Pasaules modināšana
Juris Lorencs    15.03.2022

 

 

Rietumu pasaules centrs virzās uz austrumiem. Skan paradoksāli. Tikai tas nav ģeografiskais smaguma punkts, kas atrodas kaut kur Briseles, Strasbūras vai Ķelnes apkārtnē, bet gan vērtību un ideālu centrs. To vērtību, par kuŗām kopš Otrā pasaules kara beigām iestājušies Rietumi- brīvība, demokratija, tautu pašnoteikšanās, humānisms, cilvēktiesības. Jo tieši par šīm vērtībām šodien visnoteiktāk iestājas bijušajā padomju ietekmes zonā savulaik iekļautās zemes- Baltijas valstis, Polija, Čechija, Slovakija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija. Bet visvairāk- Ukraina, kas par saviem ideāliem maksā ar asinīm. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, 11. martā uzrunājot Polijas parlamentu, teica: “Mēs esam izveidojušu ciešu alianci ar Poliju. Tā nav formāla savienība, kas balstās uz parakstītiem dokumentiem. Mūsu savienības pamatā ir reālā dzīve. Ar Dieva palīgu mēs izcīnīsim uzvaru, ko tad dalīsim ar saviem brāļiem”. 

 

Mēs, latvieši, zinājām, ko var sagaidīt no Krievijas. To saprata arī lietuvieši, igauņi, poļi, čechi, ungāri, gruzīni- uzskaitījumu var turpināt. Tagad redzam, ka notikumi Ukrainā lēnām sāk atvērt acis arī Rietumiem. Iedarbinātas ekonomiskās sankcijas, kas ilgāka laika perspektīvā nopietni iedragās Krievijas ekonomiku.  Ukraina saņem ieročus un humanitāro palīdzību. Tomēr neatstāj sajūta, ka Rietumos daudzi būtu uzelpojuši, ja Ukraina dažās dienās būtu padevusies, atzinusi Krievijas pārākumu un kļuvusi par daļu no Putina impērijas. Agresors būtu apmierinājis savu apetīti, saplosījis Ukrainu un uz brīdi atstājis pārējo pasauli mierā. Britu žurnālists un polītikas pētnieks Edvards Lūkass 27. janvārī lietuviešu interneta portālā delfi.lt rakstīja: “Kremļa spēcīgākie ieroči ir Rietumu apātija, cinisms, alkatība un gļēvums”. Patiesi, kam vēl jānotiek, lai Rietumi atmostos pilnībā? Jāgaida, kad visas Ukrainas pilsētas tiks pārvērstas drupās, noslepkavoti miljoni mierīgo iedzīvotāju? Cik nožēlojami šajās dienās izskatās Francijas prezidenta Makrona un Vācijas kanclera Šolca  zvani Putinam, mēģinājumi pierunāt viņu apturēt kaŗu. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs intervijā Vācijas laikrakstam “Welt am Sonntag” aicina Putinu “izbeigt šo kaŗu, izvest visus spēkus un iesaistītes diplomātijā”. Augstākajai NATO amatpersonai vajadzētu zināt, ka Putinu var apturēt nevis aicinājumi, bet gan spēks. Diemžēl viņš saprot tikai spēku. 

 

