EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Peripetijas ap Stambulas konvenciju
129279

Juri Lorencs    27.06.2023

 

 

 

Viens no dīvainākajiem polītiskajiem dokumentiem, ko nācies lasīt - Padomju Savienības Komunistiskās partijas programma, pieņemta partijas 22. kongresā 1961. gadā. 1970. gados, kad es mācījos vidusskolā, tā it kā starp citu tika kautrīgi pieminēta vēstures stundās. Tikai pieminēta, lasīt un studēt to nevienam nelika. Iemesls - bija pagājuši tikai piecpadsmit gadi no dokumenta pieņemšanas, bet tas jau bija bezcerīgi novecojis, pat kļuvis smieklīgs. Programma saturēja aicinājumus iedibināt visā pasaulē komūnistisku režīmu, tā saucamo “proletariāta diktatūru” un  naivus prātojumus par to, kādam vajadzētu būt “gaišās nākotnes” cilvēkam. Īpaša programmas nodaļa saucās: “Komūnisma cēlāja morāles kodekss”. Tomēr pats neērtākais teikums, kas kompromitēja padomju sistēmu, bija šis: “Partija svinīgi apsola: pašreizējā padomju cilvēku paaudze dzīvos komūnismā”. 1991. gadā, kad sabruka Padomju savienība, valsts atradās daudz tālāk no komūnisma nekā naivu cerību pārņemtajā 1961. gadā. Kopš tiem laikiem man ir visai rezervēta attieksme pret izplūdušiem polītiskiem dokumentiem- partiju programmām, valdību izstrādātām “stratēģijām”, “koncepcijām” un “vīzijām”. Jo tās parasti tiek rakstītas pēc principa - “par visu labo un skaisto”. Piemēram, kopš neatkarības atjaunošanas izstrādāti un apstiprināti neskaitāmi dokumenti, veltīti Latvijas reģionālajai attīstībai - koncepcijas, programmas utt. Tikai reālitātē notiek tieši pretējais - Latvijas lauki un mazpilsētas iztukšojas, labākas dzīves meklējumos cilvēki aizplūst uz Rīgas reģionu vai pat uz ārzemēm.

 

Par kompartijas programmu atcerējos, vērojot pašreiz Latvijā notiekošo diskusiju par Stambulas konvenciju. Tās oficiālais nosaukums - “Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Konvencija pieņemta 2011. gada maijā Eiropas Padomes sēdē un stājās spēkā 2014. gada augustā, kad to ratificēja pirmās desmit valstis. Latvijas vārdā to 2016. gada maijā parakstīja labklājības ministrs Jānis Reirs. Taču, lai konvencija pilnībā stātos spēkā, tā jāratificē mūsu Saeimai. Latvija ir starp tām sešām Eiropas Savienības valstīm (Bulgārija, Čechija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Slovākija), kas joprojām kavējas ratificēt konvenciju. Runas par tās ratifikāciju Saeimā aktuālizējās pēc traģiska notikuma Jēkabpilī šī gada 16. aprīlī, kad sava bērna un mātes acu priekšā tika nodurta 1983. gadā dzimusi sieviete. Slepkavību pastrādāja viņas bijušais vīrs, kuŗš, kā noprotams, greizsirdības un naida apsēsts, ilgu laiku bija izsekojis un vajājis upuri. Pat bijusī prezidente Vaira Viķe-Freiberga savā tviterī rakstīja: “Latvijai steidzami ir jāpieņem Stambulas konvencija un visi nepieciešamie likumi. Konvencija ir solis uz priekšu, kas jāsper nekavējoties.” Tomēr izskatās, kas vismaz pagaidām mūsu parlaments to negatavojas darīt. Pēdējais mēģinājums notika šī gada 18. maijā, kad partija Progresīvie centās iekļaut Saeimas darba kārtībā jautājumu par konvencijas ratifikāciju. Toreiz “par” nobalsoja tikai 34 deputāti no partijām Jaunā Vienotība un Progresīvie, kas ir nepietiekams balsu skaits.

 

Tie polītiķi, kuŗi balsoja “pret”, savu noraidošo attieksmi parasti skaidro ar vienu teikumu no konvencijas teksta: “Ar terminu “dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.” Konvencijas angļu valodas tekstā tas skan: “Gender shall mean the socially constructed roles, behaviours, activities and attributes that a given society considers appropriate for women and men”. Tā saucamā “dženderisma” ideoloģija esot nepieņemama, jo iznīcinot atšķirību starp vīrieti un sievieti, kā to saprot vēl joprojām tradicionālā, konservātīvā Latvijas sabiedrība. Proti, ka dzimums ir nevis “sociāla loma” (“socially constructed”), bet gan bioloģisks fakts. Vēl viens arguments pret Stambulas konvencijas ratifikāciju - visi nepieciešamie likumi, kas varētu mazināt vardarbību, Latvijā jau sen esot pieņemti, atliek tos tikai izpildīt.

 

Patiesībā tikai retais ir lasījis Stambulas konvencijas tekstu. Un tomēr sabiedrībā kopumā pret to valda visai rezervēta attieksme. Viens no iemesliem - to pasniedz kā universālu panaceju, kas pati par sevi tūlīt atrisinās visas problēmas, novērsīs vardarbību cilvēku attiecībās. Un pie vainas te pirmām kārtām ir daži polītiķi un nevalstiskās organizācijas. Tā vietā, lai pacietīgi skaidrotu, tiek izteikti radikāli spriedumi. Kā Saeimas debatēs izteicās deputāts Andris Šuvajevs no partijas Progresīvie, tad “nostāšanās pret Stambulas konvenciju esot tas pats kas nostāšanās varmāku pusē”. Bet lietas nav tik vienkāršas. Cilvēki ir pārstājuši ticēt, ka uz papīra rakstīti vārdi, izplūduši aicinājumi spēj kaut ko radikāli mainīt. Likumi- varbūt, bet ne jau partiju programmas, ministriju apstiprinātas koncepcijas vai starptautiskas konvencijas. Turklāt mēs dzīvojam laikā, kad starptautiski dokumenti tiek burtiski mīdīti ar kājām. Krievija, kas atrodas ANO Drošības padomē, ir sākusi noziedzīgu kaŗu Ukrainā, spīdzina un slepkavo civiliedzīvotājus, anektē okupētās territorijas, spridzina spēkstaciju aizsprostus. Baltkrievija un  Krievija valsts vadības līmenī nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, virza bēgļu straumes uz Eiropas robežām, kas ir smags starptautisks noziegums. Atgriežoties pie Stambulas konvencijas - ja ne šī, tad nākamā Saeima to ratificēs. Jo savā dziļākajā būtībā dokuments rakstīts ar domu, kā cilvēka dzīvi padarīt labāku. Tikai vajadzētu atcerēties, ka pārmaiņām uz labu vispirms jāsākas pašā cilvēkā. Tam, kas notiek mūsu sirdīs un prātos, ir lielāks spēks par visām starptautiskām konvencijām kopā.


 

Atpakaļ