Pašas pirmās Saeimas vēlēšanas
Kārlis Streips    11.10.2022

 

 

7. oktobrī apritēja 100 gadi kopš sākās pirmās Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanas. Atšķirībā no mūsdienām process ilga divu dienu gaŗumā.

 

“Savu balsi tu vari nodot tikai 7. un 8. oktobrī no pulksten astoņiem no rīta līdz astoņiem vakarā.” Šāds bija “aizrādījums” laikrakstā Sociāldemokrats 1922. gada 7. oktobŗa rītā. Laikraksts tālāk atgādināja, ka vēlētājiem būs jāuzrāda vai nu Latvijas Republikas pase, vai arī kareivja apliecība, kuŗā apliecinātas balsstiesības (te jāatceras, ka Latvijas brīvības cīņas bija beigušās salīdzinoši īsi pirms vēlēšanām).

 

Minēto laikrakstu izdeva Latvijas Sociāldemokratiskā strādnieku partija, un tālākie “aizrādījumi” saistījās ar to. Piemēram: “Nepiemirsti paņemt līdzi listi numur trīs, kuŗu tev pienesa mājās, par kuŗu visiem strādniekiem, inteliģentiem, darba devējiem, amatniekiem, sīkzemniekiem, bezzemniekiem, jaunsaimniekiem – ar vārdu sakot, visiem darba ļaudīm ir jābalso. Citas listes vari neņemt līdzi, bet vēl labāk darīsi, ja pie laika tās iemetīsi krāsnī.”

 

Sociāldemokrats arī paredzēja sabotāžas iespēju: “Ja tavs saimnieks, darba devējs, jeb cita persona, lietojot patvarību un viltu, būtu izkrāpis, saplēsis, vai citādi sabojājis tev izsniegto listi numur trīs, tātad padarījis viņu nederīgu priekš nobalsošanas, ieteikdams tev balsot par citu listi, tad pieprasi jaunu kandidātu sarakstu komplektu. [..] Par listes numur trīs izkrāpšanu un sabojāšanu vai iznīcināšanu, kādā nolūkā tas ar nebūtu darīts, tu vari saukt vainīgo pie atbildīgas, un viņam draud bargs sods.”

 

Tāpat laikraksts aicināja trešo listi atstāt negrozītu. Pirmās brīvvalsts laikā vēlētājiem bija iespēja no listes svītrot tiem nevēlamus kandidātus, kā arī no citiem sarakstiem pierakstīt konkrētus un vēlamus kandidātus. Sociāldemokrats par kaut ko tādu negribēja dzirdēt: “Tev jāzina, ka šī nav mūsu pirmā un pēdējā cīņa. Uzvara būs mūsu, ja vienprātīgi mēs. Nepadodies vēl pēdējā brīdī provokācijām un prātu apmulsināšanai, kad pie tevis griezīsies ar padomiem strādniecības lietas nodevēji un darba tautas ienaidnieki. Esi stiprs apziņā, tad uzvarēsi cīņā.”

 

Jāatzīst, tā lieta nostrādāja. 1. Saeimas vēlēšanās Sociāldemokratu partija saņēma vislielāko balsu skaitu, kā arī vislielāko mandātu skaitu parlamentā – 30. Partija vislielāko balsu skaitu saņēma arī 2., 3. un 4. Saeimas vēlēšanās, bet nekad netika aicināta nevienā no 14 valdībām, kādas sastādītas laikā kopš darbu sāka pirmā Saeima (1922. g. 1. novembrī) un Ulmaņa apvērsumu. Šādā nozīmē partija līdzinājās mūsdienu Saskaņai Sociāldemokratiskajai partijai, kuŗa arīdzan savos dažādajos iepriekšējos nosaukumos izcīnīja visvairāk balsu, taču ne reizi tā netika aicināta piedalīties koalīcijas veidošanā. Šogad, kā zināms, Saskaņa vēlēšanās netika līdz 5% un līdz ar to zaudēja visus mandātus. Aizejošajā 13. sasaukumā parlamenta sekretārs ir bijis Andrejs Klementjevs. Līdzīgi pirmās brīvvalsts laikā Saeimas priekšsēdētāja postenis atvēlēts Sociāldemokratiskās strādnieku partijas pārstāvim, vispirms Frīdriham Veismanim un tad - līdz valsts apvērsumam - Paulam Kalniņam.