Par laimi, Ukraina ir atmodinājusi Rietumu sabiedrības, un vienkāršos cilvēkus pat vairāk nekā polītiķus. Cilvēki ziedo naudu, rīko demontrācijas, kuŗās aicina slēgt Ukrainas debesis krievu lidmašīnām. Viena no spilgtākajām solidāritātes izpausmēm- attieksme pret bēgļiem no Ukrainas. Viņi tiek gaidīti un uzņemti visur, sākot no Somijas līdz pat Portugālei. Vēl pirms dažiem mēnešiem no kreisi- liberāliem Eiropas cilvēktiesību aktīvistiem, žurnālistiem un polītiķiem atskanēja pārmetumi Polijai, Lietuvai un Latvijai par to, ka tās atsakās ielaist savā territorijā nelegālos migrantus no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Āzijas. Ka šie “nabadziņi” esot pelnījuši lielāku “pretimnākšanu”. Lai Polija, kas Baltkrievijas robežas būvējot jaunu “Berlīnes mūri”, nemaz necerot uz Eiropas naudu! Tagad, kad kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pagājušas trīs nedēļas, tikai Polija vien pie sevis ir uzņēmusi un izmitinājusi ap diviem miljoniem bēgļu no Ukrainas. Katrs desmitais Varšavas iedzīvotājs šodien ir bēglis. Lielākā daļa no tiem- sievietes ar bērniem, veci, slimi un cilvēki. Eiropiešu sirdis ir atvērtas īstiem cietējiem. Tajā pašā laikā ap 80 000 ukraiņu vīriešu atstājuši darbu Eiropā un devušies uz Ukrainu, lai aizstāvētu savu dzimteni. Bet kas bija tā saucamie “bēgļi”, kuŗi meta akmeņus uz poļu robežsargiem un kliedza “Merkel”, “Germany”? Jauni vīrieši pašos spēka gados, kuŗi bija pametuši dzimteni, savas ģimenes, lai tiktu pie Eiropas pabalstiem. Mediji ziņo, ka šodien tūkstošiem sīriešu it kā esot gatavi pievienoties Krievijas spēkiem un doties karot uz Ukrainu. Ja tā, tad kā gan  mēs varam cienīt šos salašņas, kuŗi izliekas par bēgļiem? Vienlaikus varu nomierināt ukraiņus- arabi ir pagalam slikti karotāji. 

 

Šajās dienās aizvien biežāk dzirdami brīdinājumi, ka Ukrainas pakļaušanas gadījumā Putins meklēs nākamos mērķus savai agresijai. Starp tiem, iespējams, varētu būt Baltijas valstis un Polija. Tāpēc mums visiem jāapzinās, ka atbalsts Ukrainai reizē ir atbalsts arī Latvijai. Ko šodien var darīt latvieši Rietumos, lai palīdzētu Ukrainai? Vispirms jau izplatīt informāciju, censties iespaidot masu medijus un polītiķus. Ziedot līdzekļus palīdzības fondiem. Boikotēt Krievijas preces un globālos uzņēmumus, kuŗi joprojām turpina darboties Krievijā. Ļoti svarīgs notikums ASV politikā būs 8. novembrī gaidāmās vidējā termiņa vēlēšanas (midterm election), kad tiks pārvēlēti 435 Pārstāvju palātas deputāti un 35 senatori. Šodien ir svarīgi, lai tiktu ievēlēti tādi polītiķi, kuŗi apzinās ASV atbildību brīvās pasaules priekšā. Kuŗiem svarīgs ir ne tikai lozungs “Black Lives Matter” un “woke” problemātika, bet arī “Ukrainian Lives Matter”. Tautām, kas dzīvo kaimiņos Krievijai, vairāk kā jebkad vajadzīgs stingrs un nepārprotams ASV atbalsts. Savukārt no mūsu puses ir jādara zināms, ka mēs ne tikai ceram uz palīdzību, bet arī paši esam gatavi sevi aiztāvēt. 

 

Šajās dienās vēlreiz ieskatījos 1967. gadā Zviedrijā izdotajā grāmatā “Latvijas sapnis”, kuŗā trimdas jaunieši dalās savās pārdomās par Latvijas brīvības atgūšanas iespējām. Tajā pieminēts kāds latviešu izcelsmes ASV armijas kaŗavīrs Tālis Austrumnieks, kuŗš 1958. gadā vēstulē no Korejas rakstīja: “Amerikāņi to nekad nespēs saprast un daudzi no mums tam atsacīsies ticēt, bet fakts ir, ka nevis Kremļa impērijas apspiesto tautu nākotne ir atkarīga no ASV nostājas un rīcības, bet gan ASV un pārējo Rietumu valstu brīvība un nākotne guļ verdzināto Austrumeiropas tautu ziņā”. Patiesi pravietiski vārdi! Žēl tikai, ka vajadzēja paiet vairāk kā šešdesmit gadiem, lai pasaule pamazām sāktu apjēgt šo patiesību.