Priekšvēlēšanu spēles ar sirdīm un prātiem
Sallija Benfelde    31.07.2018

 

 

Partiju tēriņus Saeimas vēlēšanās un ziedojumu apjomus partijām nosaka likumi un noteikumi. Tomēr, kā redzams, tos var pamanīties apiet ar krietnu līkumu, ja vien pietiek izdomas un arī nekaunības. Protams, komercmediji, ja vien nepārkāpj likumu, var un drīkst simpatizēt kādai partijai vai apvienībai, var necensties būt objektīvi. Elementārs godaprāts gan būtu vēlams – proti, nevajadzētu slēpt, kura partija vai apvienība ir medija favorīts un gūst nedalītu atbalstu. Bet godaprātu diemžēl likumā neieliksi, un vēlētājiem atliek paļauties uz savu izpratni par medija nostāju.

 

Jau pavisam cits stāsts, manuprāt, ir par nacionālajiem elektroniskajiem komercmedijiem, kuŗi saņem sabiedrisko pasūtījumu jeb financējumu no valsts budžeta, ko piešķir Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP). Pirmkārt, no šiem komercmedijiem būtu jāprasa kaut minimāla kvalitāte, bet otrkārt, priekšvēlēšanu gaisotnē vajadzētu stingri sekot tam, lai medijs nekļūst par vienas partijas ruporu vai arī nenodarbojas ar prātu jaukšanu. Arguments, ka privātais medijs financējumu nav saņēmis priekšvēlēšanu raidījumiem, nav nopietns. Runājot par Krievijas vai Latvijas krievvalodīgajiem medijiem, tiek uzsvērts, ka tajos viena raidījuma vai rakstu serija mēdz būt vairāk vai mazāk objektīva, bet pārējais saturs ir apšaubāms. Domāju, ka, vērtējot sabiedrisko pasūtījumu saņēmušos elektroniskos komercmedijus, jāskata medija darbība kopumā, cik tas ir kvalitātīvs un objektīvs. Pretējā gadījumā valsts ar savu naudu veicina žurnālistikas, objektivitātes un patiesuma kritēriju pilnīgu degradāciju.

 

Jāteic, ka privātais televīzijas kanāls Rīga TV24 nekad nav izcēlies ar augstu kvalitāti, bet ne pirmo gadu saņem sabiedriskā pasūtījuma financējumu. Šogad financējums paredzēts Latvijas Republikas Simtgades satura veidošanai, izplatīšanai un archivēšanai, tātad ar priekšvēlēšanu jautājumiem formāli nav saistīts. 19. jūlija sēdē NEPLP apstiprināja sabiedriskā pasūtījuma izpildi 2018. gada II ceturksnī komerciālajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, tai skaitā arī AS “TV Latvija” (Rīga TV24). Tātad pēc NEPLP domām, viss ir vislabākajā kārtībā. 

 

Vai tiešām tā ir?

 

Varētu neievērot sociālajos tīklos pieaugošo neapmierinātību ar to, ka minētais TV kanāls aizvien vairāk izskatās un izklausās pēc Artusa Kaimiņa partijas „KPV LV” rupora,  tā teikt, varbūt daudziem tā tikai izskatās. Tomēr jautājums par raidījumu kvalitāti nupat jau kļūst gandrīz vai traģisks. Raidījumu cikls „Kārtības rullis” vienkārši šokē un atgādina tirgus laukuma bezpajumtnieku un alkoholiķu saietu. Apvainojumi, pārmetumi, runas tikai par to, cik visi pārējie ir slikti, bet gandrīz nemaz par to, kā risināt Latvijā samilzušās problēmas, lai gan uzaicinātie dalībnieki lielāko tiesu ir izglītoti un sabiedrībā zināmi cilvēki.

 

Nepretendēju uz šī un citu Rīga TV24 raidījumu analīzi, bet, manuprāt, viens no „tirgus laukuma balagāna” iemesliem ir katra raidījuma viesu izvēle – piemēram, bieži tiek aicināts jau pieminētais A. Kaimiņš, kurš, kā zināms, apvaino visus un uzbrūk visiem, rakņājas sarunu biedru dzīvē, pat privātos jautājumos. Ja pretī šim polītiķim tiek nosēdināts kāds vai kādi, kuŗi ir pietiekami labi demagogi, tad saruna nevar notikt un nenotiek par jautājumu būtību, un pāris atlikušie sarunas dalībnieki var tikai vārgi mēģināt kaut ko bilst. Turklāt, ja raidījuma dalībnieki tiek aicināti vērtēt citas partijas un nevis runāt par to, kā risināt jautājumus, tad savstarpējie apvainojumi ir neizbēgami. Visai interesanta ir arī minētā raidījuma vadītāja Armanda Pučes nostāja, par spīti tam, ka viņš it kā mēģina sarunu ielikt kaut kādos „žurnālistikas rāmjos”. Piemēram, 30. jūlija raidījumā parādījās uzraksts uz tāfeles „rāpuļi un kulītes”, kas laikam bija domāts kā atgādinājums par teicienu „veci vēži jaunās kulītēs”. Starp citu, kopš 2004. gada Armands Puče bija izdevniecības SIA "Mediju nams" vadītājs un līdzīpašnieks un Latvijā pazīstams sporta žurnālists. Bijis galvenais redaktors par Lemberga avīzi dēvētajā laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze", 2016. gadā kopā ar citiem īpašniekiem pārdeva savas daļas SIA „Mediju nams” Aivara Lemberga dēla sievasbrālim. 

 

Jebkurā gadījumā ne tikai konkrētais 30. jūlija raidījums atstāja nepatīkamas, atļaušos teikt, pretīgas mieles. Vēl jāteic, ka minētā TV kanāla darbošanās, kas aizvien vairāk atgādina „ūdeņu duļķošanu” pirms vēlēšanām, viena no šī TV kanāla raidījumu vadītāja Andra Kiviča paziņojums, ka viņš „ies polītikā” un pievienojas A. Kaimiņa partijai „KPV LV”, nepārsteidz un drīzāk izraisa jautrību.

 

Varētu jautāt, kādēļ par to rakstīt latviešu laikrakstā, kuŗu lielāko tiesu lasa tautieši ārpus Latvijas un kuri droši vien nemeklē šī TV kanāla ierakstus tīmeklī. Atbilde ir vienkārša – prātu jaukšana pirms vēlēšanām Latvijā iet plašumā, un uz daļu vēlētāju tas atstāj nopietnu iespaidu. Tādēļ katra balss vēlēšanās ir svarīga. Tāpat kā svarīgi ir saprast, par ko ir vērts runāt priekšvēlēšanu diskusijās. Piemēram nesen publiskajā telpā medijos parādījās kāda ziņa – Latvijā pērn tikai 66,2% no jaundzimušajiem bija veseli bērni, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) apkopotie dati. No kopumā 19 126 jaundzimušajiem 12 652 bija veseli bērni. Lielākais veselo bērnu īpatsvars bijis Vidzemē un Zemgalē, bet mazākais – Rīgas reģionā. Uz vispārējā veselības aprūpes fona, kurš ir aizvien pasliktinās, par spīti atbildīgo polītiķu skaistajiem paziņojumiem, šie skaitļi ir vienkārši traģiski. Ja kāda partija vai polītiķi runā par tautu, valsti, labklājību un tamlīdzīgi, tad veselības aprūpe ir viens no tiem jautājumiem, kuŗš ir jārisina, un ar skaistiem un pareiziem teikumiem to neizdarīt. Galu galā nav noslēpums, ka kopumā ārstu kvalifikācija Latvijā ir pietiekami laba, pat augsta, bet valsts attieksme pret to ir novedusi pie situācijas, kad drošs var būt tikai pacients ar biezu naudas maciņu, jo tad veselības aprūpes pakalpojumus var saņemt bez garām rindām.

 

Vēl jāteic, ka „ūdens duļķošana” neļauj vēlētājiem saprast, ko var prasīt no liberālas, konservatīvas vai sociāldemokratiskas partijas. Bieži vien prasības, kuŗas izsaka vēlētāji un solījumi, kuŗus dod partijas, patiesībā neattiecas uz, piemēram, konservātīvu partiju, ko polītiķis pārstāv. Konservātīvai partijai, lai ko tā arī teiktu, algas paaugstinājums vai sociālās drošības palielinājums patiesībā nav un nevar būt prioritāte, tas drīzāk ir sociāldemokratu jautājums – ja tādi vispār ir. 

 

Ar vārdu sakot, manuprāt, tādi TV kanāli kā minētais Rīga TV24 ir bīstami valstij, kur arī bez vēlēšanu kampaņām ir maz skaidrības par jēdzieniem, principiem un kritērijiem.