Paskatīties patiesībai acīs
   06.02.2012

Valsts prezidents Andris Bērziņš tomēr izlēmis, ka piedalīsies 18. februārī gaidāmajā tautas nobalsošanā referendumā par Satversmes grozījumiem, kas paredz valsts valodas statusa piešķiršanu arī krievu valodai.

Prezidents aicina pavalstniekus piedalīties un aizstāvēt valsts valodu. Lai grozījumi Satversmē stātos spēkā, par tiem jānobalso vismaz 771 350 pilsoņiem. Savukārt eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga ne mirkli nav šaubījusies par to, ka referendumā jāpiedalās, un mudina cilvēkus noteikti doties uz balsošanas iecirkņiem un aizstāvēt latviešu valodu, pretējā gadījumā starptautiskajā polītikā Latviju sagaidīs daudz populistisku uzbrukumu.

Protams, referendumam tiek meklēti vainīgie. Vieni tos redz Saskaņas centrā un tā atbalstītājos, otri vainu meklē Visu Latvijai! pagājušā gada aicinājumā Latvijas skolās mācības noturēt tikai latviešu valodā. Tikmēr citās bijušajās Padomju Savienības republikās notiek līdzīgi procesi. Ukrainā un Dienvidosetijā tiek organizēti referendumi par oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Ukrainā vāc parakstus referenduma sarīkošanai par labojumiem konstitūcijā, lai krievu valodai piešķirtu oficiālas valsts valodas statusu, un kampaņu veic Ukrainas Komūnistiskās partijas jauniešu organizācija. Gruzijas separātiskajā Dienvidosetijas republikā pagājušā gada 13. novembrī notikušā referendumā 84 procenti vēlētāju atbalstīja ierosinājumu noteikt krievu valodu par otru valsts valodu. Arī Abhāzijas konstitūcijā jau veikti labojumi, piešķiŗot krievu valodai oficiālas valodas statusu. Tagad pienākusi mūsu kārta, un, lai gan ir skaidrs, ka grozīt Satversmi par labu krievu valodai neizdosies, notiekošais nav tikai dažu ekstrēmistu ideja, ko Saskaņas centrs (SC) veikli izmanto savā labā.

Jau kādu laiku portāls kompromat.lv publicē elektroniskā pasta vēstules, ko Nils Ušakovs rakstījis 2009. gadā, vēl būdams Saeimas deputāts. Togad notika pašvaldību vēlēšanas, un Rīgā Saskaņas centrs dabūja visvairāk balsu. Tā Ušakovs kļuva par Rīgas pilsētas galvu, jo, būdams Saeimas deputāts, tomēr kandidēja pašvaldību vēlēšanās. Ušakova saraksti ar dažādām personām, tostarp ar Krievijas vēstnieku Latvijā un ar Maskavas valdības Ārējās ekonomikas un starptautisko sakaru departamenta vadītāju, acīmredzot ir „iegādājies” kāds hakeris. Šoreiz mūsu lasītājiem krievu valodas prasme tiešām noderētu, jo tas, ko var uzzināt, izlasot e-pasta vēstules, patiesi noder polītikas izpratnei Latvijā. Ušakova un viņa līdzgaitnieku dibinātās sabiedriskās organizācijas „9. maijs” un „Mums pa ceļam” gan slēpti, gan tieši prasa no Krievijas naudu, Ušakovs savukārt saskaņo vēlēšanu plānus ar Krievijas vēstnieku, bet krievu televīzija Latvijā „Pirmais Baltijas kanālis” izturas tā, it kā Ušakovs būtu viņu īpašnieks, kungs un karalis, – ar Ušakovu tiek saskaņoti ziņu teksti, sižeti un tā tālāk.

Kādēļ par visu to rakstu?
Lasot publicētās vēstules, rodas jautājums par SC un tā statelītorganizāciju financējumu – atklāti sakot, šķiet, ka naudas avotiņš plūst no austrumu puses. Tāpat arī kļūst skaidrs, kā tiek organizēta jauniešu iesaistīšana SC atbalstītājos, – vispirms skolās organizē, piemēram, jautro un atjautīgo klubu ar interesantām izdarībām un sacensībām, tad piedāvā vasarā piedalīties archaioloģiskajos izrakumos Pleskavā. Šos izrakumus organizē kāda Krievijas militāri patriotiska organizācija... Soli pa solim, aizvien palielinot to melu devu, kas tiek „iebaroti” jauniešiem. Vārdu sakot, notiekošais ir rūpīgi organizēts jau gadiem, nekas nav noticis pavisam nejauši, jo kāds uz kādu pēkšņi ļoti apvainojies.

