Piederīgs mūsu cunftei - un kam vēl?
   25.02.2014

Piederīgs  mūsu cunftei - un  kam vēl?

Franks Gordons

Mūsu cunfte - žurnālisti... 1994. gadā,  kad pēc 22 gadu promienes  ierados dzimtajā Rīgā,  mani iepazīstināja ar žurnālistu Juri Paideru, kuŗš, kā man teica, esot labs ekonomisko problēmu pazinējs. Šī iepazīšanās  notika Kongresu namā Preses balles ietvaros. Kopš tā laika  Juris Paiders reizumis pavīd manā  redzeslokā, un daži viņa  profesionālās darbības aspekti ir saistījuši manu uzmanību.

Patlaban Rīgā ir divas apvienības, kas pārstāv "mūsu cunftes" - plašsaziņas līdzekļu  jeb mediju darbinieku intereses: Latvijas žurnālistu savienība (LŽS)  un Latvijas žurnālistu asociācija (LŽA). Tās ir stipri atšķirīgas  "pēc sava gara un būtības".

Juris Paiders nu jau ilgus gadus  ar drošu roku vada Latvijas žurnālistu savienību, reizē būdams Neatkarīgās (NRA)  publicists. Paskatīsimies, kas ir  Juŗa Paidera vadītās savienības  valdē: no sešiem valdes locekļiem trīs darbojas krievvalodīgajos medijos – Ina Oškāja,  Ksenija Zagorovska un Igors Vatoļins - diezgan odiozs rakstonis, ks neslēpj savu antilatviskumu. Un Dainis Lemešonoks, kas  ievēlēts  LŽS Revīzijas komisijā,  pēdējā laikā kļuvis,  tēlaini izsakoties, par "polītisku mizantropu".

Krass pretstats Paidera vadītajai LŽS ir Latvijas žurnālistu asociācija (LŽA), kuŗas priekšsēde ir Anda Rožkalne,  kas sarakstījusi ļoti vērtīgu un noderīgu grāmatu „Kam pieder Latvijas mediji?”.  LŽA valdē ir tādi pazīstami žurnālisti kā Pēteris Zirnis, Dita Arāja, Nellija Ločmele - žurnāla IR galvenā redaktore. Starp LŽA  113 biedriem minami, piemēram, Aivars Ozoliņš, Pauls Raudseps, Baiba Strautmane, Māra Libeka no LA un LAIKA/BL autori Kārlis Streips un Sallija Benfelde. Šie vārdi vien rāda, ka LŽA no LŽS atšķiŗas - manuprāt - pozitīvi.

Tātad - Juris Paiders. No viņa mēs reizēm dzirdam "atklājumus", ka - piedodiet – mute paliek vaļā. Nekad neaizmirsīšu brīdi, kad izlasīju Juŗa Paidera Katiņas traģēdijas vērtējumu: sak, ticamāka esot padomju versija,  ka poļu virsniekus nošāvuši vācieši. Ne tikai Gorbačovs un Jeļcins, bet arī Putins atzinuši, ka poļu virsniekus Katiņā un divās citās vietās  nošāvuši NKVD bendes. Bet Paideru sen  pierādītie fakti nepārliecina...

Kā zināms, ļoti nelabu iespaidu atstājuši trīs sējumi – „Nākotnes melnraksti”,  ko sarakstījusi  īpatnēja trijotne: Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs, no Maskavas mūs "aplaimojušais" Igors Jurgens un Juris Paiders, kuŗš šai diždarbā "ielicis"  visu savu žurnālista (un vēsturnieka-amatieŗa) māku.  Šajos sējumos Latvijas vēsture pasniegta viscaur promaskaviskā garā.

Visjaunākie Juŗa Paidera domu graudi, kas datēti ar š. g. februāri, atspoguļo to pašu tendenci - austrumu virzienā. Intervijā Rīgas krievvalodīgajam portālam www.frēcity.lv  Paiders izsakās, ka "nacionālistiski noskaņotās partijas,  piedaloties koalicijās,  novedīs latviešu nāciju līdz bojāejai (..) Tas, ko nodarīja  šie tā devētie nacionālisti, atrodoties pie varas stūres, ir briesmīgāks par visu okupāciju."

„Dziesma kā kliedziens” - tā sauc Paidera rakstu,  kuŗu NRA publicēja 11.febrārī un kuŗā  cildināts Ievas Dāboliņas dzejoļu krājums  „Lieta LR2”. Juris Paiders īpaši izceļ dzejnieces  rindas,  kas vērstas pret gejiem un lesbietēm. Paiders turpat "no sevis" piebilst, ka "Latvijas varas elite"  par mērķi piesauca  "iestāšanos NATO, ES vai eirozonā. Tikai tad, kad vairs nav kur iestāties, Latvijas varenie nosauca mērķi Latvijai - būvēsim labklājību." Dzejnieces kliedzienā, uzsveŗ Paiders, skan sāpes un "atteikšanās pieņemt starptautiskā biznesa  uzspiesto  lietu kārtību".

17. februārī tai pašā NRA lasām  Paidera rakstu „Demokratijas krize”. Aplūkojis stāvokli Bosnijā un Ukrainā (un apšaubījis turienes "revolūcionāru" demokratiskumu), Juris Paiders  prāto par "vienveidīgas un primitīvas demokratijas variantu",  ko  "globālais finanču kapitāls ar Rietumu demokratiju rokām  cenšas uzspiest visām tautām".

Kur un kad mēs tādas frazes jau esam lasījuši?