Sallija Benfelde 27.08.2024
24. augusts Ukrainas neatkarības diena. Jau trešā kaŗa gada ēnā. Klausoties vai lasot to kaŗagūstekņu stāstus, kuŗus izdevies atbrīvot no okupantu nagiem un apmainīt pret Krievijas kaŗavīriem, grūti aptvert dzirdēto un arī redzēto. Šķiet, vairs nav noslēpums, ka Ukrainas kaŗagūstekņi tiek spīdzināti, turēti badā un viņiem netiek sniegta nekāda medicīniskā palīdzība. Tie, kuŗi seko ziņu raidījumiem, vismaz Eiropā, droši vien ir redzējuši sižetus ar no gūsta atbrīvotajiem ukraiņiem tie, kuŗi ilgāk bijuši gūstā un vēl spēj staigāt, izskatās kā dzīvi skeleti, tikai kauli un āda. Daudzus atved ļoti smagā stāvoklī un uzreiz aizved uz slimnīcu reanimācijas/intensīvās palīdzības nodaļām. Ukrainas neatkarības dienā Latvijas Televīzijā bija intervija ar kādu no Ukrainas bijušajiem kaŗagūstekņiem. Bijušā Ukrainas kaŗavīra Oleksija Anuljas no Černihivas apgabala liecības ir asinis stindzinošas. Izmeklētāju pārbaudēs tās atzītas par patiesām. Kaŗagūstekņus spīdzināja ar elektrību, bezmiegu un badu. Sita, izvaroja un arī nogalināja tā par pieredzēto stāsta bijušais Ukrainas kaŗavīrs Oleksijs Anulja no Černihivas apgabala. Pat tikai dažas epizodes no viņa stāstītā liek vaicāt, kā demokratiskās valstis pieļauj, ka agresorvalsts Krievijas Federācija neievēro neko un rīkojas kā necilvēki?!
Kaŗam sākoties, Oleksijs kopā ar tēvu un brāli brīvprātīgi pieteicās Ukrainas aizstāvju rindās. Tēvu okupanti sagūstīja, spīdzināja un sadedzināja. Brālis pēc vairāk nekā divu gadu karošanas tagad iziet rehabilitāciju. Krievijas gūstā Oleksijs nonāca kaŗa sākumā, sprāgstot šāviņam, ievainots ar vairāk nekā 50 šķembām. Brūces apkopt nebija iespējams. Pirmās sešas diennaktis es nekādi nevarēju tās apstrādāt. Es biju piekārts pie pagarinātāja kails un vienkārši dzirdēju, kā izvaro puisi no manas pilsētas. Un man visu laiku prasa vai es neesmu noguris, ka varbūt man sāp. Bet es sapratu, ka nevar atzīties, citādi apmainīšos vietām ar viņu, Oleksijs atceras un turpina: Es ar saliekamās gultas atsperi to nokaitēju krāsnī un pamazām sevi svilināju, lai ar visu gaļu izņemtu laukā netīrumus, kas bija no tanka šāviņa. Un urīns. Urīns tās bija galvenās zāles visā tajā laikā. Vēl šausmīgāks ir Oleksija stāsts par badu un to, kā apēdis dzīvu žurkulēnu. Skatījos uz izlietni, cerot, ka varbūt ieslēgs ūdeni, sāks kaut vai pilēt. Un tad žurkulēns Es sākumā gribēju noķert žurku, bet to noindēja. Un šis bija mazulis. Un viņš pirmoreiz četru mēnešu laikā tajā karcerī parādījās, staigāja un meklēja drupačas. Bet es jau visu tur biju izlaizījis. Es metos tam virsū. Bet tanī brīdī viņi pamanīja, ka es pazudu no novērošanas kamerām. Es biju par to brīdināts, atceras Oleksijs. Tad viņš sapratis ja žurkulēnu palaidīs vaļā, vispirms gūstekni sargi sitīs par to, ka kamerā ir žurka, turklāt sapratis, ka nekad vairs nekad dzīvē to nenoķers. Tādēļ to iemetis mutē, žurka pārkodusi smaganas un aukslējas, dzīvnieka aste dauzījusies vīrietim pa muti. Mani izved pa kreisi no karcera, es nostājos pie sienas uz apskati, un mani sit ar žurku mutē. Un, kad no žurkas sāka tecēt asinis, tādas tumšas, uz grīdas. Es tās mutē nevarēju saturēt, jo nav divu zobu un tecēja uz grīdas. Un tāds Mjasņikovs Jevgēņijs, jauns uzraugs, kādā 2003. gadā dzimis, man dauza pa labo nieri un novelk man to cietumnieka formastērpu, redz tās asinis un saka Nieri laikam atsitu. Tā tev būs labāk, viņš atceras. Oleksijs Latvijas Televīzijai gan atzina, ka tas neesot bijis šausmīgākais, ko mēģinājis ēst gūstā. Pamēģinājis arī ziepes, tualetes papīru un pelējumu no sienām, visu mēģināto pat negribot nosaukt.
