Pretrunīgās spēles
Juris Lorencs    22.02.2022

 

 

Ķīnas Tautas republikas galvaspilsētā Pekinā noslēgušās XXIV ziemas olimpiskās spēles. Tajās piedalījās arī labākie Latvijas sportisti, kuŗi sacentās bobsleja, kamaniņu, skeletona, biatlona, hokeja, šorttreka, daiļslidošanas, ātrslidošanas, ziemeļu divcīņas, kalnu un distanču slēpošanas disciplīnās. Vipirms par rezultātiem. Senajā Romā tās norieta laikos valdīja sauklis “panem et circenses”, latviski- “maizi un izrādes”. Šodien tas skan- “maizi, sportu un medaļas”! Modernajos laikos olimpiskās medaļas (īpaši jau zelta!) kļuvušas par valstu spēka mērauklu. Šoreiz visvairāk zelta godalgu izcīnīja Norvēģija- 16. Tālāk seko: Vācija - 12, Ķīna - 9, ASV - 8, Nīderlande - 8, Zviedrija - 8, Austrija - 7, Šveice - 7, Krievija - 6, Francija - 5, Kanada - 4. Tātad iedzīvotāju skaita ziņā nelielā Norvēģija (tikai 5, 4 miljoni) patiesībā ir ziemas sporta lielvalsts. Arī Somija, kas hokeja finālā pieveica Krieviju. Varu iedomāties, kā par šo uzvaru priecājās ne tikai pašā Somijā, bet arī Ukrainā! Latvijai Pekinā tikusi viena bronzas medaļa, ko kamaniņu stafetē izcīnīja Elīza Tīruma, Kristers Aparjods, Mārtiņš Bots un Roberts Plūme. Latvija ir starp tām 29 pasaules valstīm, kas šajās spēlēs ieguva vismaz vienu medaļu. Patiesībā tas nav slikts rezultāts.

 

Šī olimpiada paliks atmiņā kā visai pretrunīgas spēles. Vispirms jau apstrīdama bija pati sacensību vietas izvēle - Pekina. Pavisam nesen, 2008. gadā, šajā pilsētā jau tika rīkotas vasaras olimpiskās spēles. Lūk, ko intervijā “Latvijas Avīzei” teica Latvijas kamaniņu sporta izlases treneris Mārtiņš Rubenis: “Man nav saprotams Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmums jau otro reizi piešķirt rīkošanas tiesības vienam no pasaulē necilvēcīgākajiem režīmiem.” Bet spēles tomēr notika - neraugoties uz to, ka Ķīna bieži tiek apsūdzēta nacionālo minoritāšu apspiešanā un cilvēktiesību neievērošanā. Ķīnas varas iestādes ilgi slēpa Covid-19 vīrusa bīstamības patiesos apmērus, tā paverot ceļu pasaules mēroga katastrofai. Joprojām paliek atklāts jautājums par vīrusa mākslīgo izcelsmi Uhaņas Virusoloģijas institūtā. Pēdējā laikā bieži runāts par to, ka iespēja rīkot prestižas sporta sacensības tiek “nopirktas”- vai nu ar naudu, vai ar polītisko ietekmi. 2022. gada pasaules čempionāts futbolā notiks tuksneša valstī Katarā. Arī šo absolūto monarchiju par demokratiju būtu grūti nosaukt. Katara nav arī nekāda futbola lielvalsts. Tas, kas tai ir - milzīgi gāzes un naftas krājumi, vieni no lielākajiem pasaulē.

 

Krievija Pekinas spēlēs piedalījās bez savas nacionālās simbolikas, bez karoga, ģerboņa un valsts himnas. Tas bija starptautiskās Sporta arbitrāžās tiesas lēmums, sods par apzinātu un sistēmatisku dopinga izmantošanu Krievijas sportā. Bez dopinga skandala neiztika arī Pekinā. Aizliegto vielu lietošanā tika pieķerta piecpadsmit (!) gadus vecā Krievijas daiļslidotāja Kamila Valijeva. Viņa pati taisnojās, ka “nejauši” esot sajaukusi glāzes un iedzērusi vectēvam paredzētās sirdszāles- trimetazidīnu. Tieši daiļslidošana (jeb, kā saka Amerikā, “figure skating”) šajās spēlēs bija viens no visvairāk apspriestajiem sporta veidiem. Beidzot aktuālizēts jautājums - kas ir šie puiši un meitenes, kuŗi izpilda galvu reibinošus trikus uz ledus? Sportisti vai tomēr akrobati? Ne jau velti pastāv tāda disciplīna kā sporta vingrošana, kas tiek nodalīta no cirkus arēnās redzamajiem akrobātu numuriem. Īpaša problēma ir sieviešu daiļslidošana. Fizioloģisko īpatnību dēļ četru (nu jau arī piecu!) apgriezienu lēcieni vislabāk padodas 15, 16 un 17 gadus vecām pusaudzēm. Tieši šādas sportistes patlaban pārstāv Krieviju. Trenere Etere Tutberidze izveidojusi savu daiļslidošanas skolu, “medaļu fabriku”, kurā meitenes sāk trenēties jau triju gadu vecumā. Vēl viena problēma sportā saistīta ar pārprastu dzimumu līdztiesību. Dažās valstīs sieviešu sacensībās tiek pielaistas transpersonas (transgender). Tad kāda jēga “parastai” sievietei ieguldīt laiku un spēkus treniņos, tiekties pēc medaļām, ja sacensībās piesakās cilvēks, bijušais vīrietis, kuŗš paziņo- tagad es esmu sieviete, ļaujiet man startēt! Un viņa (vai varbūt tomēr viņš?) uzvar, kā tas patlaban notiek ar amerikāņu peldētāju Liju Tomasu. Vēl 2019. gadā toreizējais Viljams Tomass bez īpašiem panākumiem piedalījās vīriešu peldēšanas sacensībās. Šodien viņš ir pirmā lieluma zvaigzne ASV universitāšu čempionātos- bet nu jau starp sievietēm! Un tas ir tikai laika jautājums, kad šādi sportisti vēlēsies startēt arī olimpiskajās spēlēs.

 

Savukārt Latvijā šobrīd izvērtusies diskusija- vai nauda, kas tiek ieguldīta bobslejā un kamaniņu sportā, ir tā vērta? Sporta žurnālists Jānis Freimanis portālā delfi.lv jautā: “Vai valstij ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju ir saprātīgi par vienīgo mērvienību sportā virzīt medaļas?” Viņš aprēķinājis, ka 2018. gada Phjončhanas olimpisko spēļu bronzas medaļa, ko Latvijai izcīnīja bobslejistu divnieks Oskars Melbārdis un Jānis Strenga, valsts budžetam izmaksājusi aptuveni trīs miljonus eiro. Un tas neskaitot Siguldas bobsleja trases uzturēšanas izdevumus! Apšaubāms ir apgalvojums, ka bobslejs un kamaniņu sports ceļ mūsu valsts prestižu. Ja Latvijā lielākajai daļai cilvēku nav ne mazākā priekšstata par amerikāņu futbolu, beisbolu vai Indijā populāro kriketu, tad kāpēc lai pārējā pasaule interesētos par bobsleju? Un vai nodarbošanos, kuŗai nepieciešamas īpašas trases (tādu pasaulē ir tikai 17!) un dārgs inventārs, var uzskatīt par sportu? Katrā ziņā tas nav “tautas sports”. 

 

Man pašam šajās spēlēs vieslielākais prieks par mūsu hokejistiem un distanču slēpotājiem. Tas, ka latviešu hokejisti vispār piedalījās olimpiskajās spēlēs, jau ir liels sasniegums. Īpašs lepnums par novadnieku, 23 gadus veco madonieti Raimo Vīgantu, kuŗš pusotra kilometra slēpošanas sprinta distancē Pekinā izcīnīja 20. vietu. Kopš mūsu valsts piedalās olimpiskajās spēlēs, tas ir labākais latviešu slēpotāju panākums. Turklāt kaldināts turpat Madonā, Smeceres silā, kur iekārtota viena no labākajām distanču slēpošanas trasēm Latvijā.