Pilsonība: viena, divas, trīs
   23.01.2012

Parakstu vākšana par dažādiem jautājumiem mūsu valstī kļuvusi par sava veida modes lietu.

Kā zināms, krievvalodīgo tiesību atbalstītājiem izdevās savākt pietiekami daudz parakstu, lai forsētu tautas nobalsošanu (referendumu) par to, vai krievu valoda kļūtu par otru valsts valodu. Tas paredzēts Satversmē: „Ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuŗu Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.” Pirmo reizi tauta šīs tiesības izmantoja tālajā 1923. gadā, kad referendums bija par valsts tiesībām atsavināt baznīcas un lūgšanu namus. Toreiz nesanāca kvorums, tāpat tas bija arī ar četriem citiem referendumiem pirmskaŗa Latvijā, lai gan pārējos gadījumos ierosinājums nāca no Saeimas deputātiem, nevis no tautas. Laikā pēc okupācijas beigām arī bijuši vairāki tautas vai deputātu ierosināti referendumi, bet nevienā no tiem nav savākts pietiekams kvorums. Referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā un referendums par 10. Saeimas padzīšanu notika ar citiem noteikumiem.

Mūsdienās parakstu vākšana notiek arī citā kontekstā, proti, tīmeklī ir portāls Manabalss.lv, kur jebkuŗš cilvēks var ierosināt kādu jautājumu. Patlaban paraksti tiek vākti par latgaļu valodas statusu, par domu, ka deputātiem no padzītas Saeimas nepienākas kompensācija, par progresīvas nodokļu sistēmas ieviešanu u.c. Ja tiek savākti 10 tūkstoši parakstu, jautājums tiek iesniegts Saeimā, lai gan par to, kas parlamentam tādā gadījumā  jādara, patlaban  stingru noteikumu vēl nav. Saeima otrā lasījumā ir pieņēmusi likumprojektu, kas ļautu parlamentā vērsties nevis desmit tūkstošiem, bet gan pieciem tūkstošiem petīciju parakstītāju. Likumprojektā teikts, ka šādi iesniegtus dokumentus pārbaudīs Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija un tā arī lems par jautājuma virzīšanu turpmākai apspriešanai.

Tāds  ievads nepieciešams, lai ķertos pie šī komentāra galvenā temata, proti – pilsonības (pavalstniecības). Jo portālā Manabalss.lv patlaban arī tiek vākti paraksti par pilsonības piešķiršanu visiem Latvijas nepilsoņiem. „Šī ir iespēja izbeigt 20 gadu ilgušo netaisnību, kuŗas rezultātā esam nonākuši līdz šodienas katastrofai. Ir nepieciešams tūlītējs Saeimas lēmums šīs netaisnības apturēšanai, lai kopīgiem spēkiem mēs sāktu celt jaunu dzīvi,” – tā skaidrojuši domas autori. Arī pagalam kreisā polītiskā apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) tā paklusu  ierastajā kārtībā ir sākusi vākt parakstus par visu nepilsoņu padarīšanu par pilsoņiem, un tas notiek tā paša procesa ietvaros, kā notika parakstu vākšana par krievu valodas tiesībām.

Taču doma par nepilsoņiem tomēr nav ideja, kuŗai spīdētu īpaši labas izredzes. Tiesa, ja Latvijas pilsoņu kopienā atradās pietiekami daudz atbalstītāju domai par krievu valodas statusa paaugstināšanu, nav izslēgts, ka atradīsies pieci tūkstoši, kas atbalstītu visu nepilsoņu padarīšanu par pilsoņiem vienā acumirklī (vai arī, iespējams, atradīsies pietiekami daudzi, lai pieteiktu referendumu ierastajā kārtībā), taču nav absolūti ne mazākā jautājuma par to, ka Saeima šādu domu neatbalstītu un, ja notiktu referendums, tad, tāpat kā ar krievu valodu, nebūt ne Latvijas pilsoņu vairākums par to nobalsotu pat tad, ja savāktos kvorums. Nepilsoņi tomēr paši ir vainīgi, ja  kopš valsts neatkarības atjaunošanas viņi nav bijuši spējīgi iemācīties valsts valodu pietiekamā līmenī, lai izturētu naturālizācijas procesu. Lai kāds bijis iemesls („Esmu pārāk veca, lai iemācītos valodu”, „Esmu aizvainots par to, kā Latvija pret mani izturas”, „Esmu aizvainota par to, ka pilsonību man nedod automatiski”), aizbildinājuma tam nav un nevar būt. Fakts tomēr ir tāds, ka ar 99 procentu pārliecību var teikt, ka krievu valoda par valsts valodu nekļūs un nepilsoņiem automatiski pilsonību neviens nedos.