Baisi ir arī to cilvēku stāsti, kuŗiem izdevās aizbraukt un izdzīvot no jau kaŗa sākumā aplenktās un pēc tam okupētās Ukrainas pilsētas Mariupoles. Viņi stāsta par piedzīvoto dokumentālajā filmā Mariupole elles chronika (Mariupol. Chronicles of Hell). No pilsētas palikušas vairs tikai drupas, bet tajā joprojām atrodas aptuveni 100 tūkstoši cilvēku, nav zināms, cik no viņiem vēl ir dzīvi. Filmu 24. augustā varēja noskatīties LTV, to vēl gandrīz mēnesi varēs skatīties replay.lsm.lv. Manuprāt katram, kuŗam tas iespējms, tomēr ir jānoskatās šī dokumentālā filma, lai tiešām saprastu, kāds ir kaŗš un okupantu attieksme pret cilvēkiem Ukrainā.
Tikmēr Krievijas vara un propaganda klusē par Kursku, Putins braukā apkārt un, piemēram, Ziemeļkaukāzā, Kabardā-Balkarijā, interesējas par ābolu ražu. 22. augustā publicētie Levadas Centra aptaujas rezultāti liecina, ka visbiežāk aptaujātie Krievijas Federācijas iedzīvotāji par atbildības sajūtu un iespēju kaut ko ietekmēt, atbild, ka jūt atbildību par ģimeni un spēj tajā kaut ko mainīt. Par valstī notiekošo un iespēju kaut ko tajā mainīt lielākoties aptaujātie atbild noliedzoši. Uz jautājumu, cik ļoti jūtaties atbildīgs par ģimenē notiekošo, 68 procenti atbild, ka atbild par to pilnā mērā. Par to, kas notiek mājā, kuŗā viņi dzīvo, un tās pagalmā, atbildīgi jūtas 32 procenti; par to, kas notiek darba vietā, atbildību jūt 30 procenti aptaujāto, bet tikai 18 procenti iedzīvotāju jūtas atbildīgi par to, kas notiek viņu pilsētā, rajonā un arī valstī. Vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem atbildību par to, kas notiek valstī, jūt 21 procents, nākamajā grupā vecumā no 25 līdz 39 gadiem atbildīgi jūtas 20 procenti. Tabulā labi var redzēt jo vecāki cilvēki, jo mazāk jūtas atbildīgi par notiekošo āpus ģimenes, un starp tiem, kuŗiem ir 55 gadi un vairāk, atbildību par valstī notiekošo jūt vien 16 procenti iedzīvotāju. Līdzīgas atbildes ir arī uz jautājumu, ko iedzīvotāji var ietekmēt? To, kas notiek ģimenē, pilnībā ietekmēt varot 59 procenti aptaujāto, bet to, kas notiek valstī, nopietni varot ietekmēt vien deviņi procenti aptaujāto. Arī šajā jautājumā visvairāk tieši gados vecākie iedzīvotāji uzskata, ka neko nevar ietekmēt, tā domā 54 procenti. Mazliet lielāki optimisti, nekā vidēji valstī, ir iedzīvotāji vecumā no 25 līdz 39 gadiem, no viņiem 12 procenti aptaujāto domā, ka pilnībā var ietekmēt valstī notiekošo.
Izlasot aptauju, kļūst skaidrs, kāpēc Putins un viņam līdzīgie var rīkoties, kā ienāk prātā un miljoniem cilvēku ir gatavi paklausīt bez ierunām.
Atpakaļ
.jpg)