Tā nu lasu visas šīs vēstules, un mani aizvien vairāk urda jautājums: bet kur visus šos gadus ir bijušas Latvijas drošības iestādes? Es, parasta pilsone, to visu varēju nezināt, un man arī žurnālistes profesijā nav iespējams atrast, no kurienes tek SC naudas avotiņš, jo nav tādu pilnvaru. Tā prātojot, vai tiešām neviens neko līdz šim nav zinājis, atrodu tīmeklī pirms dažām dienām publicētu Vienotības polītiķa, tagad Eiroparlamenta deputāta Kārļa Šadurska rakstu, kuŗu nudien ir vērts citēt:

„Tāpēc mans pirmais jautājums ir par Latvijas drošības dienestiem, kuŗu pamatuzdevums ir nacionālā drošība, Satversmes aizsardzība. Kāpēc nenosargāja? Ne man, ne jums, cienījamie lasītāji, nav jāzina, kā tas īsti notiek, bet mums ir vajadzīgs rezultāts. Kāpēc CVK un valdības rīcībā jau ilgi pirms nepieciešamības lemt, ko darīt ar ekstrēmistu saujiņas savāktajiem desmit tūkstošiem parakstu, nebija izvērstas valsts apdraudējuma risku analizes, nemaz jau nerunājot par šo risku novēršanu ar visiem specdienestu rīcībā esošajiem likumīgajiem līdzekļiem? (..) Otrs jautājums ir par šīs pret Latviju vērstās polītiskās kampaņas financējuma avotiem. Daudz tiek runāts par referendumu kampaņu financējuma normatīvā rēgulējuma trūkumu, un tā ir taisnība. Taču šis nav tas gadījums! Operātīvās darbības pamats ir sekot pretvalstisku grupu financējuma avotiem. Es varu tikai paust izbrīnu un nožēlu par bezspēcīgo roku plātīšanu – sak, nav mums tādu likumu, lai izpētītu, kas financē Latvijai naidīgus spēkus, un nocirstu šīs naudas saknes.”

Protams, katram Šadurska rakstītajam vārdam var piekrist, bet es lasu, un izbrīns aug augumā – Kārlis Šadurskis ir polītikā kopš 2002. gada novembŗa, kad viņu no Jaunā laika saraksta ievēlēja Saeimā, un Einara Repšes valdībā viņš kļuva par izglītības un zinātnes ministru. Būdams ministrs, viņš pieredzēja plašus krievu skolotāju un skolēnu nemierus, jo tie negribēja skolā mācīties latviešu valodā nevienu minūti vairāk, kā bija to darījuši iepriekš. Ministrs iepazina veselu plejādu daždažādu gan ekstrēmu, gan muļķīgu uzskatu paudēju, kuŗi bija gatavi darīt jebko, lai tikai latviešu valodā nebūtu jāmācās vispār. Kopš Jaunā laika ienākšanas polītikā un Saeimā kāds viņu deputāts vienmēr ir bijis Saeimas Nacionālās drošības komisijā. Gan Kārlim Šadurskim, gan viņa partijas biedriem – toreiz no Jaunā laika, tagad no Vienotības – ir bijušas visas iespējas palūgt, lai deputāts, kuŗš frakciju pārstāvēja minētajā komisijā, pieprasa drošības iestāžu pārskatu par paveikto, sargājot Latviju no tās ienaidniekiem. Pēc 10. Saeimas vēlēšanām, kad Vienotība ieguva visvairāk balsu un SC darbošanās bija labi redzama, jebkuŗš Vienotības deputāts, arī Kārlis Šadurskis, varēja uzdot jautājumu: ko dara drošības iestādes? Kāpēc polītiķis ir attapies tikai tagad, kad beidzot ieguvis savu vietu Eiroparlamentā? Protams, pārmetums par vēlo pamošanos attiecināms uz visiem deputātiem, kas sevi nepieskaita pie SC atbalstītājiem. Un tad vairs nav jābrīnās, kā mēs tik tālu esam nonākuši. Laikam taču esam dzīvojuši ar domu, ka gan jau, tas jau uz mums neattiecas, to izdarīs citi. Tomēr varbūt ir laiks paskatīties patiesībai acīs: esam gandrīz nogulējuši paši savu valsti – kā māte, kas paņēmusi bērnu gultā blakus un miegā uzvēlusies tam virsū. Ja negribat tik skarbi, tad var arī mazliet romantiskāk, kā Māŗa Čaklā un Imanta Kalniņa dziesmā: Viņi dejoja vienu vasaru/ viņi dejoja vienu vasaru/ tagad katrs savam liktenim prasa/ kam tad bij’ jābūt pēc tam.

Tā dziesma gan ir par mīlestību, bet mēs taču arī domājam par mīlestību, kad sakām: „Latvija”.

Sallija Benfelde