŗi dara visu iespējamo, lai sasmīdinātu publiku. Tajā kontekstā nebija pat vajadzīgs milzīgais cirks, Čikāgā, kur uzaugu, katru dienu bija televīzijas raidījums “Bozo cirks”. Bozo bija klauns, un  kā tas bija process televīzijas studijā, tā neizbēgami bija pieticīgāka izrāde. Taču arī to es divreiz apmeklēju, nebija ne vainas.

 

Savukārt, kas attiecas uz dzīvniekiem cirkā, varu piekrist, ka zilonim pareizā dzīvesvieta nav slēgtās telpās, to pašu var teikt arī par lauvām, tīģeriem, mērkaķiem un citiem meža zvēriem. Taču nekad neesmu īsti ticējis domai, ka cirki, vismaz lielie un pasaulē pazīstamie, ar saviem dzīvniekiem apietas bargi vai skarbi. Galu galā arī dzīvnieki ir attiecīgā cirka mākslinieki, jādomā, ja cilvēks ir būrītī kopā ar lauvām, tad viņš grib, lai lauvas ir ar dzīvi apmierināti, tāpat ir ar zirgiem, ziloņiem un visiem pārējiem. Protams, daudz ir dzirdēts par situācijām, kuŗās nudien ar dzīvniekiem apietas rupji, tos turot pagalam nepiemērotos apstākļos, lai tikai tūristiem būtu,  uz ko skatīties. Taču negribu ticēt, ka tāpat rīkojās Ringling Brothers cirks. Tāpēc nudien žēl, ka tagad lielā cirka vairs nebūs.

 

Arī Rīgā vismaz pagaidām cirka nav. Lasītāji varbūt zinās, ka Rīgas cirks ir vecākais Eiropā starp tiem, kuŗiem ir pastāvīga izrāžu vieta atšķirībā no  tiem, kuŗi ceļo no pilsētas uz pilsētu ar savām teltīm un visu pārējo. Tas dibināts 1888. gada pašās beigās, cirka mājaslapā rakstīts:  “Gada divās dienās pēc pirmizrādes triumfa skatītāji pulcējas gan uz lielām dienas izrādēm, gan ved savas atvases uz tikai viņiem domātiem bērnu sarīkojumiem.

 

31. decembŗa galā izrādē [cirka dibinātājs Alberts] Salomonskis arēnā izrāda jātniekus ar desmitiem zirgu. Te ir akrobāti, dejotājas un klauni, kā arī īpašais Adeles Rosi priekšnesums – izveicīgi lēcieni cauri 20 apļiem. Divas izrādes viņš saplāno arī 1. janvārī, aicinot visus jaunajā gadā kārtīgi izsmieties īpašā klaunu jampadracī. „Kas tas par cirku, ja publika maz smejas,” saka direktors. Pirmajā sezonā viņš uz Rīgas izrādēm saaicina lielu daļu no tolaik populārākajiem Eiropas cirka māksliniekiem. Drīz vien manēžā parādās paši slavenākie faķīri, paši populārākie klauni, ir īpaši lauvu un ziloņu priekšnesumi, kā teikts sludinājumos.” 

 

Es pats Rīgas cirku apmeklēju divreiz. Pirmajā reizē ap manēžu bija apvilkts liels siets, un drīz vien kļuva skaidrs, kāpēc. Manēžā lepni iesoļoja liels bars balto Sibirijas tīģeru, tie apgūlās uz barjeras starp publiku un manēžu, tos no publikas šķīra vien minētais tīkls. Sēdēju pirmajā rindā, tīģeris no manis rokas stiepiena attālumā. Tā vien gribējās to paglāstīt, bet atturējos. Droši vien tā nedrīkstēja. Savukārt otrā reizē galvenie bija burvju mākslinieki no Amerikas, kuŗi manēžas vidū demonstrēja tukšu būri. Pagrieza vienā virzienā, otrā, nudien tukšs. Uzmeta uz būra lakatu, pagrieza to pāris reižu apkārt un re, būrī sēž sunītis! Uzmeta lakatu vēlreiz, pagrieza būri, tajā vairs nav sunīša, tur ir lauva. Un tā vien tālāk. Meistarstiķis bija brīdis, kad būrī iekāpa cilvēks. Lakats uz būra, to pagriež, lakatu noņem… un cilvēka vairs nav! Kur viņš palicis? Mākslinieka asistente rāda ar pirkstu augšup, lūk, tur viņš ir, karājas aiz ceļgaliem uz trapeces! Žoklis atkārās, droši vien līdz pat grīdai.

 

Taču cirka aizkulisēs notika ļoti nepatīkama lieta, proti, visu laiku kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija liela tiesāšanās par to, kam tad īsti pieder celtne Merķeļa ielā 4 Rīgā un zeme zem tās. Kā zināms, Latvijā Temīdas dzirnas maļ ļoti, ļoti lēnām, un,  kamēr notika tiesāšanās, īpašums tika iesaldēts. Tas nozīmēja, ka celtnē nekādus lielus remontus organizēt nevarēja. Galu galā pērn februārī valdība paziņoja, ka cirka celtne ir nedroša apmeklētājiem, tāpēc cirks ir jāslēdz. Patlaban krietni samazināta cirka trupa. Tā uzstājas dažādās vietās Latvijā. Nesen cirks piedāvāja Ziemsvētku pasaku ar “dažādu pasaku tēliem, to vidū ‒ pat lidojošiem eņģeļiem, kuŗu mirdzošie spārni palīdz piepildīt sapņus un ieceres.” Tur ir jenoti, baloži, kaziņa, ir klauni un akrobāti. Bet par pastāvīgās celtnes nākotni skaidrību joprojām nav. Tā lietas mēdz beigties. Skumji. Ļoti, ļoti skumji.