Pie robežas klauvē bēgļi
Juris Lorencs    17.03.2020

 

 

Dienā, kad es rakstu šīs rindas, Latvijas valdība paziņojusi par pilnīgu valsts robežas slēgšanu. Vīruss “Covid 19” beidzot atnācis arī līdz mums. Notiekošais atgādina, cik patiesībā neaizsargāts ir modernais cilvēks, kurš ir gluži vai apsēsts ar drošību, prognozējamību un dzīves plānošanu. Tagad izrādās, ka neredzamais ļaunums īsā laikā spēj burtiski paralizēt, pilnībā izmainīt ierasto dzīves kārtību.  Nelīdz ne visspēcīgākās apdrošināšanas, ne modernās technoloģijas. Sabiedrībā, kur nāve kautrīgi nobīdīta malā, paslaucīta zem paklāja, kur reklāmu klipos visi izskatās jauni, izskatīgi, smaidoši un veseli, pavisam negaidīti ielauzušies neparedzami, nepārvarami spēki.

 

Tajā pašā laikā pie Eiropas robežām (konkrētāk ‒ pie Grieķijas un Bulgārijas) drūzmējas vēl nelaimīgāki, vēl neaizsargātāki cilvēki par mums. Sakustējusies kārtējā Sīrijas bēgļu lavīna. Tā devusies Turcijas virzienā, kur pārvietoto personu nometnēs jau uzturas gandrīz četri miljoni bēgļu. Daļa no viņiem, Turcijas varas iestāžu iedrošināti, patlaban devušies Eiropas virzienā. Mediji ziņo, ka pilsoņu kaŗa un ārvalstu intervences plosīto Idlibas reģionu Sīrijā gatavojoties pamest miljons cilvēku. Viņu mērķis – vispirms Turcija, tad Eiropa. Bet atšķirībā no 2015. gada Eiropa nav gatava jaunu bēgļu ienākšanai ‒ gan “Covid 19” epidēmijas, gan polītisku iemeslu dēļ. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs izteicies, ka migrācija tiekot izmantota kā ierocis.

 

Lielākās briesmas slēpjas iespējamā kontinenta polītiskā destabilizācijā, kas beigu beigās var novest pie ES sabrukuma. Liekas neticami. Bet kuŗš 1986. gadā prognozēja, ka pēc pieciem gadiem līdzīgi kāršu namiņam sabruks PSRS? Taisnība, Latvija bēgļu krizi tiešā veidā līdz šim vēl nav izjutusi. Mēs viņiem neesam interesanti ‒ tāla, ne pārāk turīga un ne visai draudzīga zeme Eiropas ziemeļos. Bēgļu lolotais mērķis pirmām kārtām ir bagātā un iecietīgā Vācija. Daudziem vēl prātā kancleres Angelas Merkeles 2015. gadā izteiktie vārdi: Wir shaffen das ‒  “mēs tiksim ar to galā”, ar to domājot bēgļu uzņemšanu. Jā, tolaik cilvēki tika paēdināti, izmitināti, daudzi iekārtoti darbā, pat apguvuši vācu valodu. Bet vai viņi kļuva par vāciešiem šī vārda vistiešākajā, etniskajā nozīmē? Protams, nē. Patlaban Vācijā notiekošo procesu var apzīmēt ar vārdiem “aizstājošā migrācija”. Lēni, bet neatlaidīgi jau gadus piecdesmit tā maina Vācijas etnisko karti. Līdzīgi procesi okupācijas gados risinājās Baltijas valstīs, un mēs labi zinām, pie kā tas noveda.

 

Pagājušajā gadā pēc ilgāka pārtraukuma man bija izdevība pabūt Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. Pilsētas centrā ceļas jauni debesskrāpji. Mainās vides telpiskie mērogi, pazūd mazie veikaliņi un galerijas. Tomēr tas, kas uzkrīt visvairāk – Berlīnes publika kļuvusi vēl raibāka. Lūk, kāda saruna, dzirdēta autobusa pieturā Vitenbergas laukumā. “Vai tu atceries, ka nākamajā pirmdienā mūsu mošejā būs kultūras pasākums?” ‒ tā savā starpā čalo divas skolnieces, lakatos savīstītas meitenes ar mugursomām plecos. Cik noprotams, turku un arābu izcelsmes. Savā starpā viņas sarunājas tīrā, skanīgā vācu valodā bez jebkāda akcenta. Neilgi pēc Berlīnes mūra krišanas, 90. gadu sākumā, lai piedzīvotu pilsētas etnisko daudzveidību, vajadzēja doties uz Kroicbergu vai Neikolni, kur kompakti dzīvoja lielas turku un kurdu kopienas. Tur bija interesanti veikali un kafejnīcas, jau pa gabalu smaržoja aitas gaļas kebabi, turku tēja un saldumi. Tagad sajūta tāda, ka šie rajoni sākuši izplesties, un turki līdzās vāciešiem jau kļuvuši par parastiem berlīniešiem. Toties klāt nākuši daudzi Tuvo Austrumu un melnās Afrikas izcelsmes cilvēki. Pa daļai tās ir 2015. gada nepārdomātās “atvērto durvju” polītikas sekas. Lielākā daļa jaunpienācēju pieder islāma kultūrai, kas Vācijā kļūst par ikdienu.

