Prezidentu lūkojot
Kārlis Streips    03.03.2015

 

Valsts prezidenta vēlēšanas Latvijā ir gaidāmas pēc pāris mēnešiem, un patlaban mūsu valsts polītiskās partijas ir sākušas ievērojamu manevrēšanu jautājumā par to, kas tad varētu būt piemērotākais kandidāts vai kandidāti.

 

Vispirms  -  pašreizējais prezidents Andris Bērziņš joprojām nav pateicis, vai viņš vēlētos  vēl četrus gadus palikt valsts pirmās personas amatā.   Vienīgais Saeimā pārstāvētais spēks, kas jau tagad viņam pauž atbalstu, ir Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), no kuŗas A. Bērziņš pats savulaik ir nācis.  Kamēr prezidents klusē, izvirzīti vai izvirzījušies arī citi iespējami kandidāti.   Piemēram,  Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete,  Eiropas Kopienas tiesas tiesnesis Egīls Levits jau apstiprinājuši, ka viņi būtu gatavi startēt uz Valsts  prezidenta amatu.  Opozīcijā esošā Latvijas Reģionu apvienība  izvirzījusi Saeimas deputāta Mārtiņa Bondara kandidātūru.   

 

Jāteic,  ka visi trīs būtu gana piemēroti.  S. Kalniete savulaik bija Latvijas vēstniece Francijā, kā arī LR ārlietu ministre.  E. Levits ir piedalījies vairāku   likumu izstrādē, kā arī Satversmes preambulas sagatavošanā.  M. Bondars savulaik bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas biroja vadītājs.  Citiem vārdiem sakot, visi trīs droši vien „pazīst drēbi”.

 

Taču Saeimā pārstāvētās partijas īpaši nesteidzas atbalstīt  konkrētus kandidātus.  S. Kalnietes pārstāvētajā Vienotībā ir vairāki savstarpēji konkurējoši spārni, un tas nozīmē, ka ne jau visi steigtos viņu atbalstīt.  Vienotība ir paziņojusi,  ka tā vēlas konsultēties ar sabiedrību, pirms pieņemt konkrētu lēmumu. Tas gan visticamāk būs nekas cits kā butaforija, jo ko tad Latvijas tik ļoti raibā sabiedrība  varētu pateikt?

 

Attiecībā  uz pašreizējo prezidentu, kā esmu jau rakstījis, un joprojām savas domas nemainu,  droši vien būtu labāk, ja viņš tomēr nolemtu iet pensijā. Starp citu, viņam kā kādreizējam baņķierim ir vislielākā pensija visā Latvijā). Jebšu  Andris Bērziņš atkal izcēlies ar dīvainībām.  Piemēram, pagājušajā nedēļā viņš piepeši atteica agrāk  sarunātu interviju Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā" un, lai arī Prezidenta kanceleja nav sniegusi oficiālu paskaidrojumu, ir  iemesls domāt, ka atteikuma pamatā ir prezidenta nepatika pret gluži konkrētiem žurnālistiem, kuŗiem bija paredzēts viņu intervēt.  Ja tā, tad tas ir absolūti nepieņemami, jo ne jau polītiķiem noteikt, kuŗi žurnālisti drīkst un kuŗi nedrīkst viņus intervēt.  Turklāt -  Valsts prezidentam tomēr ir pienākums rēgulāri atskaitīties par savu darbu.

 

Aizvadītajā nedēļā A. Bērziņš uzstājās arī prokuroru konferencē, kur viņš atrada par vajadzīgu paziņot, ka Latvijā esot pārāk daudz tiesnešu - sieviešu.  Prezidents teica, ka tikai 10 procentu tiesnešu esot vīrieši (tā gan nav taisnība - pamata tiesu līmenī procents ir virs 20, Augstākajā tiesā – virs 30 procentiem, bet Satversmes tiesā pat vairāk nekā  puse), un tā esot nepieņemama situācija.  Kā to saprast?  Nav taču kādu "vīriešu likumu" un "sieviešu likumu," un diez vai tiesnešu spriedumu pamatā ir apsūdzētā vai ikviena  cita tiesas procesa dalībnieka dzimums.  Galu galā Temīdas jomā strādājošo sieviešu skaits nevarētu būt  nekāda katastrofa.

 

Līdz ar solījumam par konsultācijām ar sabiedrību Vienotība arī ir paudusi domu, ka valdošajai koalīcijai tomēr vajadzētu vienoties par vienu kopēju kandidātu.  Diez vai tas izdotos, ja reiz ZZS atbalstu ir solījusi Bērziņam, bet Nacionālā apvienība (NA) šai  amatā vēlas redzēt E. Levitu.  Kur tad atrast kandidātu, kuŗš nepārprotami pārspētu abas minētās personas?

 

Man šķiet, ka labākais variants būtu ļaut kandidēt visiem, kas to vēlas, un viss.  Konkrēta kandidāta izvilkšana no polītikāņu piedurknes sākās ar Valdi Zatleru, pirms tam kandidātu bija papilnam.  Vairu Vīķi-Freibergu uz otru termiņu ievēlēja gandrīz vienbalsīgi, bet pirmajā piegājienā viņa par kandidāti tika izraudzīta tikai pēc tam, kad netika pieņemta virkne  citu kandidātu.  Lasītāji ar gaŗāku atmiņu atcerēsies, ka pirmajās Valsts prezidenta vēlēšanās arī Guntis Ulmanis bija tikai viens no vairākiem kandidātiem.

 

Vienādi vai otrādi, Valsts prezidenta vēlēšanas kārtējo reizi notiks slepeni.  Vairākkārt "gudrās galvas" noraidījušas priekšlikumu tās padarīt atklātas,  par spīti tam, ka nesen kādā aptaujā konstatēts, ka atklātas vēlēšanas atbalsta vairāk nekā 80 procenti (!) valsts iedzīvotāju.  Varbūt tāpēc notiks vēl viens balsojums, bet deputātu savtīgums šajā ziņā ir gana konkrēts, lai šādu atbalstu vienkārši ignorētu.  Un tāpēc - lai katra partija izvirza savu kandidātu, lai notiek balsojums, redzēsim, kas galu galā iegūs nepieciešamo deputātu vairākumu!