Toties ir cits pilsonības jautājums, kas ir itin svarīgs Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem, proti,  jautājums par dubultpilsonību. Par šo jautājumu Latvijas polītikā ir runāts jau sen,  lielākoties gan negribīgi. Pirms vairākiem gadiem Saeimā uzpeldēja priekšlikums dubultpilsonību lielākam skaitam cilvēku nevis pieļaut, bet gan atņemt, - runa bija par cilvēkiem, kuŗi valsts pārvaldē vēlas ieņemt dažādus amatus. Toreiz nekas nesanāca, un patlaban Saeima beidzot ir konceptuāli apstiprinājusi domu, ka dubultpilsonību varētu iegūt cilvēki, kas ir pavalstnieki Šveicē, Austrālijā, Brazīlijā, kā arī jebkuŗā Eiropas Savienības vai NATO dalībvalstī. Tas būtībā attiecas uz visām tām valstīm, kur dzīvo latviešu tautas Otrā pasaules kaŗa laika emigranti, kā arī visi tie, kuŗi no valsts ir pazuduši laikā, kopš ES valstis sāka atvērt savu darba tirgu to valstu iedzīvotājiem, kuŗas savienībā iestājās 2004. gadā. Uzskatāmi sarakstā nav ne Krievijas, ne Baltkrievijas, ne arī citu ārpus ES, bet Latvijas robežām tuvu valstu, lai gan Sibirijā joprojām dzīvo latviešu ģimenes, kuŗās bijuši kādreiz deportētie cilvēki, bet viņu bērni un mazbērni nav Latvijas pilsoņi. Taču attiecībā uz minētajām diasporas valstīm parlaments patlaban gaida priekšlikumus, un ir stipri ticams, ka kaut kad ne pārāk tālā nākotnē likums arī tiks pieņemts.

Tradicionālajiem emigrantiem Amerikā, Kanadā un Rietumeiropā šī jautājuma atrisināšana nodrošinās, piemēram, ka pirmkārt, ļaudis varēs piedalīties Latvijas Saeimas vēlēšanās. Neesmu pārliecināts, vai ārvalstīs dzīvojošie latvieši tik ļoti seko mūsu valsts notikumiem, lai vēlēšanu dienā varētu veikt apzinātu, ar informāciju pamatotu izvēli, bet katram pilsonim tomēr ir tiesības piedalīties arī polītiskajos procesos. Otrkārt, Latvijas zilā pase nozīmē, ka tās īpašnieks ir arī Eiropas Savienības pilsonis un tā dēvētajā Šengenas zonā tās iemītnieki var ceļot bez robežkontroles (tas, starp citu, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Krievija tik ļoti vēlas bezvīzu režīmu ar ES, jo tad, ieradies vienā Šengenas zonas valstī, Krievijas pilsonis varēs brīvi ceļot arī uz visām pārējām tās valstīm un tas arī ir iemesls, kāpēc Eiropā lēmumu par šo domu pieņemt tās pieņēmēji ir vilcinājušies). Un, protams, ir arī fakts, ka Latvijas pilsoņu pēcteči dubultpilsonību varēja piereģistrēt tikai līdz 1995. gadam. Aiz borta palika visai daudz cilvēku, kas labprāt būtu arī savas dzimtenes vai tēvzemes pilsoņi. Nu šis jautājums būs atrisināts.

Savukārt jaunajiem emigrantiem jautājums ir būtisks tieši bērnu dēļ. Automatisku pilsonību piedzimšanas brīdī pasaulē nodrošina vienīgi dažās valstīs, redzamākā, protams, ir ASV. Tas ir tā dēvētais ius soli vai „zemes tiesību” princips. Vienīgā valsts Eiropā, kas to nodrošina, ir Rumānija, savukārt Lielbritanija un Īrija, kur mīt vairākums mūsdienu emigrantu, tā nedara. Tām ģimenēm, kuŗas emigrācijā ir nolēmušas palikt pavisam,  jautājums par pasi bērniem ir aktuāls, jo stipri ticams, ka dažs labs bērns ar laiku vēlēsies dzīvot un strādāt Latvijā un ar pasi tas, protams, būs daudzkārt vienkāršāk.

Par dubultpilsonību patlaban runā ne tikai Latvijā vien. Pagājušajā nedēļā ietekmīgais britu žurnāls The Economist par to rakstīja: „No valsts viedokļa dubultpilsonība labākajā gadījumā ir nekārtība un sliktākajā – drauds. Valdība labprātāk gribētu, lai cilvēks piedzimst, dzīvo, strādā, nodokļus maksā, subsidijas saņem un nomirst vienā un tajā pašā vietā. (..) Pilsonība ir līme, kas tur kopā individu un valsti. Aizskar to, un līme izirst.” Taču žurnāls arī atzīst, ka „dzīve ir sarežģītāka”. Konstatēts, piemēram, ka daudziem pasaules ebrējiem kabatā ir Izraēlas pase „solidāritātē ar ebrēju valsti (un arī kā apdrošināšanas polise)”. Konstatēts arī, ka pilsonība bijusi būtiska tad, kad valstī ir obligāts militārais dienests, bet mūsdienās tas ir kļuvis par samērā lielu retumu. Un tad tiek secināts: „Dubultpilsonība ir nenovēršama un būtībā arī liberāla. Priecāsimies par to.”

Neprotu teikt, cik daudzi Amerikā vai Austrālijā dzīvojoši latvieši ir īpaši ieinteresēti kļūt par Eiropas Savienības pilsoņiem, taču pieļauju, ka  starp Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem ir pietiekami daudzi, kuŗi par Latvijas pilsoņiem gribētu būt gan. Nu šķiet, ka paredzamā nākotnē tas arī kļūs iespējams. Piekrītu žurnālam The Economist: priecāsimies par to!

Kārlis Streips