Pirmsākums
Kārlis Streips    19.07.2022

 

 

13. jūlijā Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija sāka pieņemt kandidātu sarakstus 14. Saeimas vēlēšanām, kuŗas būs 1. oktobrī. Iesniegšana turpināsies līdz 2. augustam, un komisija likusi saprast, ka kopumā interesi par saraksta iesniegšanu ir paudušas 14 partijas un partiju apvienības. Tas nenozīmē, ka laika gaitā neuzradīsies vēl. 2018. gadā uz 13. Saeimas vēlēšanām sarakstus iesniedza 16 dažādas partijas un apvienības.

 

Komentāra rakstīšanas dienā sarakstus bija iesniegusi partiju apvienība Attīstībai/Par, kā arī partija Stabilitātei. Pirmā iesniedza sarakstu ar 115 kandidātiem. Nekad neesmu īsti sapratis, kāpēc uz 100 vietām Saeimā iesniegts tāds skaits kandidātu?! Iespējams, tāpēc, ka kāds no kandidātiem pirms vēlēšanām taps noraidīts, tā teikt – rezervei. Latvijas valsts portālā (lvportals.lv) par to rakstīts šādi: “Lai pārliecinātos, ka visi sarakstā pieteiktie kandidāti atbilst Saeimas vēlēšanu likuma prasībām un uz viņiem nav attiecināmi Saeimas vēlēšanu likumā noteiktie kandidātu ierobežojumi, pēc sarakstu reģistrēšanas saraksti tiek nosūtīti pārbaudēm Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, Iekšlietu ministrijas informācijas centram un Totālitārisma seku dokumentēšanas centram.”

 

Savukārt Saeimas vēlēšanu likumā uzskaitīti septiņi iemesli, kāpēc cilvēks kandidēt nedrīkst. Nav atļauts kandidēt cilvēkam, kurš ir citas personas aizbildniecībā. Vēlēšanu tiesības liegtas cietumniekiem, kā arī personām, “kuŗas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, izņemot personas, kuŗas ir rehabilitētas vai kuŗām sodāmība dzēsta vai noņemta.” Tāpat aizliegts kandidēt personām, kuŗas “Krimināllikumā paredzētā nodarījuma izdarīšanas laikā atradušās nepieskaitāmības stāvoklī, ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas saslimušas ar pīchiskiem traucējumiem.” 

 

Liegts arī kandidēt cilvēkiem, kuŗi ir  “bijušās PSRS, Latvijas PSR valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieki”, kā arī personām, kuŗas “pēc 1991. gada 13. janvāŗa darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kaŗa un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.” Un   ‒ visbeidzot ‒ liegums attiecas uz personām, kuŗas “sodītas ar aizliegumu kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta, pašvaldības domes vēlēšanās.”

 

2018. gadā bēdīgi slavenā Tatjana Ždanoka nolika mandātu Eiropas parlamentā, lai kļūtu par pašas dibinātās Latvijas Krievu savienības kandidāti 13. Saeimas vēlēšanās. Potenciālajai kandidātei nācās palikt ar gaŗu degunu, jo viņas rīcība Atmodas laikā pilnībā atbilda vēlēšanu likumā paģērētajiem iemesliem par kandidēšanas tiesību nepieļaušanu. Pārāk dziļi aktīviste degunu gan nenokāra, jo jau nākamajā gadā viņa atkal tapa ievēlētā Eiropas parlamentā, „pateicoties” tam, ka vēlēšanās piedalījās tikko trešā daļa balsstiesīgo, proti, līdz ar to Ždanoka kārtējo reizi mandātu ieguva ar mazāk nekā 30 tūkstošiem balsu vēlēšanās, kur balsstiesīgo skaits lēšams vairāk nekā 1,4 miljoni. Šis latviešu slinkums un kūtrums ir tas, kas jau kopš pašiem pirmsākumiem 2004. gadā ir ļāvis mūsu valsti Eiropas parlamentā pārstāvēt sievietei, kuŗa Latvijas un latviešu tautas intereses nepārstāv nemaz, gluži otrādi! Tā, piemēram, 2016. gada oktobrī viņa bija viena no retajiem EP deputātiem, kuŗi balsoja pret rezolūciju, kuŗā nosodīta Krievijas propaganda. Pēc Kremļa fašista invāzijas Ukrainā Tatjana Ždanoka bija viena no tikai 13 deputātiem, kuŗi balsoja pret rezolūciju, kuŗā agresija tapa nosodīta.

 

Pieļauju, Attīstībai/Par šajā kontekstā īpašas likstas neradīsies. Cita lieta, ka ap apvienību pēdējā laikā virmojuši dažādi skandāli, tajā skaitā attiecībā uz lēmumu partijas aprindās uzņemt Saeimas deputātu Vjačeslavu Dombrovski. Šis nu ir bijis cilvēks- staigātājs Latvijas polītikā, kuŗā viņš ienāca kā Zatlera Reformu partijas pārstāvis ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās 2011. gadā. No turienes Dombrovskis pievienojās Vienotībai un pēc tam Saskaņai! Opozīcijā esot, Dombrovskis ir izmantojis ikkatru izdevību kritizēt pašreizējo Latvijas valdību, kuŗā arī piedalās Attīstībai/Par. Nav skaidrs, kas apvienību mudināja viņu akceptēt, taču Vjačeslavs Dombrovskis vēlēšanās būs otrajā vietā Attīstībai/Par sarakstā Zemgalē.

 

Savukārt partija Stabilitātei dibināta 2021. gada februārī. Tās redzamākās personas ir divi kādreizējie Rīgas domes deputāti Aleksejs Rosļikovs un Valērijs Petrovs. Partija savam sarakstam spēja atrast tikai 65 kandidātus, un visticamāk tā būs partija, kuŗa ne tuvu netiks 5% barjerai, kāda vajadzīga, lai iegūtu mandātus parlamentā.

 

Nezinu, kad sarakstu plāno iesniegt Latvijas Zemnieku savienība un Latvijas Zaļā partija, gan zinu, ka kopš 2008. gada tās abas ir startējušas kopā, bet šogad tās pirmoreiz startēs atsevišķi. Šķiršanās notika tāpēc, ka Zaļajai partijai vairs nebija pieņemama partija Latvijai un Ventspilij, kuēa ilgstoši ir bijusi partneŗorganizācija jēdzienā Zaļo un Zemnieku savienība. ZZS pirms katrām vēlēšanām ir paziņojusi, ka “kandidāts premjērministra amatam” būs Ventspils ilggadējais boss Aivars Lembergs. Allaž ciniski, allaž acīmredzot ar uzskatu, ka daļai vēlētāju šis cilvēks liksies kā adekvāts kandidāts izpildvaras vadībai par spīti tam, ka viņš teju vai visu attiecīgo laika posmu tapa tiesāts par smagiem noziegumiem. Šogad februārī Lembergs beidzot tika notiesāts, viņam tika piespriests sods. Zaļajai partijai tas bija solis par tālu. Zemnieku savienība nesen paziņoja, ka tās “kandidāts premjērministra amatam” šogad būs … Aivars Lembergs. Tikai vienreiz ZZS atjaunotās Latvijas vēsturē ir tikusi pie premjēra krēsla, un toreiz premjērs nebija ne zaļš, ne zemnieks – Māris Kučinskis pārstāvēja Liepājas partiju.

 

Latvijas Zemnieku savienība ir partija ar bārdu. Pirmās brīvvalsts laikā deviņas no 16 valdībām vadīja tieši LZS. LZS cilvēks arī bija tas, kuŗš atlaida Saeimu un varu pārņēma pats. Šķiet savdabīgi, ka atjaunotajā Latvijas Republikā šai partijai ar bārdu acīmredzot ir tik īss „rezervistu soliņš”, ka atkal jāķeras pie “kandidāta,” kuŗš pagalam neatbilst valsts likumdošanā paredzētām prasībām.