Pirms gadsimta ceturtdaļas
Kārlis Streips    23.08.2016

 

 

Rakstu šo komentāru 19. augusta vakarā. Pirms 25 gadiem minētajā datumā biju Amerikā, konkrēti, vasaras nometnē Gaŗezerā, kur notika saruna par polītiku Latvijā kopš suverēnitātes pasludināšanas iepriekšējā gada maijā. Ja atmiņa neviļ, tur bija arī Aleksandrs Kiršteins, kuŗš gandrīz visu šo laiku ir piedalījies mūsu valsts polītikā, arī tagad viņš ir Saeimas deputāts. Katrā gadījumā, kad mēs Mičiganā no rīta piecēlāmies, Latvijā jau bija vakars, un visas dienas gaŗumā tautieši bija sadzīvojuši ar faktu, ka tajā rītā, 1991. gada 19. augusta rītā, Maskavā bija noticis pučs ‒ varu bija pārņēmusi tā dēvētā Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja, kuŗā bija astoņi sazvērnieki, arī PSRS iekšlietu ministrs un kādreizējais Latvijas PSR Kompartijas pirmais sekretārs Boriss Pugo. PSRS radio un televīzijā skanēja sērīga mūzika, kārtējo reizi rādīja baletu „Gulbju ezers”,  kas Padomju Savienībā bija raksturīgi tajos brīžos, kad bija noticis kaut kas nopietns un smags. Ik pa brīdim kāds nolasīja paziņojumu no pučistiem. Vara tagad piederot viņiem. Punkts un āmen.

 

Protams, tā tas nenotika. Fatāla pučistu kļūda bija nearestēt Krievijas federācijas ļoti populāro prezidentu Borisu Jeļcinu, kuŗš  19. datumā  deviņos no rīta bija pie Baltā nama (tā Maskavā sauc parlamenta ēku), skaļi paziņoja, ka apvērsums ir nelikumīgs, aicināja zaldātus nepaklausīt pavēlēm, ja viņiem liks šaut, un vispār mudināja ļaudis pretoties. Visa pasaule redzēja Jeļcinu rāpjamies uz tanka, lai uzrunātu savus cilvēkus.

 

PSRS prezidents Michails Gorbačovs puča dienā bija Krimā, savā vasaras atpūtas mājā. Iepriekšējā dienā delegācija no minētās Ārkārtas stāvokļa komitejas bija ieradusies ar ultimātu ‒ vai nu Gorbačovs ļauj pasludināt ārkārtas stāvokli un ļaut bruņotajiem spēkiem,  it īpaši čekai, atkal piegriezt skrūves (vēlāk kļuva zināms, ka sazvērnieku vadonis, KGB priekšnieks Vladimirs Krujčkovs, jau bija parūpējies par 200 tūkstošu  rokudzelžu nosūtīšanu no fabrikas Pleskavā, kur tos ražoja, uz Maskavu), vai arī atkāpties no amata un prezidentūru atdot PSRS viceprezidentam Genādijam Janajevam. Gorbačovs būtībā pučistus pasūtīja „trīs mājas tālāk”, tā rezultātā viņam Krimā tika noteikts mājas arests, tika atslēgtas visas iespējamās komunikācijas, un PSRS prezidents nonāca izolācijā.

 

Savukārt Maskavā pučisti bija slēguši visas radio un televīzijas programmas, kuŗas nebija tiešā Komūnistu partijas pakļautībā, tāpat aizliegtas visas avīzes, kuŗas nebija partijas kontrolē. Krjučkovs atsauca visus KGB aģentus, kuŗi bija atvaļinājumā, divkāršoja viņiem algas, lika būt kaujas gatavībā. Tika iztukšots bēdīgi slavenais Ļefortovas cietums, lai būtu vieta jauniem cietumniekiem. Taču pagāja pirmā diena un pirmā nakts, un nebija noticis vēl nekas. Pienāca 20. augusta rīts, tapa paziņots, ka tajā naktī no plkst. 23.00 līdz 05.00 nākamā rītā būs komandanta stunda, tātad ‒ nevienam nebūs atļauts atrasties uz ielas. Tas plaši tika interpretēts kā brīdinājums, ka naktī notiks uzbrukums  Baltajam namam. Pučisti nosūtīja vienu no savējiem,  „izzondēt”, kāds ir pūļa noskaņojums, vērtēt, kādi varētu būt uzbrukuma rezultāti. Sazvērnieku lokā bija arī tādi cilvēki, kuŗi brīdināja, ka tā varētu būt milzīga asinspirts, bet pučistus tas īpaši netraucēja. Turpinājās plāni uzbrukumam.

 

Pienāca nākamais rīts, un joprojām nebija noticis nekas. Tagad mēs zinām, ka PSRS Bruņoto spēku cilvēki atteicās piedalīties civiliedzīvotāju slaktēšanā, tās tanka divīzijas komandieris, kuŗas uzdevums bija apsargāt Balto namu, jau pirmajā dienā paziņoja par savu uzticību Borisam Jeļcinam. Kādā  Maskavā tunelī tankus bloķēja trolejbusi un lauksaimniecības technika,  gāja bojā trīs cilvēki, kuŗiem pēc tam, kad pučs bija beidzies, Gorbačovs piešķīra PSRS Tautas varoņa titulu. Pelnīti! Jeļcins personīgi atvainojās bojā gājušo vīru ģimenēm par to, ka  nebija spējis viņus pasargāt.

