Pie ūdeņiem
Kārlis Streips    23.01.2018

 

Pagājušajā nedēļā Latviju apšalca vēsts par celtni Kurzemes piekrastē, tieši pašā krastā, kur mājas būvēt nedrīkst. Laikraksta Kursas Vārds žurnālisti, kas bija devušies aplūkot vētras postījumus stāvkrastam, gluži nejauši atklāja… māju. Ak, jā, žurnālisti atcerējās, par to taču bija tiesas prāva, un rajona administratīvā tiesa Liepājā tiesneses Kristīnes Brokānes vadībā bija atzinusi, ka celtne ir nevis māja, bet gan kuģis. Šo spriedumu vēlāk apstiprināja Kurzemes Apgabaltiesa un tiesnese Ināra Rozīte. Jo mājas īpašnieks, cilvēks vārdā Argods Lūsiņš, bija tiesā iesniedzis dokumentus, kas it kā apliecināja, ka tā nav vis māja, bet kuģis. Lai arī patiesībā tas nav nekāds kuģis. Laikraksts rakstīja: „No juridiskā viedokļa, jebkuŗam Latvijas iedzīvotājam ir tiesības jūras krastā izvilkt savu peldlīdzekli - laivu, plostu vai kuģi, un nekas Latvijas likumos nav teikts par to, ka uz kuģa nedrīkstētu būt dīvāns, stiklota stūres māja, kas līdzinās verandai, vai bocmaņa šūpuļkrēsls.”

Vietējā pašvaldība zināja, kas tur notiek, bet sākumā izlikās to nesaprotam. Pāvilostas novada domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons, taujāts par būvi, atbildēja: "Tā nav ēka, tas ir kuģis, līdz ar to pašvaldības būvvaldei nav jāprasa atļauja būvēt. Kuģa īpašnieks par to pašvaldībā nav interesējies, jo viņam tas nav jādara." Savukārt Liepājas reģionālās vides pārvaldes direktore Ingrīda Sotņikova žurnālistiem pateica, lūk, ko: "Šo veidojumu stāvkrastā netālu no Umales sāka būvēt pirms kādiem pieciem gadiem. Mums pārvaldē bija sūdzība, un atbilstoši reaģējām. Uzlikām sodu par neatļautu būvniecību un likām nojaukt. Sekoja tiesvedība, kuŗā īpašnieks uzrādīja dokumentus, ka pieminētā būve ir kuģis, un prāvu mēs zaudējām. Arī nekāds sods īpašniekam nebija jāmaksā, un tā nu šī būve stāv kā kuģis jūras krastā." Pirmajā tiesas instancē pārvaldes pārstāvji piedāvāja domu – ja reiz tas ir kuģis, tad tam būtu jāizskatās kā kuģim un jābūt nolaižamam ūdenī, taču vienalga vispirms viena tiesnese secināja, ka tas nudien ir kuģis, un otra sprieda tāpat.

 

Te jāpiebilst pāris fakti. Pirmkārt, Lūsiņa kungs ir ļoti turīgs cilvēks. Viņš ir akcionārs vairākos ar naftas industriju saistītos uzņēmumos, un viņš ir bijis visai dāsns ziedotājs dažādām polītiskajām partijām. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) mājaslapā neatradu informāciju, kas liecinātu, ka viņš ir ziedojis naudu partijai Mēs mūsu novadam, kuŗu Pāvilostas novadā pārstāv minētais U. Kristapsons, un tāpēc absolūti nevaru apgalvot, ka te ir notikusi kaut kāda neētiska apmaiņa. Taču stāstu par Argodu Lūsiņu varam salīdzināt ar citu stāstu, kuŗa centrā ir dāma vārdā Valentīna Rudenko. 2008. gadā Rudenko kundze pie Lielupes krasta iznomāja mazdārziņu. Dārziņš atrodas palienes pļavā, un tur mazdārziņos drīkst būvēt tikai siltumnīcu vai mazu celtni dārzniecības piederumu glabāšanai. Tā vietā V. Rudenko uzcēla visai pamatīgu māju.