 

Pēc pieticīgiem aprēķiniem, no 83 miljoniem Vācijas iedzīvotāju vismaz 5 % jau ir musulmaņi. Bet šie skaitļi vēl pilnībā neillustrē reālo situāciju gados jaunajā un aktīvajā sabiedrības daļā. Berlīnes ielās bērnu ratiņus parasti stumj austrumnieciski ģērbušās sievietes, daudzās Berlīnes skolās musulmaņu bērni jau ir vairākumā. Tieši skolās islāms sevi piesaka neuzkrītošā, bet tāpēc ne mazāk uzstājīgā veidā. Konkrētāk ‒ pieprasot ieviest musulmaņu ēdienkarti. Viss beidzas ar to, ka cūkgaļa pilnībā pazūd no sabiedriskās telpas, kur notiek kollektīvā ēdināšana ‒ no bērnudārziem, skolām, augstskolām. Vietā ir jautājums ‒ kas nākotnē sagaida Vāciju? Kāda tā būs pēc divdesmit, pēc piecdesmit gadiem? Tauta joprojām runās vācu valodā ‒ par to esmu pārliecināts. Bet tās paradumi, intereses un mentālitāte būs mainījusies. Tā nebūs ne sliktāka, ne labāka tauta, toties citādāka gan. Un vai to īpaši interesēs, piemēram, Latvijas liktenis? Ne tik ļoti kā šodienas vāciešiem. Līdzīgi Anglijā dzīvojošajiem poļiem vai latviešiem sveša un nesaprotama šķiet vietējo interese par bijušajās britu aizjūras kolonijās notiekošo. Mūsu acu priekšā risinās process, kuŗā neatgriezeniski mainās Eiropas kodols ‒ Vācija, Francija, Beniluksa valstis. Vieta, kur varbūt neatrodas kontinenta sirds un tikai daļa tās militāro muskuļu, tomēr Eiropas administrātīvais, polītiskais un saimnieciskais motors gan.

 

ASV, Kanadu, Austrāliju, Dienvidamerikas valstis ir izveidojuši imigranti. Savukārt Eiropas pamatā ir senu nāciju veidotas valstis, kuŗas imigrantu pūļi var tikai vājināt. No šāda viedokļa raugoties, Eiropai vajadzētu pateikt stingru “nē” jaunu bēgļu uzņemšanai. Jautājums ir lūk,  par ko ‒ vai tā ir spējīga uz to fiziski un morāli. Diemžēl Rietumi kopumā kļuvuši par upuri savam vājumam, neizlēmībai un dubultstandartiem. Tiem nepietika spēka un izlēmības pašiem ieviest savu kārtību Sīrijā, kā to izdarīja savulaik ASV vadītā koalicija Irakā 2003. gadā. Vienlaikus ticis darīts viss iespējamais, lai vājinātu Asada režīmu. Sīrija ilgus gadus bija iekļauta “autoritāro”, “nedemokratisko” un “neizdevušos” valstu listē, kuŗu nepieciešams “demokratizēt”. Kad “arabu pavasaris” 2011. gadā beidzot tiešām pārsviedās arī uz Sīriju, daudzi priecīgi aplaudēja. Un te vietā ir teiciens ‒ gribējām kā labāk, iznāca kā parasti.

 

Sīrija ieslīga pilsoņu kaŗā, vienlaikus kļūstot par ārējas agresijas upuri. Sekas ‒ humanitāra traģēdija, kuŗas rūgtos augļus plūcam joprojām. Seko mūžīgais un faktiski neatbildamais jautājums ‒ vai demokratija ir to vērta, lai par to maksātu ar nevainīgu cilvēku ciešanām, asarām, pat asinīm? Protams, Asada režīms bija un ir nedemokratisks, pat brutāls. Tomēr tas ir daudz cilvēcīgāks nekā ciešais Rietumu sabiedrotais ‒ Saūda Arabija, kur darbojas šariāta likumi, tirgus laukumos cērt rokas, galvas, nomētā ar akmeņiem un kas pie sevis nav uzņēmusi nevienu (!) Sīrijas bēgli. Ko darīt? Izskatās, ka Eiropai nav citas izvēles kā vien sargāt savas robežas un vienlaikus atbalstīt daudzmaz uzticamo partneri šajā reģionā ‒ NATO valsti Turciju, kas vienīgā var aizturēt uz Eiropu plūstošo cilvēku straumi. Pašreizējā situācijā tā ir vienīgā iespējamā alternātīva. Lai gan, atklāti sakot, uz “Covid 19” epidēmijas fona bēgļu problēma jau sāk izskatīties sīka un nenozīmīga. Visa dzīve mainījusies dažu dienu, pat stundu laikā.