Priekšlikumi no sabiedrības
Kārlis Streips    15.01.2019

 

 

Valdības veidošanā Latvijā patlaban iestājusies tāda kā pauze, koalīciju veidojošām partijām spriežot par valdības uzdevumiem un plāniem. Joprojām Nacionālā apvienība (NA) iestājas, ka būtu vajadzīgs jauns ministra postenis demografijas jautājumos, kuŗu apvienība vēlas piešķirt pērnajās Saeimas vēlēšanās caurkritušajam kandidātam Imantam Parādniekam. Savukārt partija KPV LV, kuŗa priekšvēlēšanu laikā skaļi proklamēja un turpina uzturēt domu, ka mūsu valsts itin mierīgi varētu iztikt ar premjērministru un tikai sešām ministrijām pašreizējo 13 vietā, pret to iebilst. Radušies jautājumi par apvienības Attīstībai/Par piedāvājumu, veselības ministres portfeli piešķirt Ilzei Viņķelei, kuŗa vēlēšanās Zemgales apgabalā startēja ar pirmo numuru, taču tika izsvītrota tik bieži, ka „noslīdēja” visu ceļu līdz pēdējai vietai. Un tomēr topošais premjerministrs Krišjānis Kariņš ir licis saprast, kādas varētu būt viņa vadītas valdības prioritātes, piemēram, atkal pievēršoties jautājumam par administrātīvi territoriālo reformu, kuŗa Latvijas polītikā tikusi viļāta kā karsts kartupelis jau sen. Kariņa kungs uzstāj, ka valstij ir jāietur stingra fiskāla disciplīna, tādejādi par visu vairāk liekot saprast, ka dažādi  dārgi piedāvājumi un solījumi, kādi pērn nāca no kandidējošām partijām, būs vismaz jāatliek, ja ne par tiem jāaizmirst pavisam. Topošās valdības prioritāšu sarakstā arī būs veselības aprūpe, iepriekšējās valdības uzsākto izglītības reformu turpināšana, kā arī tā dēvētās obligātās iepirkuma komponentes (OIK) atcelšana.

 

Pie šī pēdējā jautājuma vērts apstāties. OIK sākās pirms gadiem desmit ar nudien labu nodomu – diversificēt jeb dažādot elektrības piegādes mechanismus, atbalstot tieši mazo elektrības ražotājus un mazās hidroelektrostacijas uz Latvijas upēm. Kā tas mēdz notikt, ap šo sistēmu ātri vien sarosījās  mūsu valsts lielie energoresursu milži ar dažādiem apakšuzņēmumiem. (Līdzīga situācija savulaik bija ar tā dēvēto mikrouzņēmumu nodokli, kas bija zemāks, ‒ un atkal ar pozitīvu domu veicināt tieši mazo uzņēmumu attīstību kā Latvijas tautsaimniecības vienu no dzinējspēkiem. Rezultāts, piemēram, bija taksometru firmas, kuŗas katru atsevišķo taksi padarīja par "mikrouzņēmumu". Tā, liekti teikt, tas nebija domāts.)

 

OIK gadījumā opozīcijas partijas 12. Saeimā skaļi apgalvoja, ka sistēma ir tik traģiska, ka no tās jāatsakās nevis kaut kad, bet tūlīt pat nekavējoties. Gandrīz katrā Saeimas plenārsēdē it īpaši Saskaņas pārstāvji iesniedza pieprasījumu Ekonomikas ministrijai nākt uz parlamentu un paskaidrot, kas  notiek un kāpēc ministrija necenšas  šo sistēmu likvidēt. Katru reizi valdošo koalīciju pārstāvošie deputāti pieprasījumu noraidīja. Savukārt 13. Saeimas vēlēšanās toreiz opozicionārās partijas ieguva lielāku pārstāvniecību, un pagājušajā ceturtdienā, 10. janvārī, Saeima ar 86 balsīm par un nevienu pret Ekonomikas ministrijai uzdeva izstrādāt plānu, kā no OIK sistēmas atteikties līdz šī gada 31. martam, nevis trīs gadu laikā, kā to bija plānojusi aizejošā valdība un ministrs Arvils Ašeradens. Latvijas Ārvalstu investoru padome tās izpilddirektores Martas Jaksones personā pauda iebildumus, sakot, ka sistēmā ir daudz līgumu ar uzņēmējiem, no kuŗiem tā vienkārši atteikties nevarot. Savukārt topošais ekonomikas ministrs Didzis Šmits no apvienības KPV LV RīgaTV24 raidījumā Preses klubs nākamajā dienā paziņoja, ka sistēma ir bijusi nelikumīga kopš pirmā brīža, jo runa ir par valsts subsidiju, kuŗa nav atļaujama bez Eiropas komisijas akcepta.  Šmita kungs braši paziņoja: „Ja grib tiesāties, nāciet šurp!"  Ņemot vērā, ka viņš pats nākamajā valdībā, ja to apstiprinās, būs ekonomikas ministrs, acīmredzot par to uzņemsies atbildību,  un tādā gadījumā noteikti būs darbs Latvijas tiesām.