 

Pašvaldība pret viņu vērsās ar visu bardzību – bija administrātīvi sodi, bija tiesu lēmumi, kas pieprasīja celtnes nojaukšanu. Jelgavas novada sabiedrisko attiecību vadītāja Dace Kaņepone par to ir teikusi, lūk, ko: "Vairāk nekā septiņus gadus ilgst iedzīvotāju demonstrātīvā ignorance gan Jelgavas novada domes lēmumam, gan būvvaldes norādījumiem, ka konkrētā applūstošā territorijā apbūve ir aizliegta.” Laika gaitā jautājums nonāca Augstākajā tiesā, kuŗa 2014. gadā noteica, ka nākamo trīs gadu laikā māja ir jānojauc. Valentīna Rudenko to nedarīja, un tāpēc pērn oktobrī mazdārziņā ieradās pašvaldības pārstāvji ar smago techniku, un māju nojauca. Rudenko kundze palika ar gaŗu degunu: "Es gribu dzīvot pie dabas, es mīlu zemi un nežēloju sevi darbā un tikai ar savām pūlēm visu esmu sasniegusi. Es nevienam neko neesmu nozagusi un bērnus mācu dzīvot godīgi. Cik esmu pa iestādēm staigājusi, neviens man nenāk pretī, es nesaprotu, kāpēc parasts cilvēks nevar normāli dzīvot." 

 

Viļus neviļus prātā nāk vecais teiciens par to, ka bagātais dara, kā grib, nabags - kā var. Valentīnas Rudenko mājas vairs nav, savukārt kuģis/māja krastā pie Pāvilostas stāv joprojām. Te nu gan jāsaka, ka Pāvilostas novads platības ziņā nav nekāda Sibirija vai Ķīna. Jā kāds no tiesas būtu aizčāpojis uz krastu paskatīties, kā to darīja Kursas Vārda žurnālisti, tas cilvēks būtu varējis pats savām acīm pārliecināties, ka uz krasta nudien ir māja, nevis peldlīdzeklis. Radio intervijā pēc tam, kad izcēlās skandāls, tiesnese Brokāne taisnojās, ka viņa nav devusi atļauju krastā būvēt māju, viņa ir devusi atļauju tur būvēt kuģi un, ja galu galā tika uzslieta māja, tā nav viņas problēma. Taču tiesu uzdevums ne tikai Latvijā ir konstatēt visus iespējamos lietas apstākļus, un šajā gadījumā kāds nudien varētu būt devies aplūkot situāciju uz vietas.

 

Te savukārt jājautā par vairākiem aspektiem, sākot ar likumu kvalitāti mūsu valstī. Savulaik mūsu Saeima pieņēma likumu, kuŗā bija aizliegta vispār jebkāda būvniecība 300 metru aizsargjoslā ap ūdeņiem un aizsargātām territorijām, taču toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga to atmeta atpakaļ, konstatējot, ka tas būtībā nozīmētu apturēt visu ostu darbību. Toreiz lieli iebildumi bija pašvaldībām, kuŗās notiek uzņēmējdarbība pie ūdeņiem. To noteikumu „gudrās galvas” atkal izņēma no likuma. 

 

Vērts arī padomāt par tiesu kvalitāti. Tiesa Kurzemē acīmredzami bijusi nolaidīga, ja reiz vides sargi tai izmisīgi stāstīja, ka uz krasta ir māja, nevis kuģis, bet tiesa vienalga izdarījusi citu secinājumu. Tiesu un tiesnešu kvalitāte patlaban Latvijā ir aktuālizējusies citā jomā, proti, tiesu attieksmē pret maksātnespējas „industriju”. Tur žurnāls Ir pēdējo pāris gadu laikā ir veicis plašu pētījumu, kuŗā konstatēts, ka simtiem uzņēmumu, kas iekūlušies maksātnespējas procesos, ir oficiāli pārreģistrējuši savu adresi citur, tā radot aizdomas, ka viņi vēlas konkrētu, nevis gadījuma rakstura tiesnesi. Žurnāls identificēja vairāk nekā duci tiesnešu, kuŗi katrs bija izskatījuši 10 un vairāk maksātnespējas lietas. Aizdomas par shēmošanu bija tik pamatīgas, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis nāca klajā ar paziņojumu, ka tās jāizvērtē un aicināja tieslietu sektoru pārraugošo Tieslietu padomi izpētīt situāciju, ko padome arī solīja izdarīt.

 

Saprotu, ka cilvēkiem patīk dzīvot pie ūdeņiem. Tā tas ir bijis kopš cilvēces pirmsākumiem. Taču ir likumīga būve un ir nelikumīga būve, bet stāsts par māju/kuģi norāda uz lielām problēmām gan likumā, gan arī tiesās. Tā tas nedrīkst būt.