 

Lēmumu par 1. Saeimas vēlēšanām pieņēma tā paša gada 16. jūnijā. Neilgi pirms tam pieņemtajā Satversmē noteikts, ka vēlēšanas būs “oktobŗa mēneša pirmajā svētdienā un sestdienā pirms tās.” 1922. gadā tas būtu 30. septembrī un 1. oktobrī, taču gadījās problēma, kuŗu attiecīgajā Satversmes sapulces sēdē minēja deputāts Arveds Bergs: “Vēlāk ienācis iesniegums no ebreju frakcijas, kuŗā tā paziņo, ka šis termiņš - 1. oktobrī un 30. septembrī - ir viņai nepieņemams, jo ebrejiem šīs ir svētku dienas. Viņi liek priekšā nolikt vēlēšanas uz 23. oktobri. Lika priekšā nolikt termiņu nedēļu vēlāk, tas ir, uz septīto un astoto oktobri, bet tad atkal iekrīt žīdu svētki, kaut arī ne tik lieli, un daudzi no viņiem atkal negribētu balsot.”

 

Ir tiesa, ka 1922. gada 1. oktobrī bija ebreju Jom Kipur, jeb salīdzināšanas diena, kas ir nozīmīgākā diena viņu gadskārtējā kalendārā. Galu galā Satversmes sapulce nolēma vēlēšanas rīkot 7. un 8. oktobrī, kad bija tā dēvēto Būdiņu svētku otrā un trešā diena. Par to A. Bergs teica šādus vārdus: “Šīs dienas, kaut gan arī ir žīdu svētku dienas, bet nav tik lieli svētki, ka nepavisam nebūtu iespējams piedalīties vēlēšanās. Atlikt vēlēšanas uz 23. oktobri Satversmes komisija atrada par absolūti neiespējamu.”

 

Sacīts, darīts, te vēl piebilstot, ka 1. Saeimas vēlēšanās mandātus ieguva četri konkrēti ebreju veidoti saraksti.

 

Pirmajās Saeimas vēlēšanās tautai izvēle bija ļoti plaša. Kopumā 31 partija iesniedza 88 sarakstus, un bez jebkādas balsu barjēras mandātus pirmajā sasaukumā ieguva 20 no tiem. Pēc Sociāldemokratiem sekoja Latviešu zemnieku savienība ar 17 mandātiem, un tad apvienotā Sociāldemokratu mazinieku partija un Laukstrādnieku savienība ar septiņām vietām likumdevējā. Sešus mandātus saņēma Latgales Kristīgo demokratu savienība, kā arī Latvijas vācu baltiešu partija. Trīs saraksti saņēma četrus mandātus, viens – trīs, trīs – divus, un tad veseli septiņi ar tikai vienu ievēlētu kandidātu. Visos 100 gadījumos tie bija vīrieši. Visas pirmās brīvvalsts laikā Saeimā dienēja tikai viena sieviete Berta Pīpiņa, un viņa ievēlēta tajā parlamentā, kuŗu Vadonis atlaida, lai valstī ieviestu autoritārismu.

 

Pirmajās vēlēšanās piedalījās 82,2% balsstiesīgo. Satversmes sapulces vēlēšanās procents bija mazliet augstāks, bet pēc pirmajām vēlēšanām tas sāka samazināties, lai gan tas allaž bija virs 70 procentiem. To, protams, varam salīdzināt ar situāciju atjaunotajā Latvijas Republikā. 5. Saeimas vēlēšanās piedalījās gandrīz 90% vēlētāju, savukārt šogad 14. Saeimas vēlēšanās – mazliet zem 60%, lai gan pat tas bija vairāk nekā 2018. un 2014. gada vēlēšanās (13. vēlēšanās mazāk nekā 55% balsstiesīgo).

 

Pirmajā Saeimā ievēlēti visi četri vīri, kuŗi pirmās brīvvalsts laikā kļuva par Valsts prezidentiem – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis. Pirmās prezidenta vēlēšanas bija 1922. gada 14. novembrī, un Satversmes sapulces priekšsēdētājs Čakste bija vienīgais kandidāts. Viņu ievēlēja ar 92 balsīm par un sešiem deputātiem atturoties.

 

Pirmās Saeimas trīs gados veidotas piecas dažādas valdošās koalīcijas. Pieņemti likumi par Ministru kabineta iekārtu, par biedrībām, savienībām un polītiskajām organizācijām, kā arī likums par sapulcēm. 2. Saeima, kas atbilstoši pamatlikumam ievēlēta 1925. gada 3. un 4. oktobrī, daru sāka tā paša gada 3. novembrī.