 

Patlaban šķiet, ka Saeima par Kariņa kunga valdību varētu balsot ceturtdien, 24. janvārī. Atgādināšu, ka koalīciju veido viņa paša pārstāvētā Jaunā Vienotība kopā ar NA, Jauno Konservātīvo partiju (JKP), apvienību Attīstībai/Par un KPV LV. Viens no KPV LV redzamākajiem pārstāvjiem Aldis Gobzems, kuŗš, kā lasītāji atcerēsies, pats neveiksmīgi centās izveidot koaliciju, ir teicis, ka viņš par Kariņa kunga valdību nebalsos un aicinās citus partijas pārstāvjus darīt tāpat. Visticamāk Gobzema kungam īpaši liels skaits kollēgu nepievienosies, jo galu galā būt valdošajā koalicijā ir labāk nekā palikt opozicijā. Bez Gobzema, ja balsojumā piedalīsies visas "gudrās galvas",  par valdības apstiprināšanu balsos 65 deputāti, un tas jau ir pārliecinošs vairākums. Cita lieta, cik šī valdība būs stabila, ņemot vērā to, ka tajā ir ideoloģiski ļoti pretrunīgas partijas. Taču gribas cerēt, ka Kariņa kungs  būs spējīgs šo raibo baru ganīt tā, lai valdības darbs būtu gana produktīvs. Sākot jau ar šī gada valsts budžetu, ko pēc apstiprināšanas vēl būs jānosūta Eiropas komisijai tās izvērtēšanai.

 

Taču, kas  attiecas uz šī komentāra virsrakstu par sabiedrības pieprasījumu ‒ Saeima pagājušajā ceturtdienā arī nobalsoja, ka atbildīgajām komisijām jāiesniedz  divi priekšlikumi, kādi nākuši no portāla Manabalss.lv. Atgādināšu, tas ir sabiedrisks portāls, kuŗā ikviens sabiedrības pārstāvis var nākt ar savu priekšlikumu un, ja to ar savu parakstu atbalsta 10 tūkstoši līdzcilvēku, jautājums tiek iesniegts Saeimā  apspriešanai. Laika gaitā bijuši gadījumi, kad deputāti attiecīgo jautājumu ir apsprieduši un akceptējuši vēl pirms sasniegts minētais parakstu skaits. Citos gadījumos, kā, piemēram, jautājumā par partnerattiecību likuma pieņemšanu, 10 tūkstoši parakstu tika nodrošināti, bet Mandātu ētikas un iesniegumu komisija preventīvi paziņoja, ka tā jautājumu pat neizskatīs.

 

Jaunajā Saeimā šķiet veidojamies pārliecība, ka jautājumus, ko izvirzījusi tauta, nedrīkstēs vis vienkārši ignorēt. Un tāpēc 10. janvārī deputāti vienbalsīgi nolēma komisijai iesniegt divus priekšlikumus no Manabalss.lv. Pirmais prasa atteikties no kārtības, kuŗā Saeimā nepārvēlētajiem deputātiem tiek izmaksāta kompensācija trīs mēnešalgu apjomā. Pērn, kad likumdevējā nomainījās neierasti liels deputātu skaits, kopējais kompensāciju apjoms ir ap 435 tūkstošiem  (gandrīz pusmiljonu!) eiro. Manā izpratnē, te būtiska ir ziņa, ka laikā pēc pērnajām vēlēšanām teju vai 20 nepārvēlētie tautas pārstāvji reģistrējās bezdarbnieku rindās. Ar dažiem izņēmumiem, likums Saeimas deputātiem neļauj vienlaikus darboties citā jomā, un tas nozīmē, ka četros, astoņos vai vairāk gados deputāts zaudē kvalifikāciju savā darbības jomā un līdz ar to nevar tajā atgriezties. Tā, piemēram, chirurgs Valdis Zatlers pēc četriem gadiem Valsts prezidenta amatā un tad trim gadiem 11. Saeimā man kādā sarunā atzina, ka viņš vairs nevarētu atgriezties ārsta darbā. Toties Gundars Daudze no Zaļo un Zemnieku savienības darbu Saeimā un arī Saeimas prezidijā ir tomēr apvienojis ar darbošanos Ventspils slimnīcā, kur viņš strādā par anesteziologu. Tā gandrīz pusmiljona nav žēl, un diez vai parlamentā atradīsies vairākums deputātu, kuŗi gribētu atteikties no nozīmīgās naudiņas, bet... tā ir mūsu valsts nauda. 

 

Arī otra priekšlikuma gadījumā visticamāk būs noraidījums. Portālos izskanējusi  doma visā Latvijā slēgt visas azartspēļu zāles. Atšķirībā no OIK jautājuma, te nevienam  nav nekādu šaubu. Daudziem cilvēkiem azartspēles veido atkarību ar visu no tā izrietošo, taču industrija kā tāda ir legāla, un pilnīga aizlieguma gadījumā attiecīgās firmas noteikti dotos uz tiesu ar daudz lielākām uzvaras iespējām nekā OIK gadījumā. Var runāt par to, kur šādas zāles, atrodas vai tās drīkst vai  nedrīkst atrasties, bet kā ar nazi visu nogriezt? Cik izmaksās tiesu procesi no jau tāpat plānā valsts maciņa?