Partijas, kandidāti un solījumi. Vienoti Latvijai
Sallija Benfelde    18.09.2014

 

Divas partijas ir pulcējušas vai nu krietnu bariņu bijušo polītiķu no dažādām partijām, arī no tādām, kuŗu sen jau vairs nav, vai arī vēlēšanu apgabala līdeŗos ir cilvēki ar zināmiem vārdiem, bet pārējie deputātu kandidāti ir jaunpienācēji polītikā.

 

PARTIJA UN CILVĒKI.

 

Vēlēšanās piedalās ar 6. kārtas numuru un kopā visos piecos vēlēšanu apgabalos sarakstā ir 106 deputātu kandidāti. Rīgas vēlēšanu apgabalā ar pirmo numuru startē šīs partijas veidotājs Ainārs Šlesers. Vidzemes vēlēšanu apgabalā pirmais ir bijušais Eiropas Parlamenta deputāts (ievēlēts no LPP/LC), bijušais ministru prezidents (2007-2009), bijušais iekšlietu (2006-2007) un finanču (1998-1999) ministrs Ivars Godmanis, Kurzemē – bijušais vairāku Saeimu deputāts, bijušais Saeimas Prezidija priekšsēdis (1998-2002), bijušais TB/LNNK vadītājs (2002-2006), kas no partijas izstājās 2011. gadā, - Jānis Straume. Zemgalē ar pirmo numuru kandidē bijušās Tautas partijas biedrs, deputāts vairākās Saeimās, bijušais ministru prezidents (2004-2007) un bijušais zemkopības (1999-2000) un ekonomikas (2000-2002) ministrs Aigars Kalvītis, bet Latgalē pirmais saraksta numurs ir pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs (1990-1992), bijušais vairāku Saeimu deputāts, Tautas saskaņas partijas (TSP) polītiķis un arī vadītājs, kas 2005. gadā pēc TSP iekļaušanās Saskaņas centrā pameta polītiku, bet 2011. gadā atgriezās, lai neveiksmīgi piedalītos 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanā kā Šlesera Reformu partijas LPP/LC kandidāts, - Jānis Jurkāns.

 

Partiju Vienoti Latvijai lielā mērā varētu dēvēt par „bijušo polītiķu partiju”, kas apvieno ne tikai dažādu uzskatu cilvēkus, bet vienā sarakstā ir sapulcējusi polītiķus, kuŗiem savulaik uzskati un nostāja ir bijuši pilnīgi pretēji, – piemēram, Jānim Jurkānam un Jānim Straumem agrāk pārliecība nacionālajā, pilsonības un valodu jautājumā bija gandrīz naidīga. Līdz ar pieciem visiem zināmiem bijušiem polītiķiem daudzi deputātu kandidāti sarakstā ir plašākam vēlētāju lokam nepazīstami cilvēki, un arī viņu polītiskā nostāja nav skaidra un zināma.

 

Tātad Rīgas vēlēšanu apgabalā pirmais deputāta kandidāts ir Ainārs Šlesers. Ilgus gadus Šlesers tika dēvēts par oligarcchu un līdzās Šķēlem un Lembergam tika uzskatīts par vienu no trim „A”, kas savās interesēs pārvalda Latviju, ar viņa biografiju ir saistīti daudzi minējumi un neskaidrības, jo savu biznesa karjēru viņš sāka jau 1990. gadā Norvēģijā, vadīja Latvijas-Norvēģijas kopuzņēmumu „Latvijas informācijas un tirdzniecības centrs” un ieguva biznesa partneŗus, ar kuŗiem kopā pag. gs.90. gadu vidū sāka uzņēmējdarbību Latvijā, sekmējot norvēģu mazumtirdzniecības uzņēmumu ienākšanu Latvijā. Kopš 1997. gada Šlesers ir iekļauts miljonāru sarakstā, bet skaidrības par viņa mantisko stāvokli pašlaik nav. Savulaik viņš izveidoja Jauno partiju, no tās tika ievēlēts Saeimā (1998), partija sašķēlās, un 2000. gadā Šlesers no tās tika izslēgts. 2001. gadā viņš izveidoja Jauno kristīgo partiju, bet pēc tam, 2002. gadā, - Latvijas Pirmo partiju (LPP), no kuŗas tika ievēlēts Saeimā. 2007. gadā Šlesera vadītā LPP apvienojās ar Latvijas ceļu (LC) un kļuva par partijas LPP/LC līdzpriekšsēdi. 

 

2009. gadā Šlesers piedalījās pašvaldību vēlēšanās, kļuva par Rīgas domes deputātu, viņa partija izveidoja koaliciju ar Saskaņas centru, pats viņš kļuva par Nila Ušakova vietnieku. Jau 2009. gada novembrī LPP/LC kongresā, kur A. Šleseru ievēlēja par partijas vienīgo priekšsēdi, viņš pieteica sevi par LPP/LC 10. Saeimas vēlēšanu saraksta līderi, turklāt izvirzot mērķi gāzt tobrīd pie varas esošo Valda Dombrovska valdību un ieņemt ministru prezidenta amatu, negaidot līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Saeimas vēlēšanās LPP/LC piedalījās apvienībā Par Labu Latviju, kuŗa pieteica A. Šleseru par ministru prezidenta amata kandidātu. Vēlēšanu kampaņa tika veidota ap Šlesera tēlu. Pēc šīs kampaņas A. Šlesers ieguva iesauku  „Buldozers”. 2010. gada oktobrī viņš tika ievēlēts 10. Saeimā no apvienības saraksta ar pārliecinoši labāko rezultātu Rīgas vēlēšanu apgabalā, tomēr sarakstam kopumā vēlēšanās lāgā neveicās, un, lai gan priekšvēlēšanu kampaņā tika veikti ievērojami finanču ieguldījumi, tas ieguva tikai astoņas vietas parlamentā. 2011. gada 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās A. Šlesera vadītā partija piedalījās ar nosaukumu Šlesera Reformu partija LPP/LC. Milzīgie finanču ieguldījumi priekšvēlēšanu kampaņā nelīdzēja - rezultāti bija pieticīgi, un saraksts nepārvarēja 5% barjēru. 

 

2013. gada decembrī A. Šlesers atgriezās polītikā, vispirms iestājies partijā Vienoti Latvijai, bet pēc tam kļuva par tās priekšsēdi. Savas polītiskās karjēras laikā Šlesers ir bijis gan satiksmes, gan ekonomikas ministrs un ir bijis iesaistīts vairākos skandalos,  – tā sauktajā Jūrmalgeitā, kuŗas krimināllietā viņš bija liecinieka statusā; būdams satiksmes ministrs, viņš  iecēla valdē ministrijas pārraudzībā strādājošās AS „Pasažieŗu vilciens” valdē sava šofeŗa dēlu. Nacionālajā jautājumā Šlesers bieži ir bijis noskaņots pret latviskuma, valodas un pilsonības risinājumiem, ko atbalstījusi valsts. Šobrīd Šlesers ir pārliecināts, ka Saskaņas centram ir jābūt  nākamajā valdībā. Kā zināms, viņš ir arī uzturēšanās atļauju tirgošanas idejas autors – par zināmu summu nopērkot Latvijā nekustamo īpašumu, var saņemt uzturēšanās atļauju. Savulaik Šlesers nav slēpis, ka pats ir ieinteresēts tādā kārtībā. Intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei (NRA) pagājušā gada oktobrī  viņš sacīja: “Strādāju ar projektiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, kā arī ar transporta jomu. (..) Tieši tā. Esmu personiski ieinteresēts.” 

 

PRIEKŠVĒLĒŠANU PROGRAMMA.

 

Savā programmā partija raksta: „Mūsu mērķis – panākt, lai Latvija nākamajos 10 gados izraujas no atpalicības Eiropas Savienībā un sabiedrības vairākums sasniedz pilnvērtīgu Eiropas vidējo dzīves līmeni. Lai sasniegtu mērķi, mēs balstīsimies uz trim pamatprincipiem:1. Latvijas turpmākā attīstība un drošība ir iespējama tikai saistībā ar Eiropas Savienības izaugsmi un dalību NATO. 2. Latvijas tautas labklājība nākotnē ir iespējama,  tikai pastāvot nācijas izlīgumam. 3. Latvijas izaugsme līdz Eiropas vidējam līmenim ir īstenojama,  tikai radot un uzlabojot darbavietas.” 

 

Rakstītajam kopumā varētu piekrist, vienīgi jautājums par nācijas izlīgumu nav gluži skaidrs. Šlesers publiski ir paudis, ka nākamā valdība “jāveido uz nācijas izlīguma pamata Saskaņas centram kopā ar Vienotību un Zaļo un Zemnieku savienību”. Nacionālajai apvienībai valdībā viņš neredz vietu. Savukār šogad intervijā NRA viņš savu redzējumu par nācijas izlīgumu skaidro plašāk: “Tāpēc es nācijas izlīgumā aicinu iesaistīties visus tos, kuŗi uzskata, ka, paturot latviešu valodu par vienīgo valsts valodu, mums neatkarīgi no tautības jābūt vienai nācijai. Es uzskatu, ka Saskaņai ir jābūt nākamajā valdībā. Bet, pirms viņi tur nokļūst, viņiem ir jāizdara izvēle, jāparakstās zem šiem nācijas izlīguma principiem. Lai latviešiem, kuŗi ir nobažījušies par to, kas notiks, ja Saskaņa nāks pie varas, tiek sniegta atbilde pirms vēlēšanām. Lai izslēgtu valdības deklarācijas stiķēšanu pēc vēlēšanām, kur katrs ievelk savu sarkano līniju.” Protams, kopumā Šlesera sacītajam varētu piekrist, diemžēl reālajā dzīvē tas vien, ja kāda partija piekrīt, ka latviešu valodai jābūt vienīgajai valsts valodai, nenozīmē, ka tās rīcība nevēršas  uz Kremļa ietekmes palielināšanu Latvijā. 

 

Ar pārējām programmas daļām, kas skaŗ enerģētiku un tās neatkarības palielināšanu, sociālo taisnīgumu, veselības aprūpi, izglītību un lauksaimniecību, kopumā (ar dažiem izņēmumiem) varētu piekrist, tomēr piesardzību vieš tas, ka programmā nav ne vārda par nacionālu valsti un kultūru. Šķiet, ka partija vēlas veidot kosmopolītisku, globālu valsti, kuŗā nozīme ir labklājībai un naudai, bet garīgo vērtību nav. Zinot savdabīgās Aināra Šlesera saimniekošanas metodes, kas bieži ir balansējušas uz  likuma robežas un pavisam noteikti ik pa brīdim ir pārkāpušas ētikas robežas, jābažījas, vai  Vienoti Latvijai patiesībā nav vienoti naudai, varai un mantai, bet pārējais ir tikai skaisti, tukši vārdi.

 

Polītikā dzen… testosterons

 

Laikraksta Latvijas Avīze žurnāliste Māra Libeka aptaujājusi sociologu Aigaru Freimani, sociālantropologu Robertu Ķīli un psīchoterapeutu Artūru Utinānu, lai, ieskatoties cilvēku personības dzīlēs, izprastu, kāpēc viņi mēģina atgriezties polītikā. Lūk, ko saka psīchoterapeuts

 

A.      Utināns: “Cilvēkiem ir instinkts tiekties pēc sociālā statusa, turklāt tas ir izteiktāks vīriešiem nekā sievietēm, jo vīriešiem ir vairāk vīrišķā dzimumhormona testosterona. Šleseram ir īpaši spēcīga šī hormona dziņa, par ko liecina viņa aktīvā darbošanās. Lai atkal tiktu pie varas," secina psīchoterapeuts un par izņēmumu sievišķajā sugā min hiēnas, kur mātītes esot augstākā rangā nekā jebkuŗš tēviņš. "Tātad vīriešiem ir spēcīgāka dziņa pēc varas un viņi ir arī bioloģiski agresīvāki. Sievietes jau pārsvarā izvēlas vīrieti, kam ir augstāks sociālais rangs. (..) Liels ir kārdinājums atgriezties vecajās sliedēs. Tāpat kā izlaistajiem cietumniekiem – cietumā viņi apguvuši "spēles noteikumus", iemācījušies izdzīvot šajā vidē, bet pēc izkļūšanas brīvībā pārorientēties uz kaut ko citu nav tik vienkārši. "Zinu gadījumus, kad pēc dažu partiju sabrukšanas atsevišķas personas, kas bieži atradušās sabiedrības uzmanības lokā, nonāca depresijā, no kuŗas mēģināja izķepuroties ar garīgo skolotāju palīdzību. Depresija no evolūcijas viedokļa ir zaudētāja pozicija. Tāpēc var apgalvot, ka polītika ir kā narkotika. Tā vecā bauda ir ierakstīta smadzenēs, un rodas ilgas atkal kaut ko tādu sagaidīt. Ja bijušajam polītiķim nav šī baudas aizvstājēja citā darbā, ja apmierinājums nav tik liels, kā gribētos, tad māc ilgas pēc tā, kas kādreiz bijis labāks. No otras puses, varētu vaicāt – kāpēc gan lai viņi negribētu atgriezties? Viņu polītiskā pieredze var noderēt. Taču jāuzsveŗ, ka tā pieredze, kas iegūta agrāk, ne vienmēr noder jaunajos apstākļos. Mainīties, apgūt jaunu domāšanu – tas ir ļoti grūts uzdevums. Kritiskā savu spēju analize ir īpaši jāiemācās. Cilvēks ar to nepiedzimst, un arī vecāki to neiemāca. Neurozinātne ir pesimistiska par cilvēka gribu – nereti cilvēks var gribēt no visas sirds, bet neko nevar izdarīt. No sevis neizlēksi!"