 

21. augusta rītā puča rīkotāji  bija panikā. Igaunijas parlaments jau iepriekšējā naktī bija pasludinājis valsts neatkarību, un jau tajā pašā rītā PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs lika visām Sarkanarmijas vienībām izvākties no Maskavas. Pučisti nosūtīja vēl vienu delegāciju uz Krimu apelēt pie Gorbačova. Viņš atteicās vispār atvērt  mājas durvis. Tika atjaunotas  komūnikācijas, PSRS prezidents tūdaļ paziņoja, ka Ārkārtas stāvokļa komitejas lēmumi bijuši nelikumīgi, ka tās dalībnieki tiks atbrīvoti no darba, un viņš, Gorbačovs, dosies atpakaļ uz Maskavu. Viņš lidoja kopā ar tiem komitejas locekļiem, kuŗi pie viņa bija ieradušies, tos arestēja,  kolīdz viņi izkāpa no lidmašīnas Maskavā. Visi pārējie tika savākti nākamo 24 stundu laikā, vienīgais izņēmums bija minētais Boriss Pugo, kuŗš nošāva savu sievu un nošāvās arī pats.

 

Latvijā 21. augusts bija satraukuma pilna diena. Augstākā padome pulcējās savā namā, kur deputāti bija dežūrējuši visa puča gaŗumā. Doma laukumā rūca tanki. Kolīdz no Maskavas pienāca ziņa, ka apvērsums ir izgāzies, Augstākās padomes deputāti nobalsoja par pārejas posma, kāds bija turpinājies kopš suverenitātes deklarācijas pieņemšanas iepriekšējā gada 4. maijā, beigām, un Latvijas Republika pirmo reizi pusgadsimta laikā bija neatkarīga un suverēna valsts.

 

Arī pēc 25 gadiem nedrīkstam aizmirst, cik tas viss notika piepeši. Pusotru gadu Latvijā bija bijusi sava veida divvaldība ‒ vienā pusē Augstākā padome un Ivara Godmaņa vadītā Ministru padome, otrā ‒ milzīgais PSRS aparāts ar Kompartiju, Sarkanarmiju, čeku u. c. Bija noticis barikāžu laiks, bija referendums 1991. gada martā, kur PSRS ļaudīm tika jautāts, vai viņi ir par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības saglabāšanu citā formātā (tās būtu formāli neatkarīgas republikas, tomēr ar centru Maskavā). Latvija oficiāli referendumu boikotēja, bet vienalga mūsu valstī teju pusmiljons cilvēku ‒ neatkarības pretinieki, kā arī šeit dislocētie PSRS kaŗaspēka pārstāvji ‒ tajā piedalījās, vairākums nobalsoja „jā”.

 

Taču  pienāca liktenīgais  augusts, un Latvija nudien bija kļuvusi neatkarīga valsts!

 

Lieki teikt, ka viegli tas nenāca. PSRS sabrukums arī nozīmēja centrālizētās industriālās sistēmas sabrukumu, uzņēmumiem Latvijā pēkšņi vairs nebija tirgus, arī slavenais VEF neražoja neko tādu, kas varētu konkurēt citur pasaulē. Bija ļoti nopietni pārtikas un citu preču deficīti, bēdīgi slavenā OMON vienība turpināja marodēt, bija sprādzieni Latvijas robežpunktos un citur. Veidojās organizētā noziedzība, kuŗa turpināja terrorizēt Latviju vēl nākamo 10 gadu gaŗumā. Nācās visu pārvaldes sistēmu izgudrot no jauna, pirmais premjērministrs Godmanis pēc izglītības bija fiziķis, ne polītiķis. Bija vajadzīga jauna nauda, vispirms tā dēvētie Latvijas rubļi jeb "repsīši" (jo uz tiem bija toreizējā Latvijas bankas vadītāja Einara Repšes paraksts), un tad nāca lats.

 

Pučs Maskavā  bija Padomju Savienības gals ar visu no tā izrietošo. Tā paša gada 31. decembrī pēdējo reizi Maskavā tika nolaists PSRS karogs un pacelts Krievijas trīskrāsu karogs. Padomju imperijas vairs nebija. Daudz ūdeņu kopš tā laika aiztecējis, joprojām Latvijā ar sabiedrības labklājību ir tā  kā ir. Absurdi, bet pučistiem mēs īstenībā varam būt pateicīgi, jo viņi pasteidzināja brīdi, kas būtu varējis nepienākt vēl ilgi, ilgi. Vienu gan vēlos teikt ‒ Nekad neesmu sapratis un nesaprotu arī tagad, kāpēc 21. augusts Latvijā nav svētku diena. 4. maijs ir svētku diena, bet todien pieņemtā deklarācija tomēr vēl nenodrošināja neatkarību. 21. augusts bija liela diena, un tai jābūt valsts svētku